Un pēdējā dienā Jelgavā aizstaigājām līdz karuseļiem parkā. Noplukuši, maz, bet bērniem jau patīk šā kā tā.

Un atkal - manas bailes no augstuma lika man klusībā lādēties, ka iekāpu sasodītajā ripulī un ļāvos tikt ķidāta augšup-lejup-sāņup-riņķup... Ui... Bet uz sejas tik vien kā stoisks smaids - neiešu taču mazajiem ne bailes ieaudzināt, ne prieku gandēt! Un uz beigām, ja atklāti, pat iepatikās! :D


Un tad uz mašīnām! Pirmā reize mūžā tā bija mums visiem četriem - man, manai mammai un bērniem! Un bija tik forši!!!!!!!!!!!!! Žēl, ka tikai 4 minūtes...


Un neizdevās paiet garām arī piepūšamajām atrakcijām, kurām abi vēl gan bija stipri par niecīgu svaros un augumos, taču ar uzstājīgu "Help! Paļīgā! Iedod ūku (roku)!" - visur varēja ietikt visai labi. Tik nesaprot vēl Niklāvs, ka karāties ļipā meitenei, kas tikko pasniegusi roku, nav visai džentlmeniski... :)


Un tad tradicionāli - baložu trenkšana un pakaļ tiem skriešana tā, ka nemana, vai priekšā ceļš un vai pakaļā kāds līdzi skrējējs...


Un labi vien bija, ka šitā bizodami uzskrējām ģimenes restorānam "Hercogs" (nudien jauka vietiņa), jo no aktīvajām nodarbēm vēderi kurkstēja un mēles slāpa.


Nemaz nepamanījām, kā pulkstenis pietuvojās 19:00... Sakravājām mantas (daudz, daudz mantu, kā vienmēr) un atpakaļ pie rukšiem Zaubes mežā! Tieši vasarā iekšā! Tieši šujmašīnas skavās!