Man nav bērnu, bet esmu domājusi par mājmācības iespējām. Uzskaitītie pamatojumi ir labi, bet... es pilnībā piekrītu, ka skolā māca kaudzi nevajadzīgu lietu, bet vai bērns varēs iegūt vidusskolas diplomu ja nebūs nokārtojies, piemēram, matemātikas eksāmenu, jo nekad nebūs mācījies kvadrātsaknes? Vai varēs iestāties augstskolā? Es arī gribētu savus bērnus pasargāt no bezjēdzīgām lietām, ko skola grib iedzīt galvā, bet vai tas būs iespējams?

Esmu par shito domaajusi, bet tieshi aizdomaajos kaa ir ar dokumentu ieguuushanu ? un vai peec tam nebus gruuti maaciities piemeram universitaatee? Vai nebuus taa, ka pastraadaat nevarees, jo jaapakljaujas kaut kaadaam normaam, ko visu muuzju nebija jaadara?

Pati vēl neesmu domājusi par bērnu izglītošanu, un es neesmu kategoiska ne viena varianta, ne otra varianta piekritēja. un pilnībā piekrītu tam, ka skolā ir daudz nejēdzību un nevajadzīgā, un daudzām nozīmīgām lietām netiek pievērsta uzmanība.
Taču lasot šīs atziņas par mājmācības priekšrocībām, man gribējās teikt - "koks ar diviem galiem", jo teju katram apgalvojumam man ir pretī cits.

2) es uzskatu, ka katram bērnam uznāk periods, kad negrib mācīties, taču dzīvē bieži ir situācijas, kad ir jāsaņemas un jādara tas, ko negribas. nu piem., tagad ļoti negribas gatavot ēst un tā jau nedēļu - un ko ģimene mirs badā? manuprāt, skola iemāca jaunajam cilvēkam veidot raksturu un stāties pretī grūtībām.
3) šo es īsti nesapratu, jo manuprāt, mājskološanā bērnam šī socializēšana tiek liegta, kurpretī skolā jau nenotiek socializēšanās tikai ar klasi, bet ir arī skolotāji, skolasbiedri un skolas darbinieki, dažādi pulciņi, kuros ir dažāda vecuma bērni. Socializēšanās, manuprāt, būtu viens no svarīgākajiem iemesliem skolā iešanai.
4)manurāt, arī apsmiešana ir process ar kuru ir jāmācās tikt galā
6)labas atzīmes=labs/gudrs cilvēks un otrādāk, manuprāt, savā ziņā ir vienādības zīme, kuru ievelk paši vecāki. Vecākiem ir jāmāk bērnam paskaidrot un pārliecināt, ka ja viņam ir sliktas atzīmes, tad bērns nav dumjs... Tāpat, ja bērns savā dzīvē vēlēsies kko sasniegt būs kādi noteikti eksāmeni, kurus būs jāpilda, un tā savā ziņā ir vērtēšana. Agri vai vēlu ar to būs jāsaskaras.
8) šis jautājums lielā mērā ir atkarīgs no skolotāja, es zinu tādus eksemplārus, kas nebaidījās neiekļauties akadēmiskajā laikā. Tai pat laikā, šāda situācija var likt vēlāk mājās iztaujāt vecākus, meklēt atbildes pašam uz sev interesējošiem jautājumiem.
9) lai apgūtu dzīvē nepieciešamās lietas, ir tomēr jāzin skolas lietas, lai iepirktos par sliktu nenāktu matemātiskās zināšanas un spēja ātri izrēķināt cenu par vienību, vai kādas ķīmiskās zināšanas, lai varētu izvēlēties mazāk ķīmisku produktu. Patiesībā, kvadrātsaknes, pitagora teorēmas, un daudzas citas formulas - smieklīgā veidā, bet ir man dzīvē tomēr noderējušas, kaut skolas laikā es tam nebūtu ticējusi. Tāpat, lai uzrakstītu vēstuli vai blogu, ļoti svarīgas tomēr ir gramatikas un valodas zināšanas, kuras diemžēl, bet ir jāiezubra, lai atcerētos, bet tās ir vajadzīgas.
11) man jau liekas, ka bērnam ir jāiemācās režīms. Kā gan citādāk, viņš varēs vēlāk piecelties uz darbu, ja nebūs iemācījies pašdisciplīnu un sajūtu, ka jāiet laicīgi gulēt vai agri jāceļas. Manuprāt, ir ļoti maz tādu darbu, kuros nebūtu pilnīgi nekāda režīma, un pat ja vecākiem liekas, ka bērns izvēlēsies tieši tādu darba stilu, nevar zināt - varbūt viņš tomēr vēlēsies un spēs kļūt par inženieri kādā nopietnā uzņēmumā. Tas ir neprognozējami.
12) man tomēr liekas, ka skolā bērns iemācās vairāk tikt galā ar dažādām problēmsituācijām, jo tādas viņu piemeklē biežāk un dažādākas, nekā sēžot mājās ar mammu.
13) un arī te man liekas, ka tomēr - šīs lietas ir jāmācās, un jāmācās stresu pārvarēt jeb nestresot par sīkumiem

Es saku, ka neesmu kategoriska, vai nedod Dievs nosodu māmiņas, kuras izvēlas mājskološanu, iespējams, pēc pāris gadiem pati izvēlēšos šādu ceļu. Vienkārši gribēju pateikt, ka viss uz šīs pasaules ir relatīvs un konkrētie apgalvojumi man nelikās pietiekami pārliecinoši par labu mājmācībām, savukārt, pārējie, kuriem man nebija pretenziju, ir pārāk nenozīmīgi, lai izvēlētos mājmācību.
Būs jāpievēršas šim jautājumam, un ja izvēlēšos mājmācību, tad visticamāk - man tie būs citi iemesli :)

Bet paldies par rakstu - pārdomas, tas jebkurā gadījumā veicināja un liks vēl padomāt. :)
Un nekādā gadījumā negribu te izraisīt karu :)

Manam bērnam ir tikai gads, bet pēdējā laikā pie manis vienkārši straumēm plūst infomācija par dažādām izglītošanās iespējām. Interesanti!
Man vistuvākā tomēr liekas tā dēvēto alternatīvo skolu ideja, bet arī mājmācība var būt risinājums, kaut gan tas, man šķiet, ir ļoti lielā mērā atkarīgs no vecākiem. Bet par tām skolām - tur manā skatījumā ir apvienoti gan mājmācības, gan "parasto" skolu plusi. Sīkāk par tām var palasīt lapā http://www.tautasskola.lv/ un noklausīties ārkārtīgi gaišu LR1 raidījumu: http://www.latvijasradio.lv/program/1/2011/03/20110303.htm ("Ģimenes studija" 15.06).

Mans delins saka iet skola 4 gadinos, un katru dienu es brinos ko tik vins nav iemacijies, ka uzaudzinaat pukiiti, atnesa man pirmo narcisi dazas dienas atpakal ,ko pats stadijis ,loti mili :) Vini macas skola par visu kas notiek apkart,par svariigo,par veseligu partiku,ari mes majas edam veseligu partiku ,bet skola viniem paradija tiesi cik katra ediena ir karotites cukurs un tagad man majas stasta jogurta karotites cukura,kuuka tik karotiites...Vinam ir interesanti skola,un lai ari cik mes pasi daudz macam majas, vini daudz iemacas no saviem klasebiedriem un pedagogiem.

Mes jau tikai velamies saviem berniem pasu labako...

Kamēr midzināju savu skolojamo :D , Baiba jau izteica arī manas domas.
Es arī domāju, ka labākais vidusceļš šeit ir alternatīvās skolas (pati pamazām mēģinu bīdīt tādu ideju). Kādu brīdi savā galvā apcerēju arī "kā būtu, ja būtu" par mājmācību. No vienas puses likās vilinoši, bet, kaut ari esmu skolotāja, sapratu, ka tas nav tas, kas vajadzīgs. Bet minētie 14 punkti ir ļoti labs plāns, ko censties īstenot alternatīvajā skolā. Paldies par šīm idejām! :)

Jau pāris gadus pētu mājmācības iespējas. Pirmkārt, tāpēc, ka pašai puikas aug un, protams, ka mēs saviem bērniem vēlam to labāko. Otrkārt, tāpēc, ka strādāju skolā un it labi redzu, ka pie esošās izglītības sistēmas (un es nerunāju par Latvijas sistēmu vien, bet par sistēmu viena gada bērni vienā klasē/ konstanta ilguma stundas/ viena programma visiem) visu iespējamo, ko skolā iespējams iemācīties, iemācās maz bērnu. Ļoti maz. Pārāk maz.
Un tos, kam šī sistēma neder, skola salauž. Oj, kā salauž.
Jā, laba alternatīvā skola ir labs risinājums, bet ne vienmēr iespējams. Manos laukos, piemēram, baidos, ka nebūtu bērnu, kas tur mācās. Tuvākajās pilsētās tādu skolu nav (un attālums no skolas, manuprāt, maziem bērniem arī nav mazsvarīgs, jo tuvāk, jo labāk).
Un tā es visu laiku paturu mājmācību prātā. Vienīgais, kas, manuprāt, Latvijā šobrīd pietrūkst, ir mājmācības apvienības. Kur vecāki rīko kopējus pasākumus mājmācības bērniem (jo socializācija ir svarīga, protams) un izpalīdz viens otram ar to mācību mācīšanu, kas kādam no vecākiem tik labi nepadodas.
Par eksāmeniem - vismaz pagaidām Latvijā katrs mājmācības bērns ir pieskaitīts kādai skolai un viņam laiku pa laikam skolā ir jāparādās un par savām sekmēm skola jāpārliecina. Un trešās klases diagnostiskais pārbaudes darbs jāraksta.
Starp citu, Cēsu pusē ir izveidota Ģimenes skolu kustība. Ja pameklē, var atrast telefonu kaut kur netā. Labu laiciņu prātoju, vai nevajadzētu ar viņiem sazināties, attur tas, ka Cēsis no manas puses tomēr mazliet par tālu.

Mani visvairāk uzrunāja 1. un 4. punkts. Taču pirmais un galvenais jautājums, kas vecākiem jāuzdod pašiem sev, ir - vai tie spēj savam bērnam nodrošināt mājmācību (t.i. vai nu pašiem vajadzīgās zināšanas, vai arī var atļauties algot privātskolotājus). Es noteikti neatzītu tādu mājmācību, kas iemāca tikai šādus tādus "ļa-ļa-ļa" un "ka tik cilvēks labs". Tiesa, arī skolas mēdz būt tādas...
Manai meitai arī drīz skolas laiks, bet mēs mājmācības jautājumu neesam tomēr apsvēruši.

neesmu iedziļinājusies, bet vai tur nebija nepieciešama nopietns iemesls? un izvērtē, vai bērnam nepieciešama mājmācība vai nē!
bet nu tas nav viegls darbiņš..
skolas tagad ir dažādas, ja vēlas ko īpašu.
man bērns sāks skolas gaitas šī gada rudenī! kur vēl nezinu!- jo iestājeksāmeni tikai maijā!

izlasīju tās mammas aprakstu, nu man jāsaka, tā jau ir normāla ģimenes ikdiena, kad bērns ir mājās! Ja vecāki, protams, nodarbojas ar bērnu!
Un par Unu Gavari 5 bērni, un vēl citus izvadāt pa skolu, kamēr citi mājās utml...jā nu 5 bērni nav viens vai divi- tur, ja vecāki paši organizē ikdienu, bez palīgiem, ir visai smags darbs! pat laiks, ko pavada ceļā no un uz skolu ir būtisks.

Paldies, Laine! Šis raksts bija ļoti interesants! Iedošu to izlasīt arī savam vīram, jo viņš mums tik par mājmācību vien runā :) Lai gan mums tas vēl ir diezgan tālu!
Bet piekrītu tam, ka ir ļoti grūti izdarīt pareizo lēmumu, jo ir plusi (lieli un daudz) par labu mājmācībai, bet ir arī savi plusi skolai... Jā, alternatīvās skolas, varbūt ir labs variants, bet ne visiem tādas ir pieejamas...
es pati, piemēram, esmu beigusi labāko (pēc visiem rezultātiem un reitingiem) Latvijas ģimnāziju, bet skaidri zinu, ka mani bērni tai skolā pilnīgi noteikti nemācīsies...

Vah, tas ir sarežģīts jautājums.
Es būtu gatava maksāt par apmācības vidi, kas līdzinātos šai - https://picasaweb.google.com/anadelarosaco/Ideas# - nejauši uzgāju šīs bildes. Ja vēl būtu cieši apvienots ar pašu dabu, tad kaut vai visu savu algu!
Liepājā ir manuprāt laba privātskola, diemžēl pagaidām nevaru atrast linku, bet tajā par pamatu tiek ņemta Kristus mācība (man gribētos lai šī ticība atnāk pati caur sevi, nevis no vides, kurā noris mācības; kaut gan šis man vēl ir pārdomu līmenī)
Mājapmācība man šķiet ir ļoti jauka lieta, diemžēl Latvijā pagaidām neizplatīta, bet es laikam tajā ieviestu korekcijas, lai varētu to 100% atbalstīt.
1) Cilvēkam ir jāsocializējas. Ārpus mājām, ārpus mammas/tēta loka. Bērnam ir jāatrod savs Es starp citiem bērniem, pieaugušajiem. Tātad paralēli mājapmācībai vai pašu apmācību jāorganizē tā, lai bērns viens pats iziet sabiedrībā, risina tās saskarsmes problēmas, kas ir raksturīgas - kauns, nesapratne, skaudība, apmelošana, izsmiešana ..., tur pat baudot citas draudzības, patikšanos dalīties, smiešanos..., saprašanos ar citiem, ne mājas cilvēkiem. Tādējādi gūstot citu saskarsmes pieredzi, citus vērtējumus, viedokļus, uzvedības modeļus, kas sniedz izvēles iespējas un paplašina redzesloku, veido adekvātu pašvērtējumu... paralēli var palīdzēt konstruktīvi risināt konfliktus, palīdzēt veidoties personībai, kas nav atrauta no vides, kurā agri vai vēlu vienalga būs spiesta mācīties izdzīvot/sadzīvot.
2) Par mācībām un skolotājiem. Ja es tagad lemtu šo procesu uzsākt, tad vajadzīga kaut kāda pamatprogramma, kas rezultātā sekmētu izglītības dokumentu saņemšanu. Ok, es neesmu meklējusi, varbūt ir kaut kas pieejams.
Vēl mans personīgs viedoklis, ka mammai nevajag jaukt lomu kopā ar skolotājas lomu. Varbūt es tā domāju, jo neesmu tik apdāvināta, ka varētu kā feja ik mirkli uzburt dažādus super uzdevumus, eksperimentus, radot mācību vidi nepiespiestu. Ideāls piemērs ir šeit: http://www.liveinternet.ru/users/julyday/tags/%F8%EA%EE%EB%E0+%E8%ED%F2%E5%F0%E5%F1%ED%FB%F5+%ED%E0%F3%EA/ Varbūt man ir samaitāta apziņa un es skolotāju uztveru kā kaut ko stingru, bet ja mamma nevar saburt šādus brīnumus nepiespiesti (pēdējais links), un sāk mācīt kā skolotājs skolā pie sola, tad labāk to darīt atsevišķam cilvēkam - profesionālim. Cilvēks pēc dabas ir slinks (te es par skolojamo) un mamma ir un paliek mamma (tā pie kuras var apraudāties, būt vājam , slinkam, -visādam, jo mamma mīl bez nosacījumiem)... es ceru Jūs saprotat, ko es te cenšos izspiest no sevis :D
3. Pats svarīgākais man liekas jautājums pašai mammai - kāpēc? priekš kam?
Lai pamatā nav kāda neatrisināta mammas skolas bēdu problēma - kā apsmiešana, viedokļa uzspiešana... tā nav skolas problēma! Problēma, ja pastāv, uzradīsies tur, kur tai būs augsne. Lai mamma šādā veidā 'nerisina' savas problēmas, pieļauju, ka tomēr ir kāds procents mammu, kas tieši šādi domā, ka glābs savu bērnu no tā ļaunā, kas bija viņu piemeklējis, izveidojis traumu, bet kas vēl nav un iespējams nebūs bērna aktuālā problēma.
Lielākoties par pamatu ir izglītošana un harmoniska personība, cepuri nost, man pašai nav tik daudz apņēmības, drosmes! Tas ir MILZĪGS DARBS! Visu cieņu ;)
Un maza nianse, kurai sabiedrībai tiek gatavots bērns - Latvijas nākotnei vai par labu kādai citai zemei? Ok, šis ir cits temats, bet mijas kopā ar šo gribi vai negribi.

Šobrīd mana izpratne par mājskološanu ir šādā līmenī kādā ir, tāpēc tuvu sirdij neņemiet.

Un, ja kāds ir gatavs uzņemties vadības lomu, es labprāt piebiedrotos un palīdzētu kā spētu, lai Latvijas un mūsu pašu bērniem būtu iespēja iegūt izglītību, kas (vieglāk pateikt) ir pretstatā mūsdienu sausajām izglītības programmām.

PS: tas, kas skarts Kristenas rakstā, ceturtdaļa manuprāt vairāk ir tēmēta, ko citi domās, un kā man no tā visa neietekmēties. Būt pašam, pieņemt sevi, saprotot sevi kā ko unikālu, atsevišķu, ar savu tempu un superatšķirībām, ir tas ko mēs paši –vecāki – iepotējam bērnam no pirmajām dzīves dienām. Un ko, būdami blakus, varam koriģēt un palīdzēt tikt pāri.

Man personīgi liekas, ka lielākā daļa no Kristenas minētā saraksta ir izdarāms, arī apmeklējot skolu (pareiz labāk privātskolu :D), ja vien vecāki ir gatavi Milzīgajam darbam :)

Ar milzu interesi sekoju līdzi diskusijai, paldies, Laine, par tik būtiskas tēmas apspriešanu! Gribas atbildēt gandrīz uz visiem komentāriem, bet Daiga ir pieminējusi lietu, par kuru nespēju klusēt:
Kurai sabiedrībai tiek gatavots bērns - Latvijas nākotnei vai par labu kādai citai zemei?
Īsti nesapratu Tavu zemtekstu, varbūt esam vienās domās, tikai gribas papildināt, ka - vismaz spriežot pēc savas pieredzes it kā tīri labā Rīgas vidusskolā un arī sev apkārt redzētā - standarta izglītības sistēma ir āprātīgi kosmopolītiska, tur lielākais sasniegums ir "tikt laukā no šī pīļu dīķa"... Domājot par Latvijas nākotni, brīvās skolas vai mājmācība (ja vecāki ir attiecīgi noskaņoti) ir ticamāks risinājums. Un tas ir diezgan bēdīgi, jo ir skaidrs, ka šāda veida izglītību tomēr iegūst mazākā daļa bērnu, bet nu labi, valstī kopumā notiekošais ir jau pārāk plaša tēma. Un es patiesībā domāju, ka viss pamazām iet uz labo pusi, vismaz skolu jautājumā.
Vēl Tu, Daiga, pieminēji, ka labprāt darītu ko lietas labā. Tai lapā, uz kuru iepriekš ieliku saiti, var palasīt par Rīgas vecāku klubu un līdzīgiem klubiem arī citur Latvijā. Tā ir pavisam taustāma iespēja kaut ko mainīt!

Paldies Lainei par tēmu, šodien man riktīgi smadzenes izkustinātas citā virzienā :D ne par rokdarbiem :D
Paldies Baibai par jauko raidījumu, aizkustinošs un cerību viesošs :) Tautas skolas lapā uzreiz atradu, ka Liepājā vēl nav aizsācies šis process, kas nozīmē, ka ir vieta kur tapt! Kas zin, varbūt arī šis mans sapnis piepildīsies, ir tiem tāda tendence :D
Par Latviju/citām zemēm saprasts pareizi. Īsi vien pateikšu no sevis tā: ja šī valdība netiek gāzta un korupcija turpina plaukt, tad te nav ko darīt personībai, jo šāda politiskā nostāja ir tendēta vienīgi uz cilvēka pakļaušanu, nospiešanu, izmantošanu nevis kā mēs gribam savam bērnam - pašrealizēšanos, savu mērķu nospraušanu, sasniegšanu... Viens ir patriotisms un atbildība, otrs, nespēja nostāties pretim šim valim tā sagrāvei. BET... alternatīva skološana nozīmē jaunas, 'nesamaitātas' domāšanas ieviešana jaunā paaudzē, kas savukārt varētu būt spējīga pārtvert un pārveidot to, kas mums jau liekas normāli. Cerība ir, tāpēc jau mēs te arī kustamies :)

Esmu ļoooooti daudz par to domājusi sava vecākā bērna dēļ, kam rudenī jāiet skolā, un izlēmusi par labu skolai. Tieši pati savu studiju dēļ. Esmu sapratusi, ka es kā māte pārāk daudz analizēju un domāju, kā mans nabaga bērniņš tur jutīsies, kā viņam tur pāri darīs, kā viņu tur lauzīs, kā viņš tur iedzīvosies. Ne nu lauzīs, ne nu pāri darīs. Ja būs problēmas, risināšu. Mājmācība tomēr ir bēgšana, galējs variants. Tā var būt mātes visvarenības kultivēšana, var nodot ziņu bērnam "mēs nepaļaujamies, ka tu iekļausies skolā kā vairums normālu bērnu, kā tavi biedri, tavi vecāki, tavi vienaudži." Man šī ziņa šķiet bīstamāka par skolu. Sen ir pārbaudīts, ka hiperaprūpētu bērnu dzīve pēc izaugšanas ir nesalīdzināmi sliktāka par novārtā pamestu bērnu dzīvi, un šī tendence nerisināt izglītības kvalitātes problēmu, bet iet kaut kādus alternatīvus ceļus bez personīgās kompetences man šķiet slidena.
Protams, es esmu par mājmācību situācijās, kur bērnam skola pilnīgi reāli kaitē, bet, kamēr māte tikai pati iedomājas, ka viņas bērnam kaut kas nāks par ļaunu, man liekas, ir vērts padomāt, vai viņa nepārnes uz bērnu pati savas bailes. Nekad nevajag aizmirst, ka bērni adaptējas daudz labāk nekā pieaugušie un atrod savu vietu pasaulē, pat ja mātēm šķiet, ka pasaule ir slikta. Tas nav uzbrukums nevienam. Esmu izlasījusi, kā Latvijā tiek organizēta mājmācība un kādi ir tie iemesli, kāpēc citas mātes to izvēlas, un manā skatījumā bērnam tādējādi tiek liegta iespēja "piedzimt sabiedrībā". Tāpat kā ar plānotu ķeizargriezienu dzimušiem bērniem nav šīs pirmās izdzīvošanas cīņas un tas negatīvi ietekmē visu viņu turpmāko dzīvi, tāpat arī mājmācībai tomēr jābūt ārkārtas variantam, nevis modes lietai. Bet tas ir tikai mans viedoklis.

Un vēl viens ļoti svarīgs aspekts, ko aizmirsu pieminēt. Viens no galvenajiem argumentiem par labu mājmācībai ir tas, ka bērnam būs iespēja plašāk izzināt pasauli, dziļāk izprast mācību vielu. Bet šāda viedokļa paudēji nodod visu varu pār savu bērnu skolas rokās. Neaizmirsīsim, ka pirmajās klasēs skola beidzas jau ap 12.00, 13.00. Vēl priekšā visa diena, kad vecāki var bērnu izglītot un audzināt pēc sirds patikas, socializēt visos iespējamos sabiedrības slāņos utt. Tādēļ 3., 8., 9 un 14. punkts nav objektīvi, jo nekas neliedz tos īstenot laikā ārpus skolas.
Un vēl - mana samērā niecīgā (3 gadi skolā) pedagoģiskā pieredze liecina, ka bērni DAUDZ labāk apgūst, piemēram, valodas, esot klasē, grupā ar lielāku skaitu bērnu, nevis divatā ar skolotāju vai mammu. Visi tie priekšmeti, kuru apgūšanai saskarsme ir obligāta (jo pati priekšmeta jēga ir saskarsme ar citiem cilvēkiem - visas valodas, ētika, sports) privātā kārtā tiek apgūti nepilnīgi. Pietiek ieskatīties dažādās spēļu grāmatās, lai redzētu, ka spēļu ar 4 un vairāk spēlētājiem ir daudz vairāk nekā spēļu vienam.

Diāna, iesaku palasīt tajos pašos Kristenas emuāros arī rakstus par to, KĀ viņa savu meitu mājās skolo. Vairāki no punktiem par to, kāpēc, manī arī raisīja līdzīgas pārdomas un pat pretestību, bet, palasot sīkāk, sapratu, ka tas varētu būt vienkārši neveiksmīgs formulējums.
Es to tomēr nesauktu par modes lietu, man šķiet, cilvēki tiešām ir sākuši domāt dziļāk. Man liekas, ka tajos gadījumos, kad mājmācības iemesls nav bērna nespēja iekļauties skolas sistēmā, galvenais mājmācības pamatojums ir standarta izglītības sistēmas neatbilstība bērna vajadzībām un vecāku pasaulskatam. Kristena pieklājīgi to visu nemin, runādama tikai pa mājmācības plusiem, bet ne skolas mīnusiem. Bet vismaz man galvenie iemesli domāt par cita veida izglītību ir šādi: "parastā" skola visus cenšas ielikt vienos rāmjos; kopsakarību trūkums starp dažādiem mācību priekšmetiem; lielākoties skolās valdošais kosmopolītisms.
Un par sabiedriskās dzīves trūkumu - saprotu, ka uz atsevišķiem pulciņiem u. tml. nodarbībām (kaut vai minētās valodas, sports) vismaz daļa mājās apmācāmo tiek vesti, tāpat ir arī citas iespējas sazināties un veidot attiecības ar pārējiem sabiedrības locekļiem, tas jau ir tāds tikai pēdējā laikā mums ļoti nostiprinājies pieņēmums, ka skola ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.
Es gan vismaz pagaidām domāju, ka pati neprastu savam bērnam pietiekami labi sniegt iespējas apgūt visu viņu interesējošo un nepieciešamo, tādēļ, kā jau teicu, domāju drīzāk par alternatīvajām skolām (tas vienkāršāk atrisinātu arī sarežģīto sabiedriskās dzīves jautājumu), bet noteikti nenoliedzu mājmācības ideju. Cepuri nost to vecāku priekšā, kas to spēj.

Piekrītu visam mājmācības iemeslu sarakstiņam, taču bažas raisa 9. punkta noslēgums - vai tik mamma pati neizlemj par tām kvardātsaknēm - ir vai nav noderīgas.
No paša pieredzes varu teikt, ka studijās matemātika nebija mans mīļākais priekšmets, taču šobrīd pirkstos kozdams secinu, ka prasme sastādīt diferenciālvienādojumus un veikt matricu aprēķinus ļautu būtiski uzlabot manu konkurētspēju darba tirgū, un ne jau lai strādātu par matemātikas skolotāju...

Zigi, paldies par iesaistīšanos diskusijā!

Man arī gribētos piekrist vairumam punktu. Bet jābūt godīgai - arī skolai ir savi lielie plusi. Personīgi man Niklāvs pirms mēneša sāka runāt par draugiem - zīmē maizītes draugiem un saka, ka grib uz "skūlu" pie draugiem. Situācija teju traģikomiska - bērns saskatījies multfilmās, ka visi draudzejas un tagad iedams pa ielu sveicinās ar visiem bērniem un teic savu vārdu pie iepazīšanās. Manuprāt viņa iztēlē draudzēties var visi un visi ir draugi - tātad neizbēgami līdz ar pirmajām gaitām bērnudārzā viņš būs vīlies draudzības formā kā tādā, jo visi nekad nav draugi! Taču noliegt bērnam iegūt šo pieredzi nozīmētu lolot viņu inkubatorā... Un atkal no otras puses - kad redzu viņu tik sirsnīgi un pilnīgi tīru sirdi ejam pie katra sastaptā cilvēkbērna, šķiet - kāpēc gan tādi nevarētu būt visi bērni! Brīžiem esmu dilemmas priekšā - gatavot bērnu sabiedrībai, vai ļaut viņam būt pašam no a-z un izveidoties par pilnīgi dabīgu instinktu vadītu personību...
Pati no savas pieredzes varu pateikt, ka skolā piedzīvotais mani padarījis stiprāku, zinošāku, atraktīvāku taču arī ciniskāku un stingrāku kā tad, ja mācīta es tiktu rūpīgi izvēlētā sociālajā lokā... Eh, bet tagad, liela būdama es taču tik un tā tiecos veidot šo ierobežoto sabiedrību.... Tātad atkal viela pārdomām...

P.S. nesen psihoterapeits Juris Batņa raidījumā "Šeit un tagad" teica vārdus, par kuriem nespēju nedomāt : "Cilvēks pēc dzimšanas visu dara intereses un prieka pēc. Skola viņu iemāca darīt sacensības pēc..." Diemžēl...

Vielas prātojumiem netrūkst joprojām. Galvenais laikam iespējami vērīgāk uzlūkot savu bērnu un censties izprast, kas tieši patīk vai netīk VIŅAM!...

Sveika, Laine!
Jau kādu laiku periodiski priecājos par Tavu blogu, un tagad man pašai arvien aktuālāki šķiet mājmācības, jo īpaši tā saucamā unschooling jautājumi.. Tagad, kad pagājis krietns laiciņš pēc šī Tava ieraksta, varbūt ir kāds apkopojums par to, kā jums gājis ar mājmācību?
Liels paldies jau iepriekš :)