Tagad, kad pirmās divas "skolas" (neuzdrošinos to nosaukt citādi, jo Niklāviņš apgalvo, ka ir liels puika un iet skolā) dienas aiz muguras, es dziedu drusku citu dziesmu!

Pirmkārt - Niklāvam "skolā" patīk. Patīk, ka var uzrunāt skolotāju un paprasīt vai drīkst šito un to - tas laikam liek viņam izjust situācijas svarīgumu. Redzu viņu iedzīvojamies kaut kādā multenēs noskatītā b/d audzēkņa lomā - ar visiem "lūdzu" un "paldies"! Ir tik interesanti pavērot, kā puika pārvēršas un pielāgojas savai jaunajai situācijai. :) Turklāt jau pirmajās minūtēs Niklāvs un puisēns Arvis kļuva par "draugiem"! Temperamentu savienojamība šķiet :)



Otrkārt - šīs dienas bijām uz "skolu" tikai līdz pusdienai un visu laiku klāt biju es. Tas noteikti man liedz uzzināt, kā īsti uzvedīsies mani bērni dārziņā, taču ļauj pavērot pārējo - pārējos vecākus, citus bērniņus, "skolas" apstākļus, audzīšu darbu, mācību materiālus/rotaļlietas.... Pagaidām man nav nedz komentāru, nedz aģitācijas ;), nedz viedokļa - tikai pamazām kaut kur smadzenēs failā "bērnudārzs" noslāņojas jaunais informācijas apjoms. Un briest jauni rokdarbi un idejas - ceru, ka audzīte būs pretimnākoša! :D


Treškārt. Laikam brālis šogad dārziņā startēs viens. Čikai sācies divgadnieku/trīsgadnieku niķu periods. Un pastiprināta pieķeršanās man. Ja pirmos divus gadus Emis "opā"
neprasījās gandrīz nemaz, tad tagad tas ir TOP vārdiņš un es tieku kontrolēta ik uz soļa. Ja tā, tad tam ir savs iemesls un iespējams, ka līdz jaungadam mēs varētu padzīvoties pa māju . Varbūt, ka tāda atpūšanās māsai no brāļa nāks par labu abu attiecībām... Dažkārt taču vajag ļoti sailgoties! Pieļauju Čiku vest uz dārziņu tikai vienu dienu nedēļā.



Un rezumējot...

 Bērnu ievietošana dārziņā nav mūsu pašmērķis. Dieviņš dāvājis mums situāciju, kad darba dēļ nav jāziedo banāli īsais kopābūšanas laiciņš - tā bērnība tāds sasodīts acumirklis vien ir!