Katru piektdienas vakaru un katru pirmdienas rītu mūsu mājās vērojama apmēram šāda ainiņa...

Ar visu nedēļas nogalei nepieciešamo mēs kursējam uz Zosēniem un tad ar visu to pašu (labākajā gadījumā) atpakaļ uz Zaubes mežiņu.

Tātad esam atkal atpakaļ. Šī nedēļas nogale bija saulaina un piesātināta. Cilvēkiem un pozitīvām emocijām piesātināta!

Dzimtas salidojums.
Sagaidījām Dravantu (mana Kundziņa) dzimtas koka pārstāvjus ar karstu frikadeļu zupu un vēlāk arī ar ņipru soļanku. Vispār zupas vārīšana pasākumos mums jau kļuvusi par ierastu praksi - Niklāva jubilejā vārījām vistas/rīsu zupu. Zupa ir viegli pagatavojas ēdiens un pietiek lielam skaitam cilvēku, tāpēc šādos lielos saietos īpaši iederās!


Pamazām uz garā galda šķūnī izkārtojās arī līdzi savestie "groziņi" un lielā radu rakstu pārskaitīšana varēja sākties.


 Es, pildot namamātes pienākumus, gan palaidu garām informatīvo daļu, kurā apskaidroja, kurš nāk no kuras puses un no kāda dzimtas koka zara. Taču, kad bija laiks, jebkuram bija iespēja atrast sevi un citus uz gadu gadiem rūpīgi vāktā materiāla, kas tika novietots pie šķūnīša sienas.


Radu saieta ietvaros apmeklējām arī brīvdabas muzeja filiāli "Vēveri" Vecpiebalgā.

Mani tik daudz neinteresēja jaukās ēkas kā tajās izvietotie sadzīves priekšmeti, sevišķi tie, kas attiecas uz manu darbošanos un dzīvesveidu šobrīd: mājas, bērni, rokdarbi, dārziņš, tējaszāles...


Jūs nespējat iedomāties, cik laimīga un lepna jūtos, ka dzīvoju līdzīgu dzīvi kā kādreiz dzīvoja mūsu senču sievietes. Lepna par to, ka manī ir tik daudz pārmantotu latvisko sakņu un tik daudz mīlestības pret tradīcijām, kādas jau izsenis bijušas mūsu tautai.

Un ar milzīgu lepnumu ik reizi veros arī Piebalgas brunčos - tie man atgādina laiku, kad te pastalās, te melnās deju kurpēs kopā ar domubiedriem lecu "Atašienes susekli", "Cūka driķos",u.c. tautas dejas toreiz vienā no labākajiem deju kolektīviem Latvijā  - "Piebaldzēni".


Ir jauki apzināties sevi kā latviešu sievieti un jauki apzināties, ka arī sen, sen atpakaļ sievietes ir bijušas sievietes nevis naudas mašīnas džinsu biksēs ar automobīļa atslēgām un allaž skanošu mobilo telefonu kabatā... Jā, nu ko tur daudz - es jau tāda pati vien esmu un daudz kas no mūsdienīgā man ļoooooti patīk, bet ir taču tik jauki laiku pa laikam uzvilkt kleitu un pasapņot par to, kā būtu, ja būtu...


Ja būtu man pa māju ar bērniem jādzīvojas un savi rokdarbi jādara...


Un savam melderim pusdienas jānes...


Klau, bet ja padomā, tad taisnība jau vien man ir - neko pārāk no mūsu senču sievietēm mans dienas ritums neatšķirās (ja nu vienīgi ar elektrību mājās un visām no tā izrietošajām sekām. Arī šo blogu, protams ;))

Paldies Dravantu dzimtai, par iespēju pabūt muzejā, kuram tik bieži braucam garām un nekad neatrodam laiku apstāties. Šeit viena daļa Dravantu pēcteču:



Neesmu piekritēja un tradīciju turpinātāja šajā ziņā. Bet kamēr vecmāmiņas pa kapiem un Mārtiņš ar Niklāvu pa kaimiņu batutu - mēs ar Čiku aizbraucām apciemot manu tēti. Un abas peldējāmies svaigi izraktajā, zilajā gluži kā pieviesnīcas baseins Turcijā dīķītī. Tādejādi abas ar meitiņu atklājām peldēšanas sezonu (jā, tikai tagad!!!).



Un nu atpakaļ Zaubē. Pirmais, ko allaž izdaru - saplūcu ziedus dobē un salieku vāzē, lai katrs, kas pārkāpj manas mājas slieksni redz, ka mājās dzīvo sieviete!