Valdorflellītes...

Šī diena man izrādījās emocijām bagātāka kā gaidīju. Rīt mūsu mazie dosies uz dārziņu. Un šobrīd man acis asarām pildītas. Mazie guļ, māja klusa, manī pārdomu viļņi uzbangojuši pamatīgu vētru...

Iekšā sistēmā. Ikrīta cēliens tikos, cikos to paredz bērnudārza režīms. Trīs mazas telpas ar piespiedu pusdienlaiku un bez iespējas izskriet pagalmā, kad sirds kāro... Bakugani un Hello Kitty... Iesnas un pedikuloze... (Un, jā, man ir tendence lietas drusku dramatizēt. Punkts.:) )

Un vecāku sapulcē ar sakostiem zobiem noklausījos, kā audzīte mudina neņemt vērā bērna niķošanos pie atvadīšanās - ja vienreiz piekāpšoties un atļaušot neiet uz dārziņu, tad amats būšot rokā!... Ak, Dievs... Kā gan justos pieaudzis cilvēks, kuru aizvestu uz vietu, kura viņam derdzas, un tad atstātu tur uz dienu pret paša gribu?... 

Esmu nolēmusi būt viena no "kaitinošajām mammām", kura vedīs bērnu uz dārziņu tikai tad, kad viņš to tiešām vēlēsies!

Pie joda manus darbus! Lieliski esmu iztikusi un sabalansējusi darbu ar bērnu audzināšanu līdz šim un varu to izdarīt arī turpmāk. Nē, vēl vairāk - pamēģināšu mainīt sevī iesēto pārliecību, ka bērni traucē man strādāt un tā vietā izdomāšu, kā iesaistīt viņus darbiņā!
Un dārziņš lai paliek kā vieta, kur socializēties (draudzēties un kašķēties, un sākt mācīties tikt galā ar problēmsituācijām), kad bērniem uznāk kāre
un kā vieta, kur attīstīt bērnu muzikālo pusi;
vieta, kur paslepus uztaisīt mammai dāvanu māmiņdienā :D,
vieta, kurā iesēt citas - uz bērna personību tendētas - pārliecības sēkliņu, jo nereti mēs paši esam savas vides radītāji...

Un ziniet, kas man šodien uzdzina vislielāko sentimentu? Divas mazmazītiņas lellītes, ko, atpūtinot rokas no Mukluku gatavošanas, uztaisīju no vilnas džemperu atgriezumiem. Valdorflellītes = valdorfpārdomas...





Un mazie tās tik mīļi ņem gultiņās... Un vēl Niklāvs jau kuro mēnesi neiemieg bez savas grāmatiņas, ko uzdāvināju viņam, kad viņš bija vēl pavisam maziņš... Par to cits stāsts, bet jūs tikmēr uzšujiet Valdorfbebuli arī saviem mīļumiem! Man tas aizņēma ne vairāk kā 10 minūtes vienai lellītei.

Iedvesmu variet smelties šajos aprakstos:

http://www.naturalfamilycrafts.com/2009/05/make-small-waldorf-style-doll.html
http://sarawharding.hubpages.com/hub/Waldorf-Gnome-Tutorial
http://www.mamamoontime.com/2011/08/how-to-make-little-cloth-dolly-perfect.html

Zemene pienā  – (2011. gada 1. septembris 00:41)  

Tu esi fantastiska, nevar nopirkt kādu Tevis darinātu lietiņu? :)

Inese  – (2011. gada 1. septembris 01:45)  

ai, kā Tevi saprotu - man gan nebija variantu, kad bērns bija jāatstāj b/dārzā, bet asaras šķīda man vairāk, nekā bērnam :))) Ar laiku pieradām pie jaunās kārtības - sākums, kā jau visas pārmaiņas, ir nezināms un tāpēc biedējošs.
Gan būs labi
Lellītes burvīgas - ar tām noteikti Tavi mazie jutīsies drošāk un pārliecinošāk jaunajā vidē un kārtībā :)))

Daina  – (2011. gada 1. septembris 07:58)  

Jācer, ka Taviem maziem paveiksies ar audzinātāju, jo viņa lielā mērā nosaka grupiņas mikroklimatu-kā bērni jūtās, vai var droši pieiet un k-ko pajautāt, tā nu tas ir.
Es arī biju diezgan kaitinoša mamma citā ziņā, jo katru dienu sekoju līdzi vai ir bijuši laukā un kad nebija gājuši ārā, tad gāju pie metodiķes jautāt- cik ilgi 25 bērni var labi uzvesties vienā telpā? Manis dēļ atlaida vienu audzinātāju par ko es tikai priecājos, jo viņai labāk strādāt kādā birojā nevis ar bērniem.
Es bērnudārzu saucu par tādu kā armiju mazajiem, bet galvenais lai ir labs komandieris, tad bērniem noteikti patiks:))
Lai veicas un lellītes ir supermīļas!!!

Laine  – (2011. gada 1. septembris 08:34)  

25 bērni?

Uh - tur tiešām pamatīgi jāiesvīst un nekā citādi kā par armiju to nudien nenosauki ! :d

Mums beigās tikai deviņi bērni. Jauki.

Bet nu, jā - es droši varu apgalvot - ES neesmu gatava palaist bērnus dārziņā, kaut bērniem tēloju, ka baigi priecājos par šādu opciju :)

Madara  – (2011. gada 1. septembris 09:44)  

es gan esmu gatava. šodien aizgāja arī mazākais. man neliela atpūta līdz pusdienlaikam, jo mazajam īsā diena pirmo reizi. bet toties varu sakārtot savas lietas, domas, vidi. un tad atkal būt kopā ar bērniem ar jaunu sparu un azartu.
un jā - markuss aizgāja labprāt. pats skrēja iekšā grupā un pat buču nedeva, nebija laika :D takš jāskrien iepazīt jaunus draugus.
es ar dārziņu uzteveu kā armiju, kā disciplīnas ieaudzināšanu. jo dzīvē ne vienu vien reizi pierādījies, ka tas ir vajadzīgs. jo kā gan varēs pārvarēt kādas dzīves noliktus šķēršļus un grūtības, ja nebūs savas iekšējās disciplīnas. vieglāk ir apgriezties uz riņķi un aiziet, neizdarīt, atteikt, nepiecelties utt. bet ja ir iekšā sava pienākuma sajūta kas jāizdara, tad daudzas lietas dzīvē bērniem būs vieglāk veicamas ;)
tas tā - manas domas un nostāja. tāpēc man mazo atrunas negribu, nedarīšu - nenostrādā :D

Vi  – (2011. gada 1. septembris 10:11)  

Atceros pirmo rītu, kad palaidu savu mazo lielo puisi uz bērndārzu.. pate noraudājos...bet Emīls raudāja vien, kad aizgāju pakaļ... jo biju atnākusi par agru :D Ticu, ka taviem mazuļiem patiks bērnudārzs... fantastiski, ka grupiņā vien 9 bērni!!! Nebūs lielā burzma...un audzītes varēs veltīt laiku katram bērnam...Super!!!

http://www.youtube.com/watch?v=WGOvR-6Mkbs

Valdorflellītes izdevušās lieliskas :)

Diāna  – (2011. gada 1. septembris 10:30)  

Apsveicu ar jaunu posmu dzīvē! Tu jau pati vislabāk redzēsi, kā būs labāk Taviem bērniem. Statistiski vidēji pirmās divas nedēļas bērniem ļoti patīk, un pēc otrās sestdienas, svētdienas kaut kas viņos saceļas pret to, ka "tagad tāda kārtība", un viņi vairs negrib. Un tieši par to arī tā audzinātāja runā - ja mēs parādām bērniem, ka tad, ja ir drusku tā kā apnicis un negribas, mēs atļaujamies to nedarīt, tātad tā var visu dzīvi. :) Bet ir skaidrs, ka katram savi bērni ir svarīgākie un ir žēl viņiem teikt "nē". Lai veicas!
Un ļoti mīlīgas lellītes.

dace  – (2011. gada 1. septembris 11:29)  

man savukārt ļoti slikta pieredze no valdorfa dārziņa, tāpēc bišķi saceļos pret tavu idillisko valdorfisma jūsmu. Bet....viss tikai no cilvēkiem atkarīgs. Teorija varbūt ir labu labā...

Irēna  – (2011. gada 1. septembris 11:44)  

Laine, viss būs labi! Velns nav tik melns, kā to mālē... Jā, es bērnībā un arī vēlāk esmu daudzas lietas iesākusi un pametusi (pie pirmās neveiksmes) un tagad man žēl, ka vecāki tā atļāva...

Martta  – (2011. gada 1. septembris 13:06)  

Sveiciens 1. septembrī!
Viegli teikt, grūti darīt, bet nu jācenšas un jācenšas neļaut mazajiem iespaidoties no tiem drūmākajiem scenārijiem un pašai arī no galvas jāmet āra. Dod mazajiem pašiem izvēlēties, vai dārziņš būs vieta, kas derdzas, vai tieši otrādi..! Ar dārziņu, vai bez, Jums viss būs labi! Tikai m azāk aģitācijas un skaidru skatu:)

Iveta  – (2011. gada 1. septembris 15:05)  

:)))))par b/d katram savs viedoklis:D
man gan par valdorfa lellītēm ir cita pieredze...uztveru viņu izveidi kā ļoti darbietilpīgu darba procesu.

SiStro  – (2011. gada 1. septembris 18:07)  

Sveicieni Taviem mazajiem ar pirmo dārziņa dienu! :)
Jūsu grupiņas izmēru varētu apskaust - 9! Esam vairāk kā 20!
Mēs uz dārziņu ejam jau visu nedēļu. No pieredzes zinu, ka uzsākot dārziņa gaitas, pirmā diena neskaitās, jo ir jaunas mantas, vide, draugi - tas viss slāpē atrašanos ārpus savas telpas. Bet nākamās dienas ir grūtākas un dažiem ikrīta /iet uz bērnudārzu/ bēdas izvēršas mēnešu garumā. Daži bērni tikai pēc mēneša atjēdzas, ka mamma visas dienas garumā nav līdzās.
Bet tā raudāšana, manuprāt, ir normāls process. Tā ir viena no izpausmēm, ka viņam mājās ir bijis labi. Es neesmu no mammām, kas raud līdzi, sēž pie grupiņas loga, zvana audzinātājai vairākas reizes dienā vai pēc nedēļas ir gatava padoties un uz dārziņu nevest vai doties uz citu vietu. Domāju, ka atliek vien pieņemt šo situāciju un pievērst uzmanību katram sīkumam, kas mazo satrauc, izrunāties. Un NEMELOT bērnam, ka /Būšu tūlīt, tikko tu paēdīsi brokastis!/ Stāstā noteikti jāietver vairākus savus dienā darāmos darbus un svarīgākās lietas, kuras būs jādara bērnam - gulēšana, ārā iešana, ēšana, kāda nodarbība.
Un galu galā - kaut kad taču viņš būs jāatlaiž lielajai dzīvei!
Lai veicas!

Daiga  – (2011. gada 1. septembris 19:34)  

jaukas lellītes sanākušas.

un es arī novēlētu nemelot, bet gan godīgi izrunāt, kā jūties, kāpēc baidies, kāpēc līdz galam nepieņem bērnudārza vidi, uzsverot, ka tā ir tikai Tava nostāja un jūtas, ka Taviem bērniem viss var būt pilnīgi ačgārni... un lai viņi jūtas mierīgi par Tevi :), lai viņiem izdodas atrast sevi tajā (citā) vidē!

bērni visu saprot, ja mēs pastāstam, kāpēc šādi/ne savādāk reaģējam uz noteiktu situāciju, mācam saprast un pieņemt emocijas, mācam kā mācīties no kļūdām, kā dzīvot saskaņā ar sevi... tāda mana nostāja.

Ierakstīt komentāru