Tad nu tā. Maijā mana jau tā retā blogošana aprāvās pavisam un tam ir daudz pavasarīgi darbīgu iemeslu. Viens no tiem- dzimtas mājas Jaunpiebalgā. Ja atcerieties, stāstīju, ka pērngad decembrī tiku pie īpašuma. Kamēr kādam tas izklausās vareni, uzreiz paskaidrošu, ka šim varenumam ir cena. Un sākas tā ar ikgadēju zemes nodokli pārsimt eiro apmērā. Pēc tam tie ir nekopti meži un neizretinātas jaunaudzes, aizauguši augļu dārzi, bojāts jumts mājai, piebirusi aka, pussabrukusi klētiņa, utt. Darbiem neredz galu! Un tas ir tik fantastiski!!! Kolīdz zemē sasūcās pēdējais sniegs, sāku rīkot mērķtiecīgas talkas. Pirmā talka- mājas atbrīvošanas talka. No mājaspriekšas pazuda izstīdzējušo plūmju/ķiršu/ceriņu audzes. Visžēlīgi atstājām pa kādam zaram no katra, jo, lai arī mājai papildus mitrumu nesoši, vecie stādījumi manās acīs tomēr ir bagātība- manas dzimtas mantojums.





No plūmju, ķiršu un kļavu džungļiem atbrīvojām klētiņu. Fantastiski, kā spēj aizaugt viens augļu dārzs, kurš ik gadu mēslojas ar savām lapām!!!


Pavasara plaukumsākumā izstaigājām vecās cirsmas- tagadējās jaunaudzes. Aizaugušas arī vecās pļaujamplatības... Darbs dzen darbu.




Bebru nopludinātajās pļavās tagad dīķu kaskāde. Ūdriem, ūdelēm, jenotiem, gārņiem un citiem zivēdājiem ko nenopriecāties! :)


Augļu dārza talkas turpinājās, līdz pumpuri jau bija nepielūdzami. Burtiski pāris nedēļu laikā kailā apkārtne ietinās koku lapu un gārsas villainē.



Pavasara plaukumā izsūtīju draugiem īsziņas ar lūgumu nemest laukā retināmo un iedāvināt zaļu dāvināmo, ja nu pie dārza darbiem kas paliek pāri. Tā tiku pie kaudzes ziemciešu un garšaugu, ko saspraudu visos pakšos, kur tagad parādījusies saulesgaisma. :)





Apaļās augļu pagalītes nolēmu pagaidām sakārtot gubiņā. Atzīšos, ka nācās taustīties pēc pareizās kraušanas tehnoloģijas, un lietā tika liktas bērnīb`sdienās tetri spēlējot gūtās iemaņas. :D




Sagaidīju ābeļziedu laiku. Agrajā pavasarī, kamēr gaidīju ābeles mostamies paspēju dažus piemājas kokus izfrizēt. Pulka darba palika nākampavasarim. Rādās būs ābolu gads. Šīs vasaras mērķis- noskaidrot, kādu šķirņu āboli aug manā saimniecībā.



Liels bija mans pārsteigums, kad zāģējot plūmju un ķiršu džungļus atradu noslēpušos kastaņkoku! Kā pateicību par atbrīvošanu, koks vēlāk dāvāja man brīnišķīgas, baltas sveces...


Tūlīt pēc pavasara cēliena strauji sakuploja zāle. Mans tētis mēdz teikt, ka Dzirkstiņos pat slota, iesprausta zemē, sāktu lapot. Taisnība. Gadiem kritušo lapu un zāles slānis izveidojis pamatīgu trūdvielu kārtu un tādējādi viss te aug griezdamies. Tāpēc tūlīt aiz pavasara cēliena seko vasaras- pļaušanas, trimēšanas- cēliens. Esmu iemācījusies visai veikli manevrēt ar trimeri un pāris dienu laikā tieku galā gan ar lekno gārsu un pienenēm pagalmā, gan ar metrīgo zāli starp ābelēm.


Nākamais apjomīgais darbs paredzēts jau šajā nedēļas nogalē. Klēts nojaukšanas talka.Vēl pirms padsmit gadiem vienā klētiņas galā bija saimniecības noliktava, otrā dzīvoja piena devēja- gotiņa. Rosība beidzās, kad tagadējā Lejas Dzirkstiņu mājas iedzīvotāja un morālā saimniece- vectēva māsa- vairs nebija spējīga tikt galā ar smagajiem darbiem. Klēts jumts pa šo laiku iebrucis. Zem klēts uz dzīvi apmetusies bezbailīgu āpšu kolonija. Šie racēji ne tikai izcaurumojuši visus klētiņas pakšus, bet izcilājuši arī tās pamatus. Un man nav ne jausmas, kā mums izdosies nojaukt klēti ar dzīviem āpšiem zem tās, bet, kas jādara- jādara.