Beidzot Zaubes nomalē iemaldījās viens pustukšs (vai puspilns - kā tur īsti no optimistu viedokļa bija?...) lietus mākonis! Drusku svaigāks tapa visapkārt!

Jo pārkarsuši bijām visi. Gan es, veltīdama veselu dienu darba autosēdeklīša pārvalka šūdināšanai, beigās nonākot pie kaut kāda pilnīga nepareizuma, ko pat atrādīt kauns (jo bilžu patiesībā šim ērmam vēl nav :D )!



Un vēl - nevienam pat nesaku, ka griežot gabalos vecu mēteli, ieraudzīju uz tā savu vārdu - ka nepadomā, ka tveicē man galīg` švaki  palicis! :D


Bet Niklāvs, kurš tveices laikā taisa sev karstmaizes (tā teikt - screw you, Tveice! ), šo dienu noskraidīja kreļļots. Tveice. Punkts.


Māsa, mazā, mīļā meitene - kur tava navigācija?  Nu kurš gan piesmeļ spainīti un tad , censdamies izliet ūdeni, sajauc puses un uzlej sev to virsū?... :D  Tveicē visādi gadās...


Piemēram, Tētim gadās paņemt bērnus izbraucienā ar kvadraciklu un atvest atpakaļ jau aizmigušus... Nu tveice vai kā? :)

Ātrs dienas sveiciens!
Mazie - odu sapumpotām pierēm, nosauļojušies bet joprojām izskatās tīri priecīgi!


Un Čikai čollīgam matus apgriezu (laikam jau lai pumpotā piere labāk redzama būtu :D )...


 Un šādos brīžos priecājos par savām Second Hand medību tūrēm - dažādos laikos un vietās izdevies saganīt māsai un brālim, skat`, komplektu! (joprojām piedomājam jūru fonā)! :)


 Un darbistabā iet karrrrrrrrrrsti arīdzan! Dzimst komplektiņi pašiem mazākajiem - sulīgās zemes krāsās:

Un spiedzoši vasarīgi kubi ģermāņu izcelsmes mazlēdijām:

Patiesībā jau vēl joprojām neesmu atguvusies no šodienas šoka par Čikas pazušanu, taču viss beidzies labi un tādēļ rakstam nav iemesla nebūt viscaur pozitīvam un priekpilnam!
Neiedziļinoties smalkās manas holēriskās uztveres detaļās, pastāstīšu jums, ka Čika bija izgaisusi no zemesvirsas (kā man tobrīd likās) uz veselām apmēram 10 minūtēm, kuru laikā es laikam novecoju par kādiem gadiem 15...
Stāsts līdz kaulam klasisks "Es tikai pagriezos lai... Un viņa tak tepat bija... Pāris minūtes vien kā laukā... "
Un, kad neieraudzīju viņu smilšu kastē, nekur apkārt mājai, paldies Dievam ne drupās zem kāda akmeņa, akā pie šķūņa un upītē, kas patiesībā ar prātu domājot ir ~ 7 minūšu gājienā, pēdējais, ko iedomāju - mazā būs tikusi mežacūku nagos...

Es nevienam, nevienam, nekad, nekad, nenovēlu izjust to bezspēcību, tukšumu, paniku un stindzinošo šausmu sajūtu, kādu šodien izdzīvoju es.

Kad izrādījās, ka mazā ielīdusi mašīnā pakakāt (kaut mašīnu pārbaudīju reizes divas - laikam jau pārāk haotiski), stāsts ieguva pat drusku komisku ievirzi, taču es vēl nespēju smieties un šodien to bērnu nebeidzu vien bučot, ņemt opā, glāstīt un mīlestībā viņai atzīties!

#################################################################################


Mazā slepenkakātājas jaunkundze tika pie šim gadalaikam vienreizēji piemērota apģērba gabala!




Patiesībā jau laikam prasās jūra fonā... Smiltis, liegs vējiņš... Piedomāsim, ja? :)

Kamēr domājam - pāris vārdos par kleitas tapšanas procesu. 
Ideja kā vairumā gadījumu - spontāna. Pirmo reizi kaut ko šuvu no drebelīgā jeb pļurīgā, kā es to saucu, auduma. Kaut kas šifonveidīgs. Kaut kas no vecmammas dotajiem (varu sajaukt) PSRS laiku arhīviem. Ui - piegriešana vien paņēma minūtes padsmit! :D

Taču, kad taisnstūris bija izgriezts, atlika vien izdobt kakla caurumu centrā ( ja šo jums gadās izgriezt trīsreiz lielāku, kā vajag (tā sanāca, piemēram, man :D), tad tas tikai nozīmē, ka plecu daļā esat jau iepriekš gribējušas izveidot smuku krokojumu!) :D :D :D




 Un tad taisnstūri pārlocīju uz pusēm un piešuvu iekšā gumiju, sānus pavisam nedaudz klājot vienu otram pāri.


 Jā, ar slīpo lentu nošūtās malas nelīdzenas; jā, pat krokojums plecos nepavisam simetrisks, viss tāds drusku uz bui dui, TAČU - oi, cik smuki drapējas un krīt, un vējā dzīvo šī pludmalei dzimusī kleita!
 /fotosesijas laikā kleita sasieta ar jostiņu - galavariantā, kā jau minēju, ir gumija/





Un sadaļā "Citi vasarīgi jaunumi" šoreiz Niklāva sasuka!

No rīta puišelis vēl startēja kā Mauglēns:


Taču jau pret pusdienu matu ērkulis tika bez žēlastības trīs piegājienos iznīcināts un smukā piere un austiņas tagad tiek saules apmīļotas!

Tāds maziņš rakstiņš par blogojošām mammām - Santu, Laini un Katrīnu.
Katrai no mums pa diviem mīļumiem blakus un katra pastāsta savu stāstu, kā nolēmušas uzsākt blogot!

Un pēdējā dienā Jelgavā aizstaigājām līdz karuseļiem parkā. Noplukuši, maz, bet bērniem jau patīk šā kā tā.

Un atkal - manas bailes no augstuma lika man klusībā lādēties, ka iekāpu sasodītajā ripulī un ļāvos tikt ķidāta augšup-lejup-sāņup-riņķup... Ui... Bet uz sejas tik vien kā stoisks smaids - neiešu taču mazajiem ne bailes ieaudzināt, ne prieku gandēt! Un uz beigām, ja atklāti, pat iepatikās! :D


Un tad uz mašīnām! Pirmā reize mūžā tā bija mums visiem četriem - man, manai mammai un bērniem! Un bija tik forši!!!!!!!!!!!!! Žēl, ka tikai 4 minūtes...


Un neizdevās paiet garām arī piepūšamajām atrakcijām, kurām abi vēl gan bija stipri par niecīgu svaros un augumos, taču ar uzstājīgu "Help! Paļīgā! Iedod ūku (roku)!" - visur varēja ietikt visai labi. Tik nesaprot vēl Niklāvs, ka karāties ļipā meitenei, kas tikko pasniegusi roku, nav visai džentlmeniski... :)


Un tad tradicionāli - baložu trenkšana un pakaļ tiem skriešana tā, ka nemana, vai priekšā ceļš un vai pakaļā kāds līdzi skrējējs...


Un labi vien bija, ka šitā bizodami uzskrējām ģimenes restorānam "Hercogs" (nudien jauka vietiņa), jo no aktīvajām nodarbēm vēderi kurkstēja un mēles slāpa.


Nemaz nepamanījām, kā pulkstenis pietuvojās 19:00... Sakravājām mantas (daudz, daudz mantu, kā vienmēr) un atpakaļ pie rukšiem Zaubes mežā! Tieši vasarā iekšā! Tieši šujmašīnas skavās!

Dobelē dzīvo viena no manām draudzenēm, Skrundā vēl viena. Tāpēc šāds izbrauciens.
Abām mīļajām draudzenēm pa bērņukam, tāpēc, apbruņojušies ar dāvanu Lainītei un dāvanu Haraldiņam, devāmies ceļā.



 
Ceriņkrāsā un ceriņsmaržīgi. Ceriņmaigi plīvojoši tās dienas drēgnajā laikā. Man gan liekas, ka jūsmot par ceriņiem var tiklab pie viena smuka krūma, bet laikam jau tiem, kas šos krāšņumkrūmus mīl diktāki, šāds dārzs ir kā tāds ceriņu lielveikals...
Uz katra ceriņa smuki marķēts nosaukums - uz cita vārdiem uz cita cipariem, bet viss bija obligāti jāizlasa, jo Niklāvs tagad, lai kur ietu, vienmēr noprasa : "Kas tur rakstīts?"
Un Emis bakstās līdzi: "Akstīc?"
Un kad izlasu, tad mazā svarīgi nosaka: "Jā..." (it kā būtu man kādu testu veikusi vai tml. :))



Neiztikām arī bez starpgadījuma - pastaigas vidū secināju, ka Niklāvs (acīmredzot jau kādu laiku) skraida ar 31. numurēto norādes kociņu rokā!!! Hmmm...  Garāmejošajam sievu bariņam smiekli, bet man drusku tāda kā spruku un neizpratnes sajūta...Katrā ziņā, ja plānojat apmeklēt ceriņdārzu, ziniet, es paķēru to cipar` 31 un iespraudu pie pirmā ceriņu  pudura, kas man šķita nenumurēts, tāpēc, ja gadās kāds misēklis šinī sakarībā - tā ir mana vaina... Piedodiet. :)