Ārā viena no pēdējo gadu burvīgākajām ziemām. Cēsu dzīvoklī radiatori piesilda pat nenosiltinātas mājas telpas, bet no grīdām mums- pirmā stāva ļaudīm- vēd patīkams vēsumiņš. Nē, nē, es nesūdzos, man patiesi prieks, jo kopējais mikroklimats ir ļoti patīkams, turklāt, manuprāt, latviešu pēdējo gadu apsēstība ar siltajām grīdām rada virkni elpceļu problēmu gada vēsajā laikā.

Bet kājām jābūt siltumā, tas vairāk kā skaidrs. Un te atkal stāsts par muklukiem jeb zeķčībām. Jo šoziem Mammas Roku radītie mukluki piedzīvoja tādu kā atdzimšanu kā atkalredzēšanos/iepazīšanos ar jaunām mammu un bērnu paaudzēm, kas par tiem vēl nezināja.

Sen atpakaļ jau izstāstīju, kā nonācu pie šīm lieliskajām čībām rakstā "Par un ap Muklukiem". Te atrodams gan stāsts, gan instrukcijas, kā pašiem tikt pie savām zeķčībām. Bet iemesls, kāpēc par tām runāju šodien, ir tas, ka ik dienas redzu tos noderīgus esam. Ne tikai jūsu atsauksmēs. Mūsmājās, un allaž vispirms tieši šeit, tie vienmēr ir neaizstājami aukstajā sezonā, kad rotē divi pāri, kuri viens otru aizstāj, ja kādam no tiem gadījies nokļūt veļasmašīnā vai nozaudēts viens no pāra.

Kāpēc tieši mukluki un ne vilnas zeķes?

Pavisam vienkāršu, bet ļoti svarīgu iemeslu dēļ: 

1) nedilst, 2) neslīd, 3) praktiskāks pielietojums 

Nedilst.

Nu, tas tāds pašsaprotams pluss. Saule spīd, lidmašīna lido un vilnas zeķes dilst. Šogad no dažādām tantītēm iepirku trīs pārus un visi jau cauri. Bet Dūjas mukluki un visi mukluki pirms tam- dzīvi. Jo ādas zolīte. Taisnības labad jāatzīst, ka, kamēr piešāvos materiāla izvēlē (kuram izmēram cik biezs filcētais džemperis), dila. Ne pēda, bet purngals. Īkšķis viltīgais. Bet klapata ir novērsta un, pat ja gadās iestiepties nākamajā izmērā un izurbt to caurumiņu, talkā nāk smuks pakavveida vilnasdžemperielāps un lieta darīta! :)

Neslīd.

Divi vārdi. Ādas zolīte. Es nesaku, ka tas ir ģeniāli... bet ir. Ādas zolīte (iegūta reciklējot nokalpojušas ādas jakas) veido labāku saķeri ar grīdu. Nu pa griestiem staigāt, protams, nevarēs, bet -atkal jau- mēs zinām, kā slīd vilnas zeķes un šīs čības tādā ziņā ir galvastiesu pārākas. Ar laiku zolīte nostaigājas, bet tad jāliek lietā neliels triks, proti, jānotrauc tā tā ar mitru švammīti. Kaut vai ar mitriem pirkstiem, un atkal kādam laikam ir neslīdējums. Un pēc mazgāšanas, kad ādiņa šķiet tāda kā sakaltusi kā cieta, vajadzīgas divas lietas: pacietība un apziņa, ka iestaigāsies. Būs labi, būs pa vecam.:)

Praktiskāks pielietojums.

Pats apgalvojums atkal izriet no salīdzinājuma ar vilnas zeķēm. Zeķčības tomēr ir kaut kas starp zeķi un kurpīti ar ļoti elastīgu zoli. Mēs tās izmantojam gan pārbraucienos auto, gan dodoties ciemos vai iepērkoties lielveikalā, nupat plānojam izmantot lidostā, lidmašīnā. Un ir bērni diebuši pa pļavu muklukos. Vienvārdsakot- kad zeķes pa švaku un kurpes vēl neprasās- līdzīgi pastalām, laikam, mukluki ir ideāli!

Ja pēc šīs slavas dziesmas esat saņēmušies safilcēt vecos filnas džemperus un pataisīt pāri mukluku arī sev, esmu bezgala priecīga. Ja tomēr neesat ar roku darbiem uz Tu, taču ideja jums šķiet pievilcīga, dodiet ziņu! Mukluki manā darbistabā pieejami no 17. līdz 46. izmēram. Izmērus prasiet  šeit saziņas veidlapā, facebook, instagram vai e-pastā lapinalaine.(at).inbox.lv.