Ardievas bērnudārzam.

Patiesībā ar tik daudziem esmu par šo lietu runājusi, ka šķiet visi jau visu zina, bet ja tā padomā - ierakstīt blogā, ka sākam iet dārziņā un neierakstīt, ka pagaidām beidzam to darīt būtu blognekorekti! :D

Tāpēc īss apcerējums arī šeit - emuārā.

Par iemesliem, kāpēc sākām bērnus vest uz dārziņu, rakstīju šeit. 


Bet no šodienas atkal sākam skoloties mājās.

Kāpēc? 
Lūk kāpēc...

Jo mājās DRĪKST spēlēties ar plastilīnu vēl pirms brokastīm... DRĪKST ņemt visas krāsas uzreiz, sajaukt tās savā starpā arī DRĪKST un DRĪKST pat griezt plastilīnu ar īstu nazi!


DRĪKST pēctam nomazgāt plastilīna sašmucēto galdu...




DRĪKST piedalīties savas maltītes organizēšanā! DRĪKST un VAJAG palīdzēt tētim samalt gaļu, lai mamma pusdienās var uzcept kotletes...



DRĪKST maltītē saņemt to, kas garšo! Arī skābus kāpostus! Arī jogurtu un pārslas - galvenais, lai vēders pilns = noskaņojums labs!




Drīkst skatīties multfilmas, kamēr mamma strādā!
(Un par brīnumu, ja tik pieķeras darbam, tad paveikt var ļoti daudz!)

DRĪKST iet laukā, kad ir vēlēšanās un, ja ir vēlēšanās iet pastaigāties, tad, ņemot par gidu mammu, arī drīkst! Pastaigas ilgumu nosaka nevis ēdienreizes laiks vai citi ierobežojumi, bet pašu ekpedīcijas dalībnieku diktēts ritms!

Jo NEdrīkst taču neapstāties pie sēnītēm, strautiņa...



Drīkst iet tieši tik lēnu kā gliemeži, ja jau reiz aiz sevis tiek atstātas "gliemežu pēdas":)




DRĪKST ienirt lapu kaudzē, lai iznirtu no tās ar netīrām biksēm, bet pilnām saujām munīcijas īstam lapu salūtam!


Drīkst piekust un atpūsties - kā nekā darbiņš padarīts - rukšiem groziņš zīļu sagādāts!




DRĪKST pārģērpties kad un par ko vēlas! Tas taču ir tik forši!


____________________________________________________________________________________

Un tagad lasāmviela...

Pirmajam "skolas" mēnesim noslēdzoties, sarīkojām ģimenes sapulci, lai pēc secinājumu kopuma nolemtu tomēr bērnus uz bērnudārzu nevest.


Jo... Niklāvam "skolā" iešana nepatika tik ļoti, ka jau iepriekšējā vakarā gulēt iedams viņš lūdzās lai no rīta nemodinu viņu uz skolu. Protams ar šādiem pašiem vārdiem viņš modās un vēl vairāk - lūdza, lai es nekāpju ārā no gultas, jo viņš negrib uz skolu. Viņš raudulīgā balstiņā ik rītu man skaidroja, ka esot jau paspēlējies ar klučiem un ar draugiem un ar mašīnām (apmēram - mam`, es taču jau izdarīju visu, ko tur varēju :D) un vairāk negribot uz turieni...
Aizvests uz skolu viņš lūdzās, lai ar viņu apiet apkārt skolai (vilcināja iekšā iešanas laiku) un katru rītu pastaigas aplis kļuva arvien lielāks un tuvošanās skolas durvīm arvien dramatiskāka un lēnāka.
Ievests bērnudārzā viņš sāka histēriski raudāt (tikai pāris rītus no visa šī mēneša viņš atvadījās no manis normāli ) un audzinātāja bija spiesta pieslēgt durvis, lai viņš man neskrietu līdzi. Tā viņš tur palika, aiz padusēm pieturēts pie aizslēgto durvju stikla pielipis - kā trakonama pacients...
Kad atbraucu viņam pakaļ, viņš man neizpratnē allaž vaicāja, kāpēc es viņu atstāju - viņš taču esot raudājis un es esot viņa draugs! Skarbi...

Čika turpretī, uz brāļa pārdzīvojumiem īpaši neskatījās un ļoti labi iejutās bērnudārza vidē! No rītiem likās neizprotam brālīša vēlmi pēc lielā pastaigu apļa, pati allažiņ piečāpoja pie sava skapīša, pati noģērbās un auklītes paaicināta priecīga iespurdza pie pārējiem!

Tātad mūsu sākotnējais plāns - nodrošināt Niklāvam socializēšanos, kas nepieciešama viņa attīstībai drusku nogāja greizi! Tā vietā puika pamazām pārvērtās par nervu kamolu.
Arī audzīte secināja, ka Niklāvs vēl nav gatavs izspurgt no savas ierastās vides, lai ietu uz dārziņu kā uz ikdienas pasākumu. Un, tā kā Niklāva zināšanas un prasmes "atbilst" viņa vecumam (tātad mājās mums izdevies apgūt visu, kas nepieciešams) nolēmām nevest bērnu uz b/d ar varu, bet mēģināt atkārtot iepazīstināšanu ar "skolas gaitām" vēlāk.

Kaut gan... Lūk kam es no sirds ticu...

* Ja bērns saka, ka uz bērnudārzu iet nevēlas, tad tam ir iemesls! Acīmredzot atrašanās bērnudārzā bērnam neliekas interesanta/aizraujoša/viegla/patīkama/pieņemama/citi varianti, un es taču nevaru nerespektēt savu bērnu! Jo mūsu brīvība taču slēpjas nevis tajā, ka varam darīt visu, ko gribam, bet varam nedarīt to, ko negribam /teicienam ir autors, kuru tagad uzreiz neatminos/!

*Atstāt bērnu raudam un "ātri atvadīties" man šķiet nepareizi ilgtermiņā - ko  šāda rīcība māca bērnam? ...

* Bērnam ir jāapgūst Pasaule rotaļājoties! Un sev pieņemamā ritmā un laikā!

* Bērnam ir jāuzturas svaigā gaisā !!!!!!!!!!!!!!!!
Apziņa, ka kaut kur ir arī tādi dārziņi, vēl vairāk nostiprina manī pārliecību, ka "dārziņš parastais" ir tikai vieta, kur atstāt bērnu, lai viņš pa dienu būtu fiziski drošībā, kamēr mammai ar tēti nav citas izejas kā doties pelnīt ģimenei iztiku (un to, kas slēpjas zem vārda "iztika", es negrasos iztirzāt...)
* Es Pati, tikai 25 gadu vecumā atklājot savu dvēseles nodarbošanos un sapņu darbu, esmu lielisks piemērs tam, ka nemērķtiecīga izglītības sistēma attālina cilvēku no viņa paša! Nu tiešām! Bērnībā es skaidri zināju, kas man patīk un padodas, bet beidzot 12. klasi, jutos kā no inkubatora iznākusi!!! Man vajadzēja ~ 6 gadus, lai pārdomu, sevis izzināšanas un, galu galā, bērna piedzimšanas rezultātā atkal nonāktu pie tā kas man patīk un padodas!
______________________________________________________________________________

Taču no dārziņa neatvadāmies pavisam! Jau šo ceturtdien, ja vien Niklāvs jau būs vesels, dosimies uz Miķeļdienas pasākumu! Ar audzīti sarunājām, ka brauksim un piedalīsimies visos pasākumos! Tāpat ļoti priecājos par audzītes ieteikumu vest bērnus uz dārziņu, ja neesot kur atstāt, bet ikurāt kas svarīgs darāms! Super!

Gaišu dienu! Es eju rūpēties par savu slimnieciņu!







mimosa  – (2011. gada 27. septembris 07:04)  

Lielisks risinājums! Gribu teikt, ka bērni jau paši, kā jau Tu teici, ļoti labi zina, ko viņiem vajag un ko nē. Pieaugušie savu vārdu "negribu" aizstāj ar vārdu "nevaru", turpetī bērns ļoti skaidri var noformulēt savus "gribu" un "negribu". Un saprotams, ka formulējums būs gaužām vienkāršs, tieši tik pat, cik bērnu attieksme pret dzīvi - bez sarežģījumiem :)
Lai veicas!

Sarkanā Biete  – (2011. gada 27. septembris 08:00)  

Nu jā, šī ir tāda daudzšķautņaina tēma...Priecājos reizē ar tevi, ka jums IR tāda iespēja izvēlēties palikt mājās, jo, grozi kā gribi, tava situācija ir vairāk izņēmums, nevis norma. Es pati sev ilgi nevarēju piedot, ka vecāko meitu BIJA jāved dārziņā, un pašai kaimiņu klases telpās, ar citiem bērniem darbojoties, jāklausās, kā manējā visu rīta cēlienu raud:( Mūsu Ķīpsalas skoliņu gan par inkubatoru nevarēja nosaukt, bet tik un tā...Nu tas tā - liriska atkāpe:)
Baudiet kopā būšanas laiku bez piespiedu konformēšanās:) Un, kas gan cits rukšiem tās zīles lasīs, ja ne Niklāvs un Emīlija:)

...ar cieņu un smaidu,..  – (2011. gada 27. septembris 09:03)  

Lai vesels!!! Cik dažādi bērni, tik dažādi vecāki un vēl dažādāki bērnu dārzi:) Bet! nu es pa visiem 100% atbalstu bērnu bērnību:) sākot ar miega daudzumu.. beidzot ar neraudāt un mācīties pasauli kopā..:) Patīk tā bilde, kur viņi met lapas gaisā:)

anita  – (2011. gada 27. septembris 09:38)  

Oi, es apskaužu tavus bērnus, ka viņiem ir tāda iespēja darīt visu, ko rakstā uzskaitīji... un darīt to tad, kad GRIBAS ...
Manējais iet bērnu dārzā - vakar ejot viņai pakaļ, bērni tieši gāja ārā staigāties - es gāju nopakaļ un vēroju - pēkšņi viena meitiņa atgriezās, sāka rādīt uz mani un sauca, Martai mamma nāk, Martai mamma nāk - uz ko auklīte nosauca: Dārta negrozies - ejam.
Sērīgi palika, ka bērns pat pagrozīties nevar, ja tas nav dienaskārtībā paredzēts.
Eh, lai jums veicas un kopābūšana rada tik daudz prieka, ka paliek pāri... :)

Pai!  – (2011. gada 27. septembris 09:38)  

Risinājums, manuprāt, jums izdevies labāks kā vispār iespējams! Tu esi malacis, ka ieklausījies savā bērnā, nevis tajā, ko citi saka vai kā pieņemts domāt... Tāpat kā Niklāvs ir liels malacis! :)
Diemžēl manos rados ir pierādījums, kas notiek, ja neieklausās bērna iebildumos pret dārziņu, - kad ir asaras, histērijas, slimošanas, vēlāk dzīvesprieku un bērnišķību nomaina noslēgtība, vienaldzība. Tagad 8 g.v. meitene ir tik noslēgta un nedraudzīga, ka liekas, ka cilvēks ir samainīts...

Pai!  – (2011. gada 27. septembris 09:39)  

un tas Emīlijas mārītes kostīms - vienkārši fantastisks! :))))

dabasmamma  – (2011. gada 27. septembris 09:43)  

Es domāju, katrai mammai vajadzētu izlasīt šo rakstu un padomāt...kas tad ir tās prioritātes mūsu dzīvē...un tie pāris gadiņi, ko mēs veltam saviem bērniem. Viņi izaug tik ātri, ka laiks paskrien nemanot.. Un bērnība ir tā, kas mūs veido par personībām. Par interesantiem, radošiem, darboties spējīgiem un pozitīviem cilvēkiem. Lai Tev Laine izdodas! Jo tu zini, tu esi vislabākā, jaukākā un vienīgā mamma saviem bērniem un tu viņiem radi brīnišķīgu bērnību.....visu cieņu Tev..

Agnese  – (2011. gada 27. septembris 10:21)  

Lasīju tavu šodienas stāstu un asaras bija acīs (centos neapraudāties, jo esmu darbā :) ). Zini, Tu tiešām esi vislabākā mamma! Taviem bērniem ir tā paveicies ar vecākiem un arī ar tēta darba devējiem! :) Mēs tik bieži ieslīgstam ikdienas darba gaitās, ka nepamanam mūsu vismīļāko cilvēku palīgā saucienus... Man tiešām ir MILZĪGS PRIEKS par jums, ka tev ir iespēja un arī vēlme palikt un turpināt skolot savus mīļos lolojumus mājās un darīt to, ko tiešām sirsniņas vēlas! :)
Tiešām - Visu cieņu Tev!

Un tas mārītes kostīmiņš ir LIELISKS!!!!! :)
Agnese

Aija  – (2011. gada 27. septembris 10:57)  

Es bērnu dārzā neesmu gājusi nevienu dienu - jo jau mazā vecumā pateicu - nekādas skolas, nekādus bērnudārzus. Lai arī vecākiem bija grūti to izpildīt (abas vecākās māsas gāja bērnudārzā)- tiku ņemta līdzi uz darbu, atstāta vecmammas uzraudzībā, bet kad biju jau drusku vecāka - reizēm pat paliku mājās viena. UN NEESMU NEKO ZAUDĒJUSI! Tikai ieguvusi!
Skolā sāku iet jau ar lielu entuziasmu, atzīmes vienmēr bijušas izcilas un draugu liels pulks!
Protams, ka katra bērna situācija ir citāda un ne jau katrs vecāks varēs atļauties bērniņu atstāt mājās. Bet, ja tāda iespēja ir un mammai ir tik daudz pasakainu ideju un spēka bērnus neierobežot, tad nav nekā labāka, kā ļaut bērnam izbaudīt ģimenes dzīvi maksimāli ilgi!
Vēlreiz gribu piebilst, ka apbrīnoju tavu spēju ļaut bērnam attīstīties, neaizliedzot lietas (es uzaugu tieši tāpat!). Ļoti ceru, kad tad kad piedzims mani bērniņi, es spēšu kaut nedaudz no tā visa dot arī viņiem!
P.S. liels pluss, protams, arī ir fakts, ka Čika un Niks ir divatā un tāpēc piestrādā par skolotāju viens otram!

Vi  – (2011. gada 27. septembris 11:12)  

Veseļojaties! Man trakoti patīk Čakas vestīte :)
Skatījos bildes un man ar sagribējās ienirt tai lapu kaudzē :)

Diāna  – (2011. gada 27. septembris 12:48)  

Ai, kāda sāpīga tēma... Malači, prieks par jums. Man šobrīd ir bērns, kurš būtu gatavs atdot visu, lai ietu uz dārziņu un nevis uz skolu, un ko lai es viņam pasaku... Mājmācība man šobrīd šķiet neiespējama.

I.D.  – (2011. gada 27. septembris 13:33)  

Teema taada ar divaam puseem... vai peec tam nebuus gruuti taalaak, ja jau tagad nepieradiis pie ikdienas ritma tur "aaraa".... Ok, maajmaaciiba, taalmaaciiba... bet galu galaa, darbu straadaajot... tur buus kaut kaadi noteikumi un nevarees dariit visu kaa gribas un tad jau lielam cilveekam neko neieskaidros - protams ideaalaa variantaa, lai shis jaunietis attiista savu biznesu un dara kaa veelas! :)))

Laine  – (2011. gada 27. septembris 14:29)  

Mīļaš! Puikam ir tikai 4 gadi! Visa dzīve vēl priekšā! Ja salīdzinām b/d ar darbu, tad kāpēc gan man jau no mazotnes viņam mācīt, ka darbs ir kaut kas tāds, kas ar sakostiem zobiem jāpacieš lai tur vai plīst!

Te jau nav nekādu divu pušu tēmai - ir tikai viena - kas katru dara laimīgu! Kādas ir vērtības? Kas dara personību pašpietiekamu? Es stipri ticu, ka naudas un mantu kults mūsdienās ir nomācis dabiskumu un sirsnību! Cilvēki gaužas par kredītiem, jo grib dzīvot pāri līdzekļiem! Kāda atšķirība, cik trendīgs ir tavs apģērbs, mašīna vai nams, ja, piemēram, guli gultā ar 40 grādu temperatūru - kas tādā brīdī ir svarīgi? Nu vienvārdsakot - es uzskatu par vērtīgākām zināšanas, kā uzaudzēt pašam sev burkānu, nevis kā astoņas stundas ofisā sēžot izdomāt, kā šo burkānu pārdot!

Tā ir pavisam atsevišķa tēma, kuru mīļā miera labad vēl neesmu cilājusi savā blogā, jo ne jau man kādam mācīt, kā dzīvot! Pati neesmu 100 % piemērs, bet galvenais - esmu ceļā uz labāku sevi!

Heart86  – (2011. gada 27. septembris 15:02)  

Manuprāt Laine Jūs vēl pati nebijāt gatava palaist savus mīļumiņus bērnudārzā un tādēļ tas arī neizdevās.Vismaz pēc raksts Mani bērni IES bērnudārzā man radās šāda doma un es ar interesi sekoju līdz vai neesmu kļūdījusies. Man līdzīgi bija ar krūts barošanu it kā gribēju pārtraukt, bet sirds dziļumos jutu ka neesmu vēl tam gatava, bet kad pieņēmu faktu ka mana meitiņa paliek neatkarīgāka tas notika pats no sevis.
Tātad nebija vēl laiks!

kores  – (2011. gada 27. septembris 20:12)  

man vēl drusciņ nav aktuāls jautājums par bērnudārzu, tāpēc nav viedokļa.. līdz bērna 3 gadiem noteikti dzīvosimies pa mājām (bērnam tagad gads) un tāpēc vēl neiespringstu... Bet vispār man liekas, ka Taviem bērniem ir kolosāla bērnība, tāda ir manu sapņu bērnība- pa laukiem, pa mežiem, kopā ar dabu :)
Par foto- ļoti patīk bilde, kur mazā iet pa ceļu un tajā mārītes kostīmā :))

Madara  – (2011. gada 27. septembris 20:39)  

Laine, neķer tik ļoti pie sirds visu. Vienmēr būs atbalstītāji un pretinieki. Es sevi parasti nomierinu ar vienu teicienu - "nevis mēs ivēlamies bērnus, bet bērni mūs". Un ja reiz tev ģimenē ir šie abi burvīgie bērni, kas Tevi izvēlējušies, tad jebkurš Tavs lēmums būs vispareizākais. Un acīmredzot tieši Taviem bērniem vajag tādu brīvību, tādu bērnību, tādu audzināšanu. :)))
Un maniem bērniem vajag tādu režīmu, tādu bērnību un tādu audzināšanu kādu mēs ar vīru spējam dot saviem bērniem. ;)

Laine  – (2011. gada 28. septembris 01:46)  

Madara - es no tiesas neko ne pie kādas sirds neķēru :D
Tikai gribu pateikt, ka man ir savs viedoklis par standarta pirmsskolas izglītību LV un neredzu to kā piemērotu savai vīzijai par to, kā bērnam būtu jāaug un jāattīstās - tāpēc pareizi Heart 86 saka - es nebiju un joprojām neesmu gatava iespundēt bērnu b/d telpās uz 3 turpmākajiem gadiem. Manā prātā un sajūtās b/d tādam vienkārši nav jāizskatās!
Es ļoti labi zinu, kādu vēlos dārziņu saviem bērniem un šeit vietā teiciens : "лучше не что как что попало"...
Tas arī viss! :)

Anita  – (2011. gada 28. septembris 08:40)  

Laine, es arī ar lielu interesi izlasīju rakstu. Pati šajā sistēmā strādāju visu dzīvi un aklu ticību tai esmu sen zaudējusi:)) Mans dēls gāja izcilā bērnudārzā, par kuru skumst vēl joprojām (10), pati strādāju augsta reitinga skolā, kuras iekšējais klimats ir visai simpātisks, taču vienlaga- šausmīgi daudz pārspīlējumu ir visos posmos. Un neredzu šeit nekādu vajadzību taisnoties- ja ir vēlme un iespēja- kāpēc gan neaudzināt bērnus mājās?? Ja nu kaut kas man liekas reāli briesmīgs- tā ir argumentācija "vēlāk būs jāpielāgojas, vēlāk būs jāstrādā". Mazo konformisko cietēju audzināšana, protams, IR vienkāršaka par jebko, fakts. Taču- piesardzīgiem būs jābūt uzsākot skolu, tur gan ir liela varbūtība, ka mājmācības bērnam būs problēmas. Bet nu līdz tam jums vēl ļoti tālu. Vēlu veiksmi! Skaistas bildes, laimīgi bērni- super.

Vi  – (2011. gada 28. septembris 09:46)  

Mani nepārsteidz... neliekas nepareiza...Laines nostāja attiecībā uz bērnudārziem... Bet tas kas mani nudien pārsteidz ir tas, ka uzskata kā normu bērna sūtīšanu bērnudārzā (Es saprotu, ja nav izvēles iespējas, tas ir cits stāsts) bet bieži vien vecāki nogrūž...tieši tā... NOGRŪŽ savus bērnus bērnudārzos, lai nebūtu jānodarbojas ar audzināšanu...lai nebūtu jāuzņemās atbildība. Bet kā tad paliek ar ģimenes nozīmi bērna izaugsmē? Man vairāk tas liekās kā atbildības jautājums... cik esam gatavi uzņemties atbildību par saviem bērniem...Sen jau zināma patiesība, ka pirmie gadiņi ir svarīgākie, kas ieliek pamatu visai dzīvei...

dinapreisa  – (2011. gada 29. septembris 22:00)  

Tu esi drosmīga dumpiniece. Apbrīnoju Tevi, kaut arī man pašai bērnu vēl nav. Savam pareizās rīcības apstiprinājumam palūko šo video: http://dinapreisa.wordpress.com/ka-nenogalinat-radosumu

Ierakstīt komentāru