Tātad, sapratāt, ka monitors izdarīja piespiedu pauzi. Viņš mums vispār pādējā laikā izceļās, piemēram, ieslēdzoties tikai šodien, kaut dators ieslēgts jau pirms 2 dienām!!!!!!!! Forši, vai kā?

Ziniet, vispār beidzot tā pa īstam saprotu, kas ir vasara un brīvais laiks! Pasūtījumi beigušies, mana mamma ravē dārziņu un nu spēju atrast nesteidzīgu laiku, lai aizbrauktu sēnēs, uzņemtu ciemiņus un pat šo to apskatītu!

Pagājušā nedēļas nogale izvērtās neplānoti jauka! Uzaicinājām uz Zaubes mežiņu ciemos radus, kurus parasti satiekam tikai reizi gadā Dravantu salidojumā. Vispār ievēroju, ka mēs ciemiņiem parasti piedāvājam pamatpaku: brauciens ar kvadraciklu + dzīvnieku apskate + vakariņas lapenē līdz nogurumam. :))

 Vakarīgo sarunu un vasaras naktij īpaši piemeklētās mūzikas gaisotnē (mana māsa mani uzsēdinājusi uz apvienības "Florence and the machine" + par labu atzinām arī īru mūziku, ko man reiz atveda draudzene no šīs rudmataino zemes) laiks paskrēja nemanot! UN! Mīļie radiņi, jums drīz jāatbrauc ciemos vēlreiz, jo pavisam piemirsām sabildēt klasiskās bildes ar mežarukšiem!

Otrā dienā radās spontāna ideja aizbraukt uz Līgatnes PSRS laiku pazemes bunkuriem.


Te man būtu ārkārtīgi daudz ko stāstīt. Un ne tāpēc, ka daudz ko jaunu redzēju, bet tāpēc, ka biju tur apmēram pirms 4 gadiem un šo ekskursiju ar toreizējo salīdzināt nevar!!!!

Toreiz gide apskaidroja, ka ekskursija maksā 20LVL, vienalga, cik grupā cilvēku. Tā nu mēs četratā apmēram 2 stundas staigājām pa toreiz vēl ne tik tūristiem populārajiem bunkuriem, radām ar gidi labu kontaktu, uzdevām dažādus interesējošus jautājumus un no sirds izbaudījām atmosfēru.

Tagad maksa par ekskursiju sasniegusi 4LVL no cilvēka, neskatoties, ka grupā bija tā ap 30 cilvēku! Grupas sekoja viena otrai ar piecu minūšu intervālu. Gide, krievu tautības sieviete, lādzīgs cilvēks, bet pa galam ņekudišnaja gide, mezglotā latviešu valodā ātri caurskrēja visas "galvenās" bunkura telpas un beigās atstāja ekskursantus tik pat "gudrus"kādi tie bija sākumā... Bet galvenais iemesls, kālab brīžiem tiešām fiziski nosarku, bija viņas komunikācija ar 6 vācu tautības vīriešiem, kas pievienojās mūsu grupai! Vāciski viņa runāja tā, kā es runātu, piemēram, pupiņvalodā... Brīžiem šķita, ka vārdus viņa izdomā uz vietas! To varēja noprast arī pēc vācu tūristu aizvien pieaugošās jautrības savā starpā! Pāris latvju puiši, kas acīmredszot noprata vāciski, pamazām pievienojās spurdzošajiem vāciešiem. Nē, nepārprotiet, viņi nebija nepieklājīgi, tikai nespēja novaldīt smiekliņus! Nu piemēram, mums viņa skaidro: " Šeit fotografēt nedrīkst, nejau tāpēc, ka šis viss vēl tiktu izmantots militārām vajadzībām, bet tāpēc, ka kaut kāda tur iestāde to palūdza, lai izvairītos no lieka vandālisma /?/(neprasiet, es neiedziļinājos, bet sapratu, ka fočēt nedrīkst). Savukārt vāciešiem viņa pateica, citēju: "No fotografieren, das ist military". Nezinu, vai uzrakstīju pareizi, bet doma bija šāda - vācieši spurdz un es sarkstu, jo apzinos, ka viņi mājās aizvedīs teikas par latviešu "hipermodernajiem" militārajiem objektiem... Nu skumji, ka visā Līgatnē nav neviena cilvēka, kas mācētu vāciski ;)...

Toties tagad 4 LVL biļetē iekļauta klasiska PSRS laiku maltīte (kas manuprāt ir komerciālākais no visa komercializējušos bunkuru pasākuma)


Un gāzmasku mērīšana


Pēc bunkuriem, pievienojāmies Niklāvam un Mārtiņam, kas izvēlējās labāk pavadīt laiku Līgatnes dabas takās. Bilžu nav fotoaparāts stāvēja mašīnā.

Kad atvadījāmies no ciemiņiem, izdomājām, ka no Līgatnes jau nav necik tālu līdz Siguldai! Thumbs up Siguldai - tur ir gan lieliska daba un apskates objekti, gan mūsu retā atļaušanās  - neveselīgais, bet ellīgi gardais fast food no Hesburgera.


Visu Siguldu vienā pēcpusdienā loģiski apskatīt nevar. Mārtiņš izvēlējās vienu šķautni - asās izjūtas piedzīvojumu parkā. Kamēr Emīlija čučēja un es pieskatīju viņas miedziņu, Niklāvs ar tēti paspēja uzbraukt kalnā ar pacēlāju un nolaisties ar rodeli lejā!
Kad Emīlija pamodās, brīdi pavērojušas, kā ar īpašu ierīci aukstasinīgs čalīt`s vienu pēc otra katapultē augšā totālus drosminiekus, izdomājām ko ekstrēmu veikt arī mēs!


Jums jāzin, ka man ir nenormāli bail no augstuma! Bet, kad blakus pilnīgi bez jebkādām drošības ierīcēm manu vatei līdzīgo roku skavās sēž mana meita, augstums liekas divreiz lielāks! Nespēju izdvest ne vārda, vien domās lādēju sevi un zvērēju nekad, nekad, NEKAD neko tādu vairs nedarīt!!!!



Lieki piebilst, ka brauciens lejup ar rodeli, kuru ar kloķa palīdzību vairāk bremzēju kā laidu uz priekšu, tāds nieks vien bija. Izņemot mani, visi pārējie ģimenes locekļi par paveikto bija sajūsmā!

Nē, šāda veida adrenalīns nav man. :D

Man labāk patīk justies stabili un harmoniski, piemēram, no terases rāmi malkot kafiju un lūkoties, kā tētis ar puiku rotaļājas


Vai aiztaisīt logus un ieritināties siltā segā, lasot ar bērniem grāmatas, kamēr ārā plosās negaiss...



P.S. Datoru ārā vairs neslēgšu un  pamazām centīšos atdarīt jums savu ilgo klusēšanu!