Šogad Lieldienas aizritēja nedaudz citā gaisotnē, kaut arī vide nemainīga- Zaubes mežiņš. Pagaidām tie ir mani un bērnu vienīgie ērti apdzīvojamie lauki, tāpēc visi mūsu lielie, vecās ģimenes ierastie svētki, aizrit tur. Tā nebūs ilgi, to apzināmies. Pārmaiņas, kas skārušas mūsu ģimeni, ir neatgriezeniskas un galīgas. Dieviņš dos- jau nākamajās Lieldienās mums būs cita upīte, kurā pirms sauleslēkta muti iet mazgāt, lai no rīti neaizgulētos, cits pagalms, kurā Lieldienu zaķa saslēptās olas meklēt, citas šūpoles, kurās pretodu kampaņu iešūpot. :) Bet pagaidām Zaubes mežiņa ierastie rituāli. Kopā ar māsīcu un brālēnu gan dzestrais avota ūdens un sejas tika izbaudīts, gan pagalms iztekalēts krustu šķērsu, gan raibraibas olas sīpolmizās vārītas un šūpoles izkustinātas. Un pat ugunskurs iekurts! :)

Šī gada jaunums ir meitas organizētas slēpšanas spēles jau trīs dienas pirms un trīs pēc Lieldienām! :D Jāatrod mājā saslēpti kastaņi, konfektes, plastilīna oliņas un pat tik-taki! Tātad jautri, kā Ems ir nospriedis, ir ne tikai meklēt, bet arī slēpt un vērot, kā atrod citi. Par to laikam arī ir mūsu Lieldienas- par prieku un kopā būšanu.:) Par saņemšanu un došanu.



Vēl Lieldienas mums noteikti ir par dabu. Par upīti, kura citu gadu bruzguļo, citu rāmi slīd zem ledus segas. Par oliņu atrašanu vai nu sniega kupenās, vai svaigi sadīgušu pieneņu un nātru puduros... Par šūpošanos šallēs un cepurēs, vai basām kājām! Vērot dabu, ieraudzīt pārmaiņas tajā, apzināties saules nozīmi dabas procesos.








Un Lieldienas visdrīzāk vairāk ir par bērniem. Par rakstura rūdīšanu, pārsteigumu, brīnumu... savas kultūras un piederības apzināšanos.
Olu krāsošana bērniem sanāk tik filigrāni, ka šogad piedalījos tikai ar fotokameru. Tik lieli jau viņi.