Grauž, rok, rej, dzenā. Nemīl palikt viens, var pat grīdu, durvis "uzrakt" lai tikai tiktu pie cilvēkiem, nebūtu viens. Nedaudz ariebīgi, ja sarāj, aizrāda. Ir savs īpatnējais raksturiņš.
Man savā laikā, kad dienēju robiņos kinoloģijā, manu šefu sauca Bruno:D

Tāds jaukumiņš! lai jums kopā labi dzivojās! Un es tā saprotu to - "ka vēl pirms neilga laika ne tuvu nebiju dzīvniekmīle"... kad šo rakstu, viens mazs melns kamoliņs ir ieritinājies manā gultā. Ja man vēl pirms mēnešiem 10 , kāds būtu teicis, ka man būs suns, kurš piedevām vēl gulēs manā gultā :D es butu teikusi, ka šamais pavisam dulns palicies. Bet tā nu tas ir :D Es brīnos pati par sevi.

Interesantas attiecības ar tiem suņiem. Es arī teicu, ka nebūs manā kopdzīvē suņu, bet suns atnāca vēl pirms bērmiem, No suņa, ar suni, par suni mācījāmies mēs visi - rūpēties, sadzīvot, paciest, pieciest, priecāties, līdzi just....Lai Bruno ir jauks papildinājums jūsu foršajai ģimenei. Manuprāt, Bruno piestāv tieši Tev, Laine:)

Man pie Tava bloga rakstiem prasās "like" vai "share" podziņu...

Varu ieteikt KOLOSĀLU grāmatu- "Saruna suņu valodā" Džena Fennela.
Šīs grāmatas neparastās, bet vienkāršās pamācības arī man palīdzēja iemācīt sunītim pieklājīgi uzvesties un veidot cieņpilnas attiecības ar jauno draugu. :)

Paldies par komentāriem! :) Vinita, vai ne? Es arī nebeidzu brīnīties! Kaut kas vienkārši notika Visumā, šķiet. Un nu mums abām ir suņi. :)
SB- kjā, ģimenē jauna ikdiena, bet galvenais, ka viss tagad ir par un ap suni. :) Brīžiem sajūta, ka sunim tās mīlestības jau par daudz... :) Un tas, ka ar kucēnu līdzīgi kā ar zīdaini- riktīga dežūra. Ēst, čurāt, gulēt, samīļot, utjp.
Man nebija suņa visu šo laiku. Man vispār nebija apzinātu mājdzīvnieku. Jo es baidījos, joprojām baidos no sāpēm, kas jāpārdzīvo, zaudējot draugu. Bērnībā esmu pulka asaru izraudājusi... Baidījos atkal atgriezt šo sajūtu.
Un es jums izstāstīšu ko interesantu. Es ticu, ka šī vēlme pēc suņa neapzināti bija manī jau sen. Pirms trīs gadiem staigājām ar Kundziņu pa lielveikalu un es ieraudzīju somiņu suņa veidolā. Izprasījos sev to kā dāvanu vārdadienā un līdz šai baltai dienai nekur nekad ar to somu neesmu gājusi. :D Un tikai pirms pāris dienām atradu to somu un ieraudzīju, ka tas ir taksis! :D Tātad šī vēlme tomēr manī jau ir kādu laiku...

Ginta- paldies tev! Noteikti uzmeklēšu grāmatu!

SB- jā, piekrītu par tām pogām. Manam blogam vispār daudz ko vajag. :D Ka tik tā laika un entuziasma vairāk būtu...:)

Laimīgie, jums ir suns... :) Taksis ir mana vājība, atzīšos! Lai jums labi kopā dzīvojas! :)

Piekrītu visam Madaras rakstītajam. Taksis ir mednieks! Un tāpēc jābūt gatavam uz visām no tā izrietošām sekām :) Uzrakts dārzs, riešana, dzīšanās pakaļ jebkam kas kust, skaļš, rej un noteikti negrib palikt viens. Bieži vien atriebīgs, nepaklausīgs. BET...ļõoooooti, ļõoooti mīļi suņi, uzticīgi, dzīvespriecīgi, interesanti, amizanti un tādiem vienmēr tiek piedoti visi pasaules grēki. Lai jums ilga un stipra draudzība :)

Esmu mājās no darba un varu ieskatīties savos vecos kinologa pierakstos, ko savulaik mācījos kinoloģijā.
Īsumā varu uzrakstīt par taksi, galvenos vilcienos.
Šī šķirne tika izveidota kā palīgs medībās, kur bija pienākums ierakties alās un iedzīt lapsas jenotsuņus utt, alu nostūros un rejot noturēt, lai mednieks alu atraktu un tiktu pie medījuma. Taksis ir mazs, drosmīgs, droši stāsies pretī uzbrucējam, svešiniekam. Nepakļaujas dresūrām, komandām, ir spītīgs, nedaudz atriebīgs, agresīvs pret svešiniekiem. Tai pat laikā - drosmīgs, gudrs, uzticīgs, labs sargs, mīļš bez gala, jautrs, dzīvespriecīgs, un pat teikts - ar labu humora izjūtu. (Anegdotes diez vai stāstīs, bet kur būs jautrība un smiekli, tur šis būs pa vidu).
Grūtības - viegli traumējams mugurkauls (nedrīkst būt liekais svars, nevaidzētu ļaut lecīgas rotaļas, pa gultām lēkāt). Pastaigas ar suni īsas bet biežas, ļaut izskrieties pēc patikas zaļā pļavā vai parkā.
Un tagad pēc savas pieredzes. Mums kinoloģijā bija tieši taksītis, kuru dresēja atrast narkotikas. Viņš ir mednieks un tādas komandas šim patīk- tik atliek parādīt ar pirkstu un pateikt meklēt un šis izraks visu ko vaig un nevaig. Līdz astes galam būs bedrē iekšā. Nepakļaujas tradicionālām komandām sēdēt, gulēt, stāvēt, blakus, ķepu. Bet mūsu taksītis apgrieza stereotipus un iemācījās pirmās 4 komandas. Smieklīgi jau izskatījās uz īsajām pakaļkājām komada sēdēt, jo tā distance no stāvēt līdz sēdēt ir īsa. Bet ir biens bet. Tās komandas saimniece panāca tikai tāpēc, ka suns bija numur viens visur. Darbā ar viņu un mājās ar viņu. Bērnu nebija ģimeneni un sunim tika 200 % uzmanības. Un tas taksim ir svarīgi, ka viņš ir pirmais un tiek slavēt par visu un visur. Nedot iemeslu greizsirdībai. Ja kaut ar mazāko žestu parādīsi uzmanību citam dzīvniekam -miļumu, uzslavu, tad viņš var palikt greizsirdīgs. Un lielākais greizsirdības objekts pārsvarā šiem ir kaķis. Ja taksi sarāsi, ka šis dar pāri kaķim (ko viņš arī mēdz darīt), un kaķi samīļosi viņa klātbūtnē, nebrīnies ka atradīsi slapju peļķi vai čupiņu - gultā, dīvānā. Tradicionālākais atriebes veids. Viņš ir gatavs apēst pat "vecu zeķi kečupā" lai tikai netiktu šis kaķim. Ar to ir jārēķinās. Viņš ir ļoti greizsirdīgs. Bet ir bijuši arī gadījumi, ka tieši kaķis kļūst par labu draugu un sabiedroto. Tāpēc, ceru ka mans rakstītais palīdzēs iepazīt suņuku vairāk. Un protams daudz ir atkarīgs no individuālo rakstura iezīmēm. Kā saka, visur iz izņēmumi.
Lai veicas! ;) Šis dzīvespriecīgais, jautrais suņuks lai ienes tikai priecīgus brīžus jūsu ģimenē.

Ogu meitene- tu tik precīzi uzbūri ainiņu no manas bērnība pie vecvecākiem un viņu 2 takšiem. BIju jau aizmirsusi! :)

Mīļā Madara! Liels tev paldies par pūlēm un veltīto laiku! Daudz kas tapa skaidrāks! :) Kundziņš jau brīdināja, ka takši nepaklausīgi esot. :) Un vēl viņš ir pārliecināts, ka Bruno ies viņam līdzi medībās, bet, kad atceros vectēva takšus ar nodriskātajām ausīm pēc tam, tad gribu savu mazo riekstiņu pasargāt no tāda likteņa. :) Bet laikam jau par dzīvokļa/klēpja suņuku taksi nepataisīt, ja?... :D

Noteikti atšķiras taksīši, kas uzauguši pie pieaugušajiem, no tiem, kuri jau no dzimšanas ir kopā ar bērniem. Man nemitīgi jāatgādina bērniem, ka suns atceras pāridarīšanu, bet kurš tad mani klausa. Tāpat jau tiek mazajam tā pārspīlētā mīlestība līdz kamēr tas sāk riet... Tad ir miers. Es ceru, ka tam sunim nebūs tā, ka vienā brīdī uznāks besis un viņš kļūs nikns pret visiem bērniem kopumā...

Apsveicu ar foršo jaukumiņu!
Mammai arī ir ruds suņuks Bruno (nav taksis, bet jauktenis,kuram ģēnos medību suņi) tik ļoti "mīl" vistas, ka palikusi tikai viena vista un gailis!:(
Pēc kolēģes nostāstiem: takšiem ir ļoti laba atmiņa, un ir arī labi mājas sargātāji. Un viņas taksis ļoti nemīlēja fotogrāfēties, uzreiz rēja!:)
Inga no http://2sisters-rainbow.blogspot.com/

Mīlīgs suņuks! Lai jums visiem kopā saticīga dzīvošana!
Tā otrā bilde ar meitiņu un kucēnu - tik fantastiska gaismu spēle!!!!

Dzīvokļa klēpju suņuks tas tiešām nebūs. Bet atkal ir izņēmumi protams. Taksim patīk būt uzmanības un notikumu centrā. Līdz ar to pirmais būs mašīnā un "teiks" laižam dzīvē, pirmais būs visur kur iesiet, ko darīsiet, pirmais būs gultā un "teiks" laiks gulēt. Un protams blakus. Nekad negribēs palikt viens mājās, visur līdzi, visur notikumu centrā. Bet ne rokās nēsājams un staipams līdzi, kur nu vēl somiņā - tas ir pāri viņu ego. Taksis ir liels ES, tāpēc dipos līdzi ar savām kājelēm. Un pīsies pa tām. Viņi ļoti pamanās pabūt zem tām. Tikko nebija, pagriezies, liec kāju un šis jau apakšā. Nu apmēram.
Laikam visu izstāsīju ko zināju. Ceru ka noder. ;)

Man kaimiņu taksis ir saplēsis vistas un trušus, tāpēc esmu dalītām jūtām uz šiem mīļumiem. Saprotu, ka vainīgs ir saimnieks nevis suns, bet ja būtu tai brīdī noķērusi, suņa nebūtu. Lai Tev aug paklausīgs un mīļš suns!
Viņi ir ārkārtīgi uzticami, ja saimnieka nav mājās, tad neēdīs, kamēr tas neatbrauks, sēdēs un gaidīs, tāpēc labāk, ja ir daudz saimnieku (cik nu tas ir iespējams :) )