Emocionālā vardarbība.

Šodien nopietns temats. Jo mūsmājās ir sākusies apkures sezona, kas nozīmē, ka, kurinot krāsni, tiek pārlasīts ne viens vien vecais laikraksts :). Un tā, šķirstot kādu 2010. gada "Ievas" numuru, uzgāju ļoti labu rakstu par emocionālās vardarbības formām un to ietekmi uz mazo personību.

Lasīju un galvā tekalēja piemēri no manas bērnības, manis pašas uzvedības un līdzcilvēku situācijām. Skaidrs ir viens - nav perfektu vecāku. Bet jo zinošāki būsim, jo mazāk tīši vai netīši nodarīsim pāri saviem bērniem = nākotnes sabiedrībai.




Personīgi man šis raksts jau kādu laiku ir Tēvreizes vietā. Esmu paspējusi sevi vairākas reizes piebremzēt un atdzesēt. Pamazām mēģinu izglītot arī mājiniekus. :)

Sirdssiltu dienu jūsmājās!

Grieze  – (2012. gada 22. augusts 09:37)  

Paldies, Laine! Šīs tiešām ir lietas, par ko ikdienā katrai mammai un tētim būtu japadomā, un arī man tas lika vēlreiz pārdomāt un paanalizēt savu bērnību.

Diāna  – (2012. gada 22. augusts 09:46)  

Ļoti labs raksts, galvenais, ļoti praktisks.
Un vēlreiz lieku reizi sapratu, ka neesmu histēriska, nabas saiti pārgriezt nespējīga ņuņņa, ja atsakos bērnu kaut kur atstāt uz divām nedēļām. (Mani nesaprata, kad izvēlējos katru dienu braukāt 140 km uz fizioterapijām, nevis atstāju bērnu sanatorijā.)
Un atliek cerēt, ka mana kliegšana pirmos trīs gadus, kad bērni bija piedzimuši, nebūs neglābjami sakropļojuši viņu personību - es kaut kā tai laikā acīmredzot jutos izmisīgi bezspēcīga un pilnā balsī kliedzu par visu.

Esmu  – (2012. gada 22. augusts 11:01)  

oi, jā arī mani šis raksts sapurināja, jo kopš ģimenē ienācis otrs mazulis, meita kļuvusi prasīgāka un vienlaikus ar brāli, tas mani bieži noved līdz kliegšanai, jo bail atzīt, ka jūtos bezspēcīga tikt ar visu galā, ko līdz šim varēju "miera vējos" tagad ne pusi, laikam jāapstājas un jāizsver sev svarīgākais - bērnu psihe vai sakopta māja, tīras drēbes utt.

Laine  – (2012. gada 22. augusts 11:51)  

Jā, balss pacelšana ir arī mans biežākais netikums.:(
Ignorēšanu ļoti atceros no savas bērnības. Kad mamma pūcējās un es nevarēju rimties, kamēr viņa atkal sāka runāt. To trauksmes sajūtu atceros vēl šodien.
Un salīdzināšana - ui nu tas ar bērnībā gāja uz urrā. Vēl tagad omes bieži pielieto.
Bet man aiz muguras mazo vecmāmiņa sākusi šos ar policiju biedēt. Uh, tas riktīgi uzsit asinis! Un tad man stundām Niklāvam jāskaidro, ka par attālināšanos no mājas vai iešanu uz ceļa policija cietumā neliek...

Bet šopavasar, paklausot katastrofu medicīnas centra vadītājam, gluži apzināti palaidām leģendu par Brekakeksi, kurš dzīvo upē un dīķī un, ja mazs bērns pieiet viens bez vecākiem pārāk tuvu ūdenstilpei, tad TAS ar garajām rokām ierauj to ūdenī. Šausmīgi, es zinu... Un tomēr - Niklāvs kaut kā neizprot, kas ir nāve ( nu pamazām gan sāk saprast, jo paprasīja, lai uz kapiem aizved).

Diāna - nu kas pats trakākais - standarta izglītības sistēmā taču joprojām tiek piedāvāti internāti pat pašiem mazākajiem! Pat mums pagāšgad dārziņā uzprasīja, vai nevajag!
Vai tiešām valdības līmenī neviena psihologa nav, kas varētu apkonsultēt kādai būtu jāizskatās bērna psihei draudzīgai skolu sistēmai?...

Bet šīs jau ir tikai tās uzskatāmākās formas... Pētot tēmu, atradu tīmeklī ne vienu vien daudz niansētāku emocionālās vardarbības izklāstu...

Tur cita starpā tika minēta arī tāda lieta kā bērna izolēšana no apkārtējās sabiedrības un ilgstoša turēšana vienā un tajā pašā sabiedrībā, tādējādi neradot viņam stimulus personības attīstībai un izaugsmei :) Un tad nu mēģinu prātā lobīt tagad - cik tas globāli/lokāli bija domāts?... Vai tas attiecināms uz tādām trakajām mātēm, par kurām vel nesen apollo rakstīja( kad bērns n-tos gadus ar kazām audzis un vēl daži līdzīgi piemēri,) vai tomēr tas attiecināms arī uz dzīvošanu speciāli izveidotos ciematos ar sev līdzīgi domājošajiem? Un kā ar mājmācību? Vai arī to varētu likt zem "nav tev bērniņ ko degunu bāzt laukā no mājas" karoga?... Nesen sastapu cilvēkus, kuri vēl tikai gatavojās kļūt par vecākiem, bet viņiem jau saknē bija skaidrs, ka viņi bērnu skolos mājās un socializēs baznīcā, lai pasargātu no citas ( nepareizo vērtību, laikam) sabiedrības. Un sākumā man tas pat likās interesants piegājiens līdz vakarvakarā ierosinātajām pārdomām par to, ka patiesībā taču ir baigi forši, ka mājās notiek vērtību sakņošana, bet pasaule ir kā nemitīgs izaicinājums šīm vērtībām. Pretējā gadījumā sanāk, ka neticam, ka mūsu pašu bērni ir spriest un saprast spējīgi...

Pēdējo tematu noteikti gribēšu pārvērst diskusijā blogā vai kur citur. Man interesē aizurbties līdz saknei un tikt pie viena teikuma. Pie vēl vienas vērtības.


Diāna  – (2012. gada 22. augusts 14:10)  

Jā, tā tāda sarežģīta tēma. Mums puikas šogad maina skolu (Valters gan nevis maina, bet sāk citā skolā), un es jau zinu, ka pirmajā pusgadā ir nevis jākrīt histērijā un jāmeklē pedagoga grāds mājmācībā, bet gan tas pusgads jāatvēl adaptācijai. Ar Ralfu es to nezināju un nesapratu, un taisīju problēmu no pilnīgi visa. Eh, nabaga pirmie bērniņi...

Inese  – (2012. gada 22. augusts 15:10)  

kā gribētos spēt izdzīvot bez jebkādām vardarbības formām, bet nu esam tikai cilvēki :(((
Man bērnībā gāja kā pa kalniem un, protams, tas būtiski ietekmēja uzvedību un raksturu. Tik tagad esmu atkopusies un sāku ar sevi sadzīvot... Gribas cerēt, ka saviem bērniem neesmu radījusi paliekošas traumas, ar kurām tie nespētu pēcāk tikt galā...

Ierakstīt komentāru