Velopieredzes pastāstiņš.

Kā jau solīju - stāsts par to, kā Niklāvs apguva riteņbraukšanu. Nekādu ekspertu viedokļu, nekādu padomu, nekādu secinājumu - vienkārša, kristāltīra mūsu pieredze.:)

Sākšu ar to, ka ne es, ne Kundziņš neesam īpaši velosporta entuziasti. Vēl vairāk - mums pat nav savu velosipēdu. Nē, vēl vairāk - es pēdējo reizi sēdēju uz velo pirms gadiem... nu padsmit... noteikti. Tātad skaidrs kā diena - ne man, ne manam dzīvesbiedram nav iekodēts steidzināt bērnus veloapgūšanā līdz ar pirmo soļu speršanu. Taču, apzinoties riteņbraukšanas kā visai interesantas nodarbes būtību, šādi tādi velosipēdiņi mūsu bērniem vienmēr bijuši pa tvērienam - ja nu rodas interese.

Un interese radās. Sākumā stumdījām abus bērnus ap māju uz draugu atdota divritenīša ar papildriteņiem ( no kuriem tajā pašā vasarā mana mamma vienu netīšām nolauza:)).




Gandrīz vienlaicīgi ar pirmajiem apļiem ap māju mūsmājās parādījās Spārīte. Drīzāk jau ar cieņu pret vēsturi kā ar domu apmācīt bērnus velobraukšanā :)... Vēl tagad brālis ik pa laikam uzsēžas uz Spārītes un diņģē, lai māsa šo ripina pa grubuļaino mauriņu! :D Varētu jau mīties pats, ja vien ik pēc padsmit sekundēm vecajam Kukainītim nekristu nost ķēde... Bet tā meitene ir pacietīga stūmēja, ka es jums saku! - līdz šim nevienu reizi brālim nav atteikusi! :)


Un tā - Niklāvam 2011. gada vasarā palika 4 gadi. Viņa veloprasmes līdzinājās nullei. Un, lai arī reti mēdzu salīdzināt savus bērnus ar citiem, brauciens pie draudzenes uz Skrundu, lika man aizdomāties... Par to, cik, iespējams, Niklāvs labi prastu braukt ar riteni savā vecumā, ja vien mēs tam pievērstu lielāku uzmanību!...

Nolēmu sākt apzinātu bērna ievadīšanu riteņbraukšanā. Tagad reti kuram jāskaidro, kas ir līdzsvara ritenis, kā un kāpēc to lieto. Vismaz man šis liekas loģisks veids, kā iemācīt bērnam braukt ar velosipēdu. Precīzāk - veids, kā bērnam PAŠAM IEMĀCĪTIES braukt ar velosipēdu.
Un patiešām ir tā - ja izsūtām informāciju "kosmosā", tad skaidrs, ka agri vai vēlu tiksim pie kārotā! Mirklī, kad sākām internetā pētīt skrejriteņu zīmolus un cenas un briedām pirkumam, manā humpalbožu ķemmēšanas laikā man rokās gluži vai iekrita pavisam vienkāršs ritenītis! Apprasījos blogpasaules mammām, kā pareizi jāregulē sēdekli, utt. un ieguvu virkni vērtīgu norādījumu!
Un tā - pagājušā gada rudenī Niklāvs tika no sākuma stadijas "staigāt ar līdzsvara riteni starp kājām" līdz  "apsēsties uz līdzsvara riteņa un ar kājām lēnām tipināt" prasmei.


Tikko Zaubes mežiņā bija nokusis šī pavasara sniegs un dubļi ieņēma velobraucamu konsistenci, līdzsvara ritenis tika ņemts līdzi katrā pastaigā.


Un pēc apmēram mēneša smukas stumdīšanās un atsperšanās, Niklāvs itin viegli balansēja uz riteņa un ripinājās uz priekšu ar paceltām kājām! Zosēnmājā viņš atrada lēzenu ceļa posmu, kur balansēšanu+ripināšanos pārvērta par sava veida atrakciju. Turp riteni stūma, atpakaļ ripinājās :)
Pagājušajā nedēļā, novērojusi, ka dēls piekopis balansēšanu un stūrēšanu teju līdz mirdzumam, nolēmu, ka ir laiks pedāļu apgūšanai! Par laimi pedāļu ritentiņš ir tieši tāda izmēra kā skrejritenis, tāpēc pāreja uz jauno velo notika tik liegi, ka prieks!

No manis tas prasīja kādu stundu kopumā - paskraidīt Niklāvam no muguras = iestumt + teikt, lai spiež pedāļus, atgādināt, lai stūrē. :)
Tiklīdz pedāļu spiešanas princips dēlēnam tapa skaidrs, viņš atmeta savu kāju vērošanu un pievērsās stūrēšanai. Un tad jau vairs atlika tikai iestumšana. Centos cik varēju starp Jāņu sagatavošanās darbiem izbrīvēt laiku iestūmieniem, taču acīmredzot ar to bija par maz un drīz vien izdzirdu priecīgu "Mam! Es pats iemācījos sākt braukt! Man nevajag tavu palīdzību!" Āmen!



Un tagad jāsāk prātot par drošību. Vēlos lūgt jūsu padomu ķiveres un ceļu sargu izvēlē - kam pievērst uzmanību iegādājoties šos drošībai paredzētos atribūtus?

Baiba  – (2012. gada 28. jūnijs 20:59)  

Forši! Arī es gribētu lasīt no kādas velo ķiverīšu gudras mammas, kas un kā labāk. Pirkām mūsu mazajai (viņa vēl tikai velosēdeklītī), un pieredzēju, ka mūsu veikalos izvēles nekādas. Nopirkām vienīgo mazāko izmēru, kas meitai tāpat nedaudz pa lielu. Lielākiem bērniem jau vajadzētu būt labākai situācijai. Iedomājos, ka svarīgākais varētu būt, lai var stabili piesprādzēt, un lai nebrauc no galvas nost. Arī tas, vai labi vēdinās. Bet iespējams, ka visas ir diezgan līdzīgas.

Iveta  – (2012. gada 28. jūnijs 22:39)  

Es teiktu čomiņam vajag leilāku ričuku:) un pa sētu nez vai vajag mega aizsargus:D...bet tā būtībā man ir lieli riteņbraukšanas entuziasti riņķī, bērniem ir ķivere un roku cimdiņi, viss....
mana meita ar velk to pašu, kad izlemj izbraukt no pagalma.

Laine  – (2012. gada 29. jūnijs 00:13)  

Tieši tā - Niklāvam vajag lielāku riteni... Dēm... Un dzimene jau nosvinēta :)
Bet - kas jādara, jādara, taisnība.

Par ķiverēm - nu jā, loģiski jau it kā, ka pa pagalmu nevajag. Bet zinu mammas, kas velk visu laiku, lai pieradinātu, ka bez ķiveres nedrīkst... Patiešām - man vēl nav viedokļa, kā ir pareizāk.

Turpinu gaidīt norādes - vai tiešām ķiverē visa sāls ir vien izmērā? Un kāpēc cimdiņi svarīgāki par ceļu vai, piemēram, elkoņu sargiem?...

Un no cik gadiem liek velo tiesības?

Plūmīte  – (2012. gada 29. jūnijs 00:16)  

Par bērnu veloķiverēm varu dalīties ar mūsu pieredzi, un tā ir skaudra: viss, kas ir lēts, ir "eine kacke". Galvā neturas stabili, ir plānas, līdz ar to potenciāli traumatiska kritiena gadījumā nenodrošina maksimālo aizsardzību. Tādēļ investējām kārtīgā ķiverē, kas derēs vēl ilgi un ne tikai velobraukšanai (man bērnam aktuāla arī klinšu kāpšana ;)) - http://www.gandrs.lv/aizsargkiveres/picchu/. Salīdzinot ar iepriekšējo ķiveri http://www.gandrs.lv/velo-kiveres/speedy-mouse/, kas regulāri atbīdījās uz pakausi, Petzl ķivere ir vienkārši fantastiska. Un - stilīgi izskatās! :)
Plūmīte

Plūmīte  – (2012. gada 29. jūnijs 00:19)  

Jā, un vēl - meitai ķiveri liekam arī pa pagalmu, jo ķiveres uzdevums ir sargāt bērna galvu no traumām, un traumas var dabūt arī pagalmā.
Jā, un par ceļu sargiem mans vīrs, kurš vairāk par mani saprot no aktīvā dzīvesveida un tam nepieciešamā ekipējuma, saka, ka pagaidām, kamēr nemočī sacensībās un pa trasēm, meitai aizsargus nevajagot. Par cimdiem vispār neesam pat domājuši. Manuprāt, tie vajadzīgi jau tad, ja brauc ilgstoši un pa grubuļainiem ceļiem.

Esmeralda  – (2012. gada 29. jūnijs 09:36)  

Mēs pirmās ķiveres izvēlē vadījāmies pēc cenas, jo kaut kur bija lasīts, ka nopietna accidenta (tpu,tpu, tpu) gadījumā ķiveres īpatnības, tostarp materiāls, maz ko izsaka. It kā svarīgi ķiverēm esot, lai tās ir vienlaidus lējuma, t.i. ne lipinātas no atsevišķiem gabaliņiem. Es gan teiktu, ka svarīgāk par visu ir, lai labi turas galvā un nešļūkā. Bērnu ķivere mums ir tikai viena - tā Joey, kas Gandra mājaslapā pati lētākā, bet, šķiet, ka pirkām kaut kur citur, maksāja ap Ls 5, bet pirms pāris gadiem. Uz galvas turējās normāli, nekāda vaina. Derēja gan labi ja līdz 5 g.v., vismaz šogad, kad paliek 6, atdevu savējo - pieaugušā, man tika iedāvināta tā vienlaidus lējuma. Mazo - Joey mantoja mazais brālis. Ceļgalu sargu un citu fišku mums nav un nejūtu īpašu vajadzību. Ja beidzot aizbrauksim uz kādu SEB posmu, tad arī kādu pāri pameklēšu. Ir jau kādreiz nobrāzts ceļgals pie lielākiem ātrumiem mājas kārtībā, bet tas taču pieder pie lietas. Mēs arī esam lielāka riteņa izmēra izpētes procesā, ceru gan, ka varbūt šovasar vēl ar to pašu (esošo mērķtiecīgi iepirku ne-sezonā par ļoti labu cenu, un ar sevi esmu par to ļoti apmierināta :), braucējam arī savas īpašās vēlmes drīz radīsies, tad izvēlēsimies kopā.

3vardes  – (2012. gada 29. jūnijs 21:26)  

Bērniem ir ķiveres, kurām uz pakauša var drusku paskrūvēt lielāku-mazāku izmēru. Mūsmājās tāda dzīvo jau vismaz 4 gadus un ir atzīta par gana labu. Rādās, ka varēs nodot mantojumā arī jaunākajam riteņrullētājam.
Ceļu, roku aizsargus lietojam tik braucot ar skrituļslidām, bet ļoti mazajiem, trennējoties riteņprasmēs, droši vien, ka noderētu.
Velo tiesības piešķir pēc exāmena nolikšanas no 12 gadiem.

Laine  – (2012. gada 2. jūlijs 17:56)  

Paldies, meitenes!
Visu ņemu vērā, visu noglabāju zināšanai! Paldies!

Baiba  – (2012. gada 3. jūlijs 11:59)  

Te jūs par to, ka ceļu sargus nevajag - tikko atgriezos no slimnīcas ar savējo, kurš vienkārši nokrita, aizķeroties aiz koka saknes mežā... celis sasists, iekšā šķidrums, mēnesi nevar aktīvi dzīvot... tā kā tagad nezinu gan, vai tomēr nevajag pirkt arī riteņbraukšanai.

Laine  – (2012. gada 3. jūlijs 13:42)  

Paldies, Baiba, par dalīšanos pieredzē! Tiešām vērtīga informācija.
Man, savukārt, aktuāli liekas arī elkoņu sargi. Nesaprotu, kāpēc neviens šeit nemin, jo Niklāvs ir kritis divas reizes un abas saskrāpējis elkoņus...
Kāda, meitenes, ir jūsu pieredze ar mazo riteņbraucēju elkonīšiem?

Līga Krista  – (2012. gada 5. jūlijs 00:02)  

No vienas puses man taa kjiveru padarishana
Iiekas parspileta, ipashi, kad tika darzinja pieprasita kivere ziema prieks kalninja slidinaashanaas. To lietojam tikai darzinjaa, velo kiveri liekam vienmer, pirkam gandraa videjo cenu, celju un elkonju musu trisgadigajai liekam tikai kad macas skrituljot.

Dace Cernevska  – (2012. gada 9. jūlijs 08:17)  

Tas, ka ķivere lēta, ne vienmēr nozīmē, ka viņa slīdēs uz pakauša. Ķiverēm ir dažādas formas un ne vienmēr tas, kas vienam der, derēs arī otram.
Vispār ķiveres iedala divos veidos - fitnesa tipa (garenās, kuras izmanto sportisti, jo viņas ir salīdzinoši vieglākas un vairāk ventilējas) un stunt tipa (tās ir tās apaļās, podiņtipa, kas nākušas no ekstrēmajiem sporta veidiem, jo pēc uzbūves ir dziļākas un nosedz vairāk pakausi). Lai atrastu īsto ķiveri, to ir jāpielaiko ideālā variantā, jo ir platākas, šaurākas, garākas utt., kaut arī cm ķiveres apkārtmērs var būt norādīts viens un tas pats.
Stunt ķiveres vienmēr būs dārgakas, jo kā jau minēju, primāri paredzētas ekstrēmākiem pasākumiem un materiāli izmantoti stiprāki.
Par cenām. Nu nav tā, ka ķivere par 12 latiem ir s*ds un tā, kas maksās virs 30 latiem būs tā, no kuras bērns iegūs nemirstību. Par vidēji 15 latiem var nopirkt labu ķiveri, gan ar ne tik krutu dizainu varbūt. Bet nenoliedzami, ķiverei par 15 latiem vairāk piedomāts par to, lai viņa būtu pēc iespējas līdzīgāka galvas formai, t.i., lai tā sēdētu labi un neradītu diskomfortu. Bet bērnam jebkurā gadījumā vispirms pie ķiveres ir jāpierod. Tādēļ nepieciešams bērniem izstāstīt, kāpēc ķivere nepieciešama. Jo ko pati esmu ievērojusi, bērni bieži paši aizšļucina ķiveres uz pakauša, jo viņiem tās nedaudz traucē.
Vēl, ķiverēm atšķiras izmantotais putuplasts. To paši arī uz vietas veikalā var novērtēt. Vienkāršajām putuplasts nav tik blīvs, ir redzamas šķirbiņas. Jo cena aug, jo teorētiski putuplasts ir blīvāks, un materiāls, ar kuru nosegts putuplasts, ir izturīgāks.
Personīgi ķiveri ieteiktu radināt vilkt vienmēr. Tas ir tāpat kā sprādzēties mašīnā. Cik reizes mēs esam iekļuvuši avārijā?! Bet sprādzējamies taču vienmēr, es ceru..

Ierakstīt komentāru