Par burtiņiem...

Nereti pieminu blogā tādu terminu kā "sensorais periods". ( Tikko gūglējot nudien sašļucināju savu valodniecības pašapziņu, jo neatradu nevienu ierakstu, izņemot manējos divus, kur šāds vārdu salikums būtu minēts! :D Taču zinu, ka neesmu to izzīdusi no pirksta.) Katrā ziņā manos prāta apcirkņos šie divi vārdi iegūlušies kā sinonīms domai: " periods, kad cilvēkam interesē un kad viņš ir gatavs uzņemt informāciju".

(papildināts)
( Diāna man komentārā apskaidroja, ka ir "sensitīvais" ne " sensorais" periods. Un tad arī google nāca talkā ar šo: "sensitīvie jeb pastiprināta jutīguma periodi - pirmsskolas vecuma bērns iziet cauri noteiktiem sensitīvajiem periodiem – laika posmiem, kad bērns viegli un ar prieku apgūst noteiktas zinības. Ja šo ieinteresētību neizmanto, vēlāk bērnam tās apgūt jau ir daudz grūtāk.... Runas veidošanas sensitīvais periods ir līdz septiņu gadu vecumam. ... Burtu apgūšanas sensitīvais periods ir ap 4-5 gadu vecumu; droši vien daudzi vecāki ir ievērojuši, ka bērniem pēkšņi parādījusies pastiprināta interese par burtiem.")

Vienvārdsakot - vēl pirms lasīju par šo īpatnību kādā no pedagoģiskās izziņas kāro cilvēku literatūrām, jau biju ievērojusi, ka mazajiem uznāk un pāriet konkrēti rotaļu un aizraušanos periodi. Vienbrīd` tie ir cipari un viss ar tiem saistītais, citreiz tā ir zīmēšana un tikai, bet tad pēc laika no iekāres zīmēt palikuši vien krītiņi istabu stūros...
Turklāt katra nākamā reize, kad mazais atgriežas pie senaizmirstās nodarbes, jau ir galvastiesu pārāka, padziļinātāka un pavisam noteikti ir redzama attīstība ( šeit allaž atceros par Valdorfpedagoģijas "aizmirst ir svarīgi" principu).

Tagad, kad mazie dēļ saviem klepiem jau trešo nedēļu dzīvo mājās, man ir iespēja vērot un tvert šādus mirkļus. Tad lūk viens no mājmācības trumpjiem nudien ir sava bērna sensoro periodu pilnvērtīga izmantošana. Nekad nebūs tā, ka visi bērnudārza bērni vienlaicīgi būs spējīgi iegaumēt vienas un tās pašas lietas. Šis, cita starpā, man šķiet kā viens no milzīgākajiem standarta pedagoģijas klupšanas akmeņiem ne tikai pirmsskolā un sākumskolā, bet līdz pat vidusskolas pēdējai klasei. Bet atgriežoties pie tēmas - nevienā citā brīdī bērns nebūs tik ļoti spējīgs iegaumēt kā tad, kad pats jautā un kad pašam interesē. Mēs, būdami pieauguši, zinām, ka mums ir tieši tāpat. Bet nereti piemirstam izmantot šīs zināšanas, kad runa ir par bērniem.

Un viss šis garais ieraksts pavisam vienkāršai lietai, proti - Niklāvam atkal ir burtu sensorais periods. :) Un par Burtiņiem arī šoreiz stāsts! Kontekstā ar iepriekš teikto. Lūk piemērs.

Pirms diviem gadiem ( tad kad puikam bija 3 gadi) rakstīju, ka "Esmu sadomājusies, ka jāsāk Niklāvam mācīt burti - pagaidām liekas, ka šī doma jāatliek uz kādu laiciņu. Taču - nekas slikts nenotiks, ja burti būs katru dienu kaut kur tepat blakus - nekad nevar zināt, kurā mirklī mazais prātvēders ko iegaumē!"


Pirms gada ( tātad, kad dēlam bija četri gadi), rakstīju : "Niklāvam šobrīd burtu sensorais periods. Tāpēc mans uzdevums būt naskai un acīgai un izmantot šo īpašo uztvertspējas laiku, lai burtiņi itin viegli salīstu mazajā, zinātkārajā galvelē!" 
Tiesa - pagatavot vizuālu alfabētu man tā arī neizdevās. Tā vietā apbruņojos ar 4 dažādām burtiņu grāmatām, ko itin bieži lasījām un šķirstījām kopā.




Tagad, kad dēlam ir pieci gadi un galviņā jau sabiruši teju visi alfabēta burtiņi, viņš nemitīgi mēģina tos sakārtot rindās! Un tad prasa man, ko ir uzrakstījis. Pagaidām vienīgais vārdiņš, ko viņš māk uzrakstīt pilnībā ir Niklāvs. Interesanti, ka vasarā viņš iemācījās uzrakstīt savu Uzvārdu un ar to parakstīja visus savus garadarbus, taču jau pirmais mēnesis bērnudārzā izdzēsa šo parakstu mazajam no atmiņas un aizstāja to ar Vārdu.. :)
Tātad mana piecgadnieka humanitārā bilance pagaidām ir kaudzīte ar burtiņiem, kurus viņš pamazām mācīsies sakārtot un pielietot. Un protams neizsīkstoša zinātkāre!


Visticamāk nākošgad ap šo laiku rakstīšu, kā dēls māk lasīt. Uzskatu šo par man aktuālāko izaicinājumu rotaļā "būt par mammu". Runājot par lasītprasmi - esmu nolēmusi, ka Emīlijai  pamēģināšu šo metodi. Vienkārši intereses un ziņkārības pēc. :)

Vienīgais, ko esmu nolēmusi, ir tas, ka nekļūšu par "trako profesori", kas diendienā bāzīsies bērnam virsū ar vienu par otru radošākiem alfabēta apgūšanas veidiem. Redzu un Ticu, ka viss notiks īstajā laikā arī bez manas pārspīlētas iejaukšanās. Zinu, ka pārcentīgi rādot viņam lietas priekšā, laupītu viņam veselu kaudzi izziņas pilnu mirkļu un tikpat lielu kaudzi paša secinājumu=vērtīgu zināšanu. 
Turpināšu pieturēties pie principa -"burtiņi tepat blakus" - grāmatās, puzlēs, kaut vai uz pārtikas iepakojuma! Un tad gaidīšu jautājumus, uz kuriem atbildēt.

 

Diāna  – (2012. gada 29. novembris 06:06)  

Jauki :)
Pagūglē "sensitīvais periods". "Sensors" ir tāds, kas uz maņām orientēts.

Laine  – (2012. gada 29. novembris 09:57)  

Paldies, Diāna! Žēl, ka nepalaboji mani agrāk! :)
Turpmāk zināšu! Sensitīvai periods, tātad!

puķu Anna  – (2012. gada 29. novembris 11:01)  

Nekad neesmu domājusi, kā sauc tos periodus, kad bērns "uzsēžas" uz kādas tēmas, par ko interesējas, bet vienmēr esmu to redzējusi savos mazajos brāļos. Sešgadīgais brālis ir pēdējā mēneša laikā ar milzīgu sajūsmu atklājis, ka, skaļi izburtojot apkārt redzamo, iznāk īsti vārdi. Brauc mašīnā un lasa visus "Rimi", "veikals" un "mēbeles", un pats ir pārsteigts, ka pēc kaut kā izklausās! Visa ģimene priecājas par viņa atklāsmēm. :))

Una  – (2012. gada 30. novembris 13:42)  

Paldies, pa padalījies ar atrasto metodi. Izklausās loģiski un saprātīgi. Izmēģināšu uz sava "drīz būs trīs gadi" puikas.

Ierakstīt komentāru