Pamostamies, tātad, Vanatoa un esam pārlaimīgi par skaisto vietu un burvīgo laiku. Kamēr es sakārtoju istabu, Kundziņš jau bijis apgaitā, ieraudzījis svešā pikapā murdu ar zivīm un steidz savu atradumu parādīt arī bērniem.

Brokastis, neliela padraiskošanās rotaļu laukumā un ceļš pretīm iespaidiem var turpināties!

Nolemjam apbraukāt Muhu salu un tad doties uz Sāremā. Nelielā riņķītī turpat ap viesu namu, ieraugām pieminekli un, uzstādot fotoaparātu uz taimera, top mūsu vienīgā ceļojuma kopbilde :)


Pārsteidz (jo īsti nebiju sagatavojusies ceļojumam informatīvi) ārkārtīgi plašie kadiķu džungļi visapkārt. Tāda - kadiķiem bagāta, starp citu, ir visa Sāremā.


Aizbraucam līdz bukletos iezīmētajai Uugu klintij. Laiks ir burvīgs, mēs te esam vieni un nekas netraucē no sirds izkāpelēties pa klinšainajām takām, lai gan sākumā mani no tā atturēja šur tur izvietotie draudīgie uzraksti, ka uz galvas var uzkrist akmeņi. Ja būtu viena, noteikti neietu, bet, Mārtiņa iedrošināta, riskēju. Viss kārtībā. Esam sveiki un veseli un skati no klintīm ir tā vērti! Tāpat arī alas, kas vismaz maniem bērniem, ir pilnīga eksotika!


Starp citu, lai arī kāds, bet tomēr šajā dabas objektā ir ierīkots arī ķemertiņš. Ar to Igaunija patiesībā diezgan krasi atšķirās no Latvijas - "lēnie" kaimiņi piedomājuši par atkritumu tvertnēm un tualetēm.

Neizkāpjot no mašīnas, pabraukājamies pa Mārtiņam tik mīļajiem mazajiem celiņiem, priecājoties par  simpātiskajām mājelēm,  tipiskajām Sāremas akmeņu sētiņām, uz kurām vietējie nez kādēļ krāmē arī malku, un nelielajām laiviņu piestātnēm, kas atrodas teju pie katras otrās mājas!