Vairāk kā novēlojies rakstiņš par to, kā Es un mans Kundziņš tikām palūgti tikt pie galdniecības frēzes un ņēmāmies šim nolūkam mūsu mežiņa lapeni fotografēt, mērīt, zīmet un žurnālam "Mūsmājas"sūtīt. Darījām to visu pavasarī un tad ilgi jo ilgi gaidījām, kad beidzot raksts tiks publicēts. Paspējām jau par šo ieceri piemirst. Pa vidam vēl nāca nedienas ar datoru, kad pazuda liela daļa bilžu, nomainījās rakstu veidojošā žurnāl+kontaktpersona un nācās doties uz lapeni no jauna, lai atkal tiktu pie bildēm :) Bet mūsu darba sparu dzīvu uzturēja doma par To Frēzi! :)

Un tad nāca ziņa, ka žurnāls "Mūsmājas" atvadās no lasītājiem. Vareni ekskluzīva iespēja - būt pēdējā žurnāla numurā! Un tas nekas, ka es nopirku žurnālu Madonas Pluspunktā un turpat arī viņu aizmirsu uz letes un vēlāk nekur citur LV žurnālstendos to vairs neredzēju -"Mūsmāju" redakcija mīļuprāt nosūtīja man to uz mājām un LIELS PALDIES viņiem par to! No "domas par To Frēzi" gan mums nācās atvadīties. Grimstošā kuģa noliktavā vairs nebija neviena darbarīka, taču atradās mazumiņš naudas sūruma kompensēšanai un tāpēc beigas pasakai tāpat laimīgas. :)