Februāris jau gandrīz pusē un vēl neesmu paspējusi aprunāt jauno žurnāla "Mans Mazais" numuru! :)

Nu visupirms uzreiz pateikšu, ka tās čaklās mammītes, kas skatoties manā blogā kaut reizi prātojušas, kā nez` top tās čūskas un bumbas, nu var tikt apgaismotas! :) Interesantajā 69. lappusē sīki un smalki pastāstu, kā soli pa solim tikt pie trim dažādām rotaļlietām mazuļa pirmajam gadiņam. Bet mammas, kurām šujmašīnas nav - nenolaidiet rokas - ceru, ka kaut kad tiks publicēts arī tas rakstiņš, kurā atzīstos, ka, lai iepriecinātu savu mazuli nemaz nav jābūt rokdarbniecei, proti, pie kolosālas rotaļlietas iespējams tikt arī minūtes laikā! Bet tas jau cits stāsts.:)


Šī mēneša žurnāls ir īpašs, jo Mans Mazais svin 20 gadu jubileju! Divdesmit gadi! Tātad man bija nieka 11, kad MM redakcija pirmo reizi uzrunāja Latvijas mammas. Un kā izrādās- uzrunāja ar ļoti drosmīgiem rakstiem, kuri savu aktualitāti nav zaudējuši joprojām! Atzīšos- tieši vēsturi atspoguļojošos rakstus ar neviltotu interesi izlasīju pirmos.

Ļoti nopriecājos ieraudzīt arī rakstu par pirmsskolas izglītību Norvēģijā. Šis tas jau bija dzirdēts no Troļļu zemē dzīvojošajiem radiem un paziņām, un šis tad sanāca kā kopsavilkums. Raksta rindās gan nesamanīju tik daudz būtisku atšķirību, kā biju iedomājusies. Ja neskaita finansējuma sadali, viss pārējais šķiet līdzīgi. Pirmkārt jau tāpēc, ka ir ļoti grūti salīdzināt. Jo, manuprāt, ja salīdzinātu 2 dārziņus pat LV robežās, būtu temats veselam žurnālam. :)
Kaut, protams, būtiski ir runāt par svarīgākajām lietām, tomēr, manuprāt, reiz pa visām reizēm vajadzētu iztirzāt tēmu par bērnu pareizu ģērbšanu. Latvijas vecāki nereti tendējas uz ārišķību un neģērbj bērnus atbilstoši uzturēšanās videi vai laikapstākļiem. Bērnudārza apģērbam visdrīzāk vajadzētu būt tādam, ko nav žēl notraipīt un āra apģērbam tādam, lai audzinātājas varētu ar bērniem uzkavēties svaigā gaisā katru dienu! Dānijā lietus kostīmi esot obligāto lietu sarakstā pirmsskolā. Tikmēr mūsējie nereti lietainās dienās iztipina no mašīnas līdz bērnudārza durvīm botiņās. Un vēlāk, kad, saulei spīdot, jādodas pastaigā, pļavai jāmet līkums, lai nesaslapinātu kājas - bet tur pļavā taču tā īstā dzīvība kūsā, nevis grāmatā...
Savukārt gandrīz ar asarām acīs lasīju par zīdainīšiem norvēģu bērnudārzā... Es ļoti, no visas sirds ceru, ka Latvijā nevienā dārziņā nav astoņus mēnešus vecu mazuļu...

Nu un kā trešo šomēnes izcelšu rakstu par jauniešiem, ka dzemdēja bērniņu mājās. Mani šis raksts NEšokēja. Ziniet kāpēc? Tāpēc, ka par šādu pieredzi tepat Latvijā biju dzirdējusi jau iepriekš un paspējusi pati sev savu attieksmi noformulēt. Kā toreiz, tā tagad manī ir divas pirmās domas: Cik pasakaini! un Kāda pārgalvība!
Un abas šīs domas ir pilnīgi paralēlas, bez priekšrokām. Atceroties savu pieredzi ar abiem mazajiem, saprotu, ka tieši slimnīcas vide ir tā, kas sabojāja abus dzemdību procesus. Abās reizēs nonākot slimnīcā manas dzemdības vienkārši apstājās. Un tad sekoja tas, ko sauc par "dzemdību atrisināšanu" - vesela virkne medicīnisku manipulāciju, kas bērnu piespiež izkustēties ārā no mammas ķermeņa sraujāk un mammai rada neaprakstāmu stresu un nogurumu. Tāpēc esmu pārliecināta, ka trešo un ceturto dzemdību pieredzi gribēšu savādāku. Piedzemdēt bērniņu bez "palīdzības" un Palīdzības ( slimnīca un vecmāte) man liekas svētākā sajūta un augstākā pilotāža, ja runājam par uzticēšanos savam ķermenim. Taču jābūt godīgai - es uzskatu šādu dzemdēšanu ( neatkarīgi no tā, vai tas ir pirmais vai devītais mazulis) par krievu ruleti. Iespējamība, ka kaut kas var noiet greizi vai nu ar dzemdētāju vai ar mazuli pašu ir 50:50. Vai nu izdosies, vai nu neizdosies. Ja scenārijs ir pozitīvs, šī tiešām var kļūt par fantastiskāko, vārdos neaprakstāmāko pieredzi mūžā! Bet, ja nu tomēr....

Tādas lūk manas pārdomas. Un jūsējās?...

Pirms laika, spītējot salam-vaigos kniebējam, bijām izskrējuši ar mazajiem apskatīt Kundziņa izreklamētos Ziemas Brīnumus Vedzē. Bija pasakaini! Īsts piemājas dabas muzejs! Viena ar bērniem gan tālu pa upi iet neuzdrošinājos. Mūsu apkaimē dzīvo lūši un upes dziļums arī man nav zināms... Nu, labi, ko es te muldu... Patiesībā es pēdējos gados pamatīgi esmu attālinājusies no dabas un īsti nesaprotu, ko no tās gaidīt un kā tajā uzvesties. Un ko dara cilvēki, kad nesaprot? Baidās! :)... Par laimi mūsu ģimenē tomēr ir viens saprātīgs pieaugušais. Viņš piektdienas rītā uzdeva bērniem jautājumu : "Ko jūs pēc skolas labāk gribētu - baseinu vai pārgājienu?" Un kā medus manām ausīm atskanēja apstiprinājums ekspedīcijai dabā.

Piektdien ap pusdienlaiku, iekrāmējuši mugursomā ēdmaņu, termosu ar kakao, rezerves cimdu pārus, salvetes un sērkociņus, devāmies ceļā. Kurināt ugunskuru nebija plānā, tomēr sērkociņus paķēru līdzi ar domu, ja nu nomaldāmies un nāksies IZDZĪVOT! :D Tas "Discovery channel" nopelns - esmu pasākusi darbodamās fonā klausīties tā pārraides un pēdējā laikā tur par izdzīvošanu vien runā! :D
Cīņā par komfortu, telefons šoreiz atkal uzvarēja spoguļkameru.

Līdz upei braucām ar auto un tad četri pāri pēdu sāka līkumot kopā ar Vedzi!


Pirmie pārsteigumi ilgi nebija jāgaida. Svaigi apstrādāts kociņš. Paša Bebra kunga āliņģītis ar` netālu.


Niklāvs ieraudzīja sēnes...



 Es māzeru...


Emīlija Krokodilu...

 
 Bet tēta uzmanību piesaistīja kolembolas jeb lēcastes...


Visas upes garumā pasakaini ledus veidojumi!


 Bija vietas, kuru šķērsošana prasīja visu manu fizisko sagatavotību :D, taču tikpat dāsni Vedze vēlēja arī atpūsties, šķēršļu joslas nomainot ar bezmaksas slidotavām...



Kamēr daži no kokiem sagādāja fizkultūras eksāmenu cienīgus uzdevumus, citi kalpoja kā šupoles!


Forši, ka mums mednieks par gidu! Pateicoties viņam, zinām, ka ceļā šķērsojām caunas, jenota, lapsas, ūdra un lūša pēdas. Bet patiesi skaisti bija ieraudzīt liecību par putna celšanos spārnos...






Teju ik uz soļa bija atgādinājums par Dabas varenību...


Pie viena no šiem atgādinājumiem Ģimenes Galva pēkšņi sāka plūkāt sausos zarus. Brīdī, kad tie tika salikti čupiņā uz ledus, sapratām, ka taps ugunskurs! Man tika pieprasīti līdzpaņemtie sērkociņi. Tas noteikti nebūtu īsts pārgājiens, ja tajā nebūtu nedaudz holivudiska ekšena: izrādās ūdens pudelei somā bija neliela sūce, taču ar to pietika, lai samitrinātu sērkociņkastīti tā, ka tikai mazs stūrītis sauss palicis. Paši sērkociņi arī slapji. Niklāvam uzreiz padoms rokā (jo, ko tur liegties, arī viņam šad tad tiek deva "Discovery chanell" :D) - esot jāatrod mietiņš un jātrin, kamēr uzradīsies dzirkstele... :) Kundziņš tomēr izrādījās lielāks makgaivers kā Bērs Grills: paņēmis divus sausākos sērkociņus, viņš brīdi tos pačubināja matos un, nepaspējām mēs attapties, kad zaru čupelē parādījās dūmi! :) Un tad viss notika pats no sevis- vīri metās malku gādāt, sievas - iesmus. Drīz vien uz kārā zoba tika liktas čurkstošas desiņas un cimdi tika pie žāvēšanās.






Pēc maltītes vēl pagājām pusstundu, bet nogurums lika par sevi manīt.
Piekusuši un laimīgi izkāpām "sauszemē".
Kā rāda vieni no pēdējiem kadriem (sārtvaigu selfijs un Čikas variācija par zobu feju), arī mēs ar mazo dāmu pārgājienā tomēr esam tikušas pie trofejām. Emīlijai tā ir ķērpju burvju nūjiņa, man - nezināma koka zari lapiņu plaucināšanai.



Vēl tikai bridiens pāri rietošas saules izgaismotai pļavai un pateicībā iekritām kaimiņa mašīnā, lai tiktu atpakaļ mājup. :)

Kur tas laiks, kad pēdējo reizi stāstīju par darbistabas rutīnu!... Bet patiesībā jau rutīnas nekādas - šuju vienu princesi, otru, trešo un te pēkšņi izrādās, ka vienai princesei savajadzējies princi! Un kāpēc gan es pati par to agrāk neaizdomājos! Paldies, ka liekat man augt un attīstīties! :) Un tā tapa pats pirmais Garais princis Zaubes mežiņā! 

No Prinča koleģiāli atvadījies, savu jauno draugu uzcītīgi gaida Garais Supervaronis. Un arī Princese ziedu brunčos. Abi sēd veikaliņā, bet parasti jau tur ilgi sēdēt nevienam nenākas. :)


 Tā lūk dāma ar zaļām princešpiedurknēm jau atrada savu jauno draudzeni! Un atkal jau paldies par to, ka neļaujat radoši iemigt - princesei tika palūgti vēl divi papildsvārciņi! Un princese ar trim svārkiem, protams, ir trīsreiz foršāka, kā ar vieniem! :)





Visgrūtāk ir šūt radiem un draugiem :D:D:D. Tie ir pārāk vēlīgi un pretimnākoši brīžos, kad palūdzu vēl kripatiņu laika. Un tad vēl... Un vēl drusku :D Taisni brīnos, ka kubs mazajam kaimiņpuikam tomēr tapa gatavs jau janvārī! :D



Un vēl viens kubs, kuram pēdējie diedziņi apgriezti vien šodien. Arī šis sašūts pēdējā mirklī. Jo 30. janvārī liekas, ka 6. februāris vēl ir aiz kalniem! :) Tāpēc paldies Dārtas mammai par sapratni un pacietību. :)




Vēl kāds kubiņš neatrādīts aizķēries no pāgājušā gada. Šis tagad ik dienas sveicinās ar desmitiem mazu rociņu Zaķumuižas bērnudārzā.


Turpat Ziemassvētkos nonāca arī pamatīgu, sātīgu pusdienu izejvielas! :)