Ir pasākumi, uz kuriem mani uzaicina, bet ir arī tādi, uz kuriem uzprasos pati! :D
Kad Zane (tā kas Pīpkalēja un Amatas novada pašvaldības projektu koordinatore) ieminējās par pārgājienu uz Amatas sākumu, mani pat neinteresēja, kad, kāpēc un ar ko - mani aizrāva pats fakts: Amatas sākums! Aiziet līdz vietai, kur no sīksīka strauteļa sākas viena no straujākajām Latvijas upēm - man tas liekas vareni un bijības pilni! Un tad es vēl nezināju, ka ne viss ir tā kā izskatās kartē. Tāpat nezināju, kā īsti darbojas Geocatching-s un nezināju, cik patiesībā interesanti būs satikt cilvēkus, kas ar savu darbošanos liek elpot Amatas novadam.


Kad rīta sarunu aplītis savācies, pasākumam pievienojās Geokačings jeb slēpņošana. Šo nodarbi iemiesoja šīs dienas gaviļnieks Dores Fabrikas Juris.
Un izrādās, ka slēpņošanas entuziasti visā pasaulē šādu kastīšu dēļ esot gatavi mest darbus pie malas un traukties "medībās"!
Bet man kā pilnīgai nezinātājai Geocatching-ā kaudze jautājumu: vai kastīte ir īpaša? Vai jāatzīmējas, kad to atrod? Kāpēc tajā iekšā blociņš un pildspalva? Tik daudz visādu "kas, ko, kāpēc" sākumā un viena pamatīga skaidrība beigās. :)




 Šis konkrētais slēpņošanas objekts tagad iegūlies skaitāmu metru attālumā no Amatas patiesā sākuma. Pavisam drīz tas būšot iereģistrēts starp vispasaules Geocatching-a kastītēm. Bet mūsu pārgājiens tikmēr turpina sekot Amatas gaitām.

Bija laiki Latvijā, kad nopludināt valsts mēroga dabas objektus (sveiks, Staburag!) vai, piemēram, pielāgot upes gultni meliorācijas sistēmai bija ikdienišķa lieta. Un tāpēc, knapi sākusies, Amata uzreiz ietek zemzemes meliorācijas caurulē un apmēram pēc kilometra no šīs caurules iztek meliorācijas grāvī/savā jaunajā gulnē. Personīgi man šis bija dienas skaudrums. Īsta cilvēcīga neizpratne un sāpe. Un paldies vismaz tiem bebriem, kas nesmādē arī šādu - pusmeliorētu - upes seju!



Valda (Tā, kas Malceniece un par Amatas novada Tūrisma attīstību atbildīga) liekot roku uz sirds saka, ka bez Aifona neietu pat turp, kur ķēniņš kājām iet! :D Un kā gan citādi - dienas beigās gudrā tālruņa piezīmju sadaļa pilna ar ideju aizmetņiem, tēzēm, must-see lietām! Tas nozīmē, ka ne-konference nesusi pamatīgus radošos augļus! Viena no idejām - upju norādes ceļmalās. Ja ņem vērā, ka Amata šķērso ceļu vairāk kā pāris vietās, norāžu vajadzēs pulka! :)

Pārgājiens sasēdās mašīnās un turpinājās kā Pārbrauciens. Līdz Kosas Svētā Nikolaja baznīcai.
Mazā pareizticīgo baznīciņa, kuras vārds vairāk saistās ar Kasparu Dimiteru, kā pašu dievkalpošanu, jāatzīst izvietojusies pasakaini gleznainā vietā.
Lai arī kalpotāju mazajā draudzē nav daudz, gide stāsta par kopā sanākšanu ar tādu dvēseles siltumu, ka pat manā neticīgajā prātā viešas pārliecība - šādām ēkām jābūt. Dēļ tiem, kam tās svarīgas.




Un pie baznīcas draugs. Oskibalds? Oli...? O...? Neatceros to foršo vārdu, bet nespēju aizmirst vietējo stāstīto par suņuka tieksmi apceļot dzimto pagastu. Un ko gan lai citu dara draisks, dzīvespriecīgs suņuks, kura cilvēkmammai ir 82 gadi un kura nemēdzot iet tālu prom no mājas? Smukais brūnspalvis, garlaicības mākts, priecīgi komunicē ar ārpasauli- te dodas kaimiņienei līdzi ganos, te piebiedrojas Ezerrožu saimniekam slēpojumā! Un es pat gara acīm iztēlojos veselu stāstu, varbūt pat stāstu sēriju par Oskibalda(?) piedzīvojumiem Kosas -Skujenes pļavās un mežos, ja vien šādiem stāstiem nebūtu otra puse - tā "medību likums attiecībā uz klaiņojošiem suņiem" puse...


Bet ja Zane saka "Rasols", tad rasolam nudien būt! :)
Pēc pārgājiena vēderā caurvējš, kaulos patīkams nogurums, bet Ezerrozēs Skujenes pagastā sprakšķošas malkas piesildīta telpa un uzkodas! :)




Ezerrozes ir atpūtas bāze ar PSR un jauno laiku vēsturi un stāstu. Stāsti vispār ir jebkuras lietas pievienotā vērtība. Un stāstu šodien bija daudz! Stāsti par Āraišu Ezerpili  no pašas muzeja vadītājas; Jura stāsti par mazo upīšu iepazīšanu ar smailītēm; stāsti par Nītauri no Daces, kurai novadpētniecības dzirksteles acīs!
Jauniepazīti cilvēki, jauni kontakti, jaunas zināšanas!