Brālis un Tētis nedēļnogalē devās uz Zosēnmājām. Dektere Mamma un ģimenes jaunākā atvase tikmēr palika pieskatīt rukšus.
Ems pamazām atgūstas no slimošanas. Vakar tieši viņa bija tā, kas pieprasīja pastaigu svaigā gaisā, tāpēc pielējām termosā cigoriņ`kafiju un devāmies savā iemīļotajā maršrutā uz Vedzi. Pēdējoreiz pamatīgāk paciemojāmies pie šīs upītes ziemā, un tāpēc jo lielāks prieks un izbrīns par pārmaiņām dabā tagad, kad palu ūdeņi noskrējuši un Vedze ieņēmusi savu ierasto gultni.

Šķērsojam upi un pie reizes secinām, ka dažam sarkanam zābakam papēdī radusies sūce... Atrodam vienu Dabas dizainbaļķēnu un piesēstam kafijas pauzei...






Kāds šeit bija piesēdis arī pirms mums. Mūsu minējums - putns.


 Pāri ceļam cita Vedze. Tā, kura aprakstīta teikā par Baznīckalna rašanos. Še` blakus uz kalna ļaudis senos laikos vēlējušies baznīcu celt, bet, cik pa dienu uzcēluši, tik velns pa nakti nojaucis un akmeņus Vedzē sametis. Tāpēc šajā vietā upe esot akmeņiem bagāta...
Nezinu kāpēc, bet man Vedze šajā ceļa pusē- Vedzes dabas takas teritorijā- šķiet svešāda, drūma, dūksnaina un noslēpumaina. Vienmēr ir bijis bailīgi un neomulīgi te atrasties...





Mājupceļā uzklūpam kārklu/pūpolu/blīgznu audzei. Pirms to nav paspējuši izdarīt Latvenergo puiši. Bet vispār turpmāk, ja vēlēšu kādam spītību, spēku un izturību, tad piebildīšu "kā kārklkrūmam"...



Pavasaris Zaubes mežiņā nāk uzmanīgi. Zaļuma vēl dikti maz, asniņi baiļojas, ka ziema atkal kādus pigorus nesastrādā. Līdz nātru zupiņai vēl jāpagaida...