Garajās brīvdienās cita starpā iespējām vēl šo to. Vai atcerieties to pasākumu pagājušajā gadā, kad totāli triumfēju pati savās acīs, noķerdama 3 ērces un 51 karūsu? :D Šogad piedalījāmies šajā dažiem cilvēkļaudīm šķietami ekstrēmajā pasākumā visa ģimene!

 40 dalībnieki kopā savāca 14 ērces. Kas ir krietni mazāk kā pagājušajā gadā... Tam gan ir maza saistība ar reālo ērču daudzumu mežā. Visticamāk pie vainas vēsais laiks.






Brīdi pirms došanās mežā atradu sliek+gigantu! Noliku trauciņā spainī, bet, kamēr es pa krūmiem, tikmēr mana Megaslieka no spaiņa izlauzās brīvībā... :) Vai varbūt kāds konkurents nozaga?... :D Jo daži (nebeidzu  vien brīnīties par cilvēku "sportisko garu") bija gatavi pat drusku piešmaukties, lai uz baltā bērza pjedestālbluķēna beigās stāvētu! :D Tāpēc vēl jo vairāk esmu lepna par savu mammas māsu - trešās vietas ieguvēju - jo viņas spainītī bija tikai viņas pašas ķertās zivis. Un, ja šajā jautrajā, priecīgajā atpūtas pasākumā tomēr meklējam vietu īstiem sporta rezultātiem, tad pirmās vietas ieguvēja g o d ī g ā cīņā sanāktu tieši viņa! :)
Mūsu ģimene nomakšķerēja 7 zivis. Visi dalībnieki kopā - tik, cik pagāšgad uzvarētāja viena pati! :).








Šogad pasākumam bija milzīga pievienotā vērtība. Patiesībā divas. Viena no tām bija rotu darbnīca, otra- podnieka virpa! Un tā vienas dienas laikā sanāca gan piedalīties sacensībā, gan pavadīt laiku kopā ar ģimeni, gan būt svaigā gaisā, gan pagatavot bērnam senlatviešu gredzenu, gan  piepildīt vienu no sapņiem - kādreiz padarboties ar mālu!











Pēc pasākuma salds nogurums un maigas pārdomas. Čempionāta mamma Ilze atzīst, ka katru gadu rodas izaicinājumi, kurus risinot iespējams pilnveidoties. Rīgas meičas Sigitas apmaldīšanās mežā lika padomāt par dalībnieku ekipēšanu ar mobilajiem telefoniem, dažādās pieejas sacensībai deva iespēju padomāt par dalījumu grupās. Kas zina - varbūt nākamgad šī sarkanā samtērcīte tomēr tiks pieskaitīta pārējo pulkam. Šogad mums visiem likās, ka tas ir zirneklis. Mūžu dzīvojam, mūžu mācāmies!...:)