Pirmdiena oktobra vidū. Mākoņi staigā pāris metrus virs galvas. Pēcpusdiena jau no paša rīta. Pāris kafijas tases, grozs, piekrauts ar Mammas Rokām, skaļš Eiropas Hītu radio un esmu ceļā.
Zosēni-Lejasciems.
Šajā gada laikā mans dzimtais ciems pa ceļam ir kails un nopērts. Jaunpiebalga līdz kultūras namam ir glīta. Un tad ir posms līdz Rankai, kurā viņa tāda nav.

Bet Rankā pie kapiem atveras debesis. Rasas pilienu klātā pļavā caur mākoņbiežņu ielaužas saule. Un pēkšņi pazūd laiks, miegs, skaļais radio, domas. Ir Mirklis.

Izbraucot cauri rudens Rankai pazūd saule. Atkal mākoņu tume.

Pēc divdesmit mirkļiem jau esmu Lejasciemā un pastāstu par Mammas rokām tik ātri, ka nespētu iedvesmot pat sevi. Bet meitenēm esot paticis. Nu vismaz viņām. :)
Minūtes piedspadsmit vēl patincinu skolēnus- gribu zināt, kāpēc bērni visās skolās saka vienu un to pašu. Mīļāko mācību priekšmetu saraksts visur vienāds. Man galvā tikai viena doma: citādāka izglītība, citādāka izglītība, citādāka izglītība. Esmu ieprogrammēta.



Mana īsā vizīte Lejasciema skoliņā beidzas ar ekskursiju uz darbmācības kabinetu. Tā fantastiskā aura!... Vecās ēkas šarms manī uzjundī skolatmiņas... Ēka, kurā agrāk ar roku kurbulējamajās šujmašīnās tapa zvana griezuma svārki un kur, muguras pie gofrētās krāsns sildīdamas, knipelējām baltos darbus :)... Jaunpiebalgā to atzina par tehniski bīstamu, lai tajā uzturētos un nojauca. Bez pēdām pazuda ēka, kurā tapuši pirmie Mammas Roku darbi...:) Lejasciemā šāda ēka ar tās īpašo auru vēl ir.

Tikmēr fanoju un sajūsminos, kamēr tieku pie dāvanas. Pie rāmīša! Gribēju šādu rāmīti, kopš vasarā ieraudzīju tādu Valdorfbērnudārzā Saldū. Un nu man tāds ir! Mums. Vairāk jau bērniem, protams. :) Niklāvam jauni darbarīki divreiz nav jārāda. Jau top pirmie darbi...

Gaišu dienu!