Pirms laika, spītējot salam-vaigos kniebējam, bijām izskrējuši ar mazajiem apskatīt Kundziņa izreklamētos Ziemas Brīnumus Vedzē. Bija pasakaini! Īsts piemājas dabas muzejs! Viena ar bērniem gan tālu pa upi iet neuzdrošinājos. Mūsu apkaimē dzīvo lūši un upes dziļums arī man nav zināms... Nu, labi, ko es te muldu... Patiesībā es pēdējos gados pamatīgi esmu attālinājusies no dabas un īsti nesaprotu, ko no tās gaidīt un kā tajā uzvesties. Un ko dara cilvēki, kad nesaprot? Baidās! :)... Par laimi mūsu ģimenē tomēr ir viens saprātīgs pieaugušais. Viņš piektdienas rītā uzdeva bērniem jautājumu : "Ko jūs pēc skolas labāk gribētu - baseinu vai pārgājienu?" Un kā medus manām ausīm atskanēja apstiprinājums ekspedīcijai dabā.

Piektdien ap pusdienlaiku, iekrāmējuši mugursomā ēdmaņu, termosu ar kakao, rezerves cimdu pārus, salvetes un sērkociņus, devāmies ceļā. Kurināt ugunskuru nebija plānā, tomēr sērkociņus paķēru līdzi ar domu, ja nu nomaldāmies un nāksies IZDZĪVOT! :D Tas "Discovery channel" nopelns - esmu pasākusi darbodamās fonā klausīties tā pārraides un pēdējā laikā tur par izdzīvošanu vien runā! :D
Cīņā par komfortu, telefons šoreiz atkal uzvarēja spoguļkameru.

Līdz upei braucām ar auto un tad četri pāri pēdu sāka līkumot kopā ar Vedzi!


Pirmie pārsteigumi ilgi nebija jāgaida. Svaigi apstrādāts kociņš. Paša Bebra kunga āliņģītis ar` netālu.


Niklāvs ieraudzīja sēnes...



 Es māzeru...


Emīlija Krokodilu...

 
 Bet tēta uzmanību piesaistīja kolembolas jeb lēcastes...


Visas upes garumā pasakaini ledus veidojumi!


 Bija vietas, kuru šķērsošana prasīja visu manu fizisko sagatavotību :D, taču tikpat dāsni Vedze vēlēja arī atpūsties, šķēršļu joslas nomainot ar bezmaksas slidotavām...



Kamēr daži no kokiem sagādāja fizkultūras eksāmenu cienīgus uzdevumus, citi kalpoja kā šupoles!


Forši, ka mums mednieks par gidu! Pateicoties viņam, zinām, ka ceļā šķērsojām caunas, jenota, lapsas, ūdra un lūša pēdas. Bet patiesi skaisti bija ieraudzīt liecību par putna celšanos spārnos...






Teju ik uz soļa bija atgādinājums par Dabas varenību...


Pie viena no šiem atgādinājumiem Ģimenes Galva pēkšņi sāka plūkāt sausos zarus. Brīdī, kad tie tika salikti čupiņā uz ledus, sapratām, ka taps ugunskurs! Man tika pieprasīti līdzpaņemtie sērkociņi. Tas noteikti nebūtu īsts pārgājiens, ja tajā nebūtu nedaudz holivudiska ekšena: izrādās ūdens pudelei somā bija neliela sūce, taču ar to pietika, lai samitrinātu sērkociņkastīti tā, ka tikai mazs stūrītis sauss palicis. Paši sērkociņi arī slapji. Niklāvam uzreiz padoms rokā (jo, ko tur liegties, arī viņam šad tad tiek deva "Discovery chanell" :D) - esot jāatrod mietiņš un jātrin, kamēr uzradīsies dzirkstele... :) Kundziņš tomēr izrādījās lielāks makgaivers kā Bērs Grills: paņēmis divus sausākos sērkociņus, viņš brīdi tos pačubināja matos un, nepaspējām mēs attapties, kad zaru čupelē parādījās dūmi! :) Un tad viss notika pats no sevis- vīri metās malku gādāt, sievas - iesmus. Drīz vien uz kārā zoba tika liktas čurkstošas desiņas un cimdi tika pie žāvēšanās.






Pēc maltītes vēl pagājām pusstundu, bet nogurums lika par sevi manīt.
Piekusuši un laimīgi izkāpām "sauszemē".
Kā rāda vieni no pēdējiem kadriem (sārtvaigu selfijs un Čikas variācija par zobu feju), arī mēs ar mazo dāmu pārgājienā tomēr esam tikušas pie trofejām. Emīlijai tā ir ķērpju burvju nūjiņa, man - nezināma koka zari lapiņu plaucināšanai.



Vēl tikai bridiens pāri rietošas saules izgaismotai pļavai un pateicībā iekritām kaimiņa mašīnā, lai tiktu atpakaļ mājup. :)