Patiesi - sajūta ir tāda... Mazliet eiforiska un netverama. Prātā nāk vārds "pārlaimība".
Tā es tagad jūtos, jo,... nu, labi, sākšu stāstīt visu no sākuma...


Piektdienā no rīta vēl pēdējie šuvumi pēdējie diegi, pēdējās nianses, simtuvieni saraksti un citas "ka tik viss būtu kā nākas" lietas... Un prom uz Zosēniem. Par laimi līdz jumtam piekrautajā mašīnā tiešām bija paņemts viss, VISS nepieciešamais, lai godam pavadītu svarīgo nedēļas nogali :D Pat šujmašīnu beigās paķēru! Tik pogas/acis lellēm piemirsu... Nācās meklēt Zosēnmājās kreklus ko atpogot :)

Piektdienā lija daudz. Noskaņojums šļuka mazumā kā pārkosts baloniņš ar katru lietus pielieto stundu. Toties pret vakaru noskatītās "Panorāmas" laika ziņas ļāva pirmo reizi pasmaidīt. Lietus nelīšot! Noticēt bija grūti, taču izvēlējos to darīt, jo nebūtu jēgas skumstot bojāt piektdiensvakara īpašo sajūtu! Piektdiena bija diena, kad devāmies uz "Lielkrūzēm" Jaunpiebalgā, lai klausītos Dziesminieku saieta pirmo koncertu! Ne ilgi... nu tā lai var nākamajā dienā jau 8:00 būt Gadatirgus rajonā un sākt pucēt savu izstādes stendu.
Nācās nedzirdēt Haraldu Sīmani piektdienas vakarā un braukt mājās... Haralda Sīmaņa dziedājumu iepazinu tik nesen! Un iemīlējos... Un pat pieradu pie dziesmas "Ezers", kas sākotnēji man necik nepatika!... Bet tagad... Man patīk. Ļoti, ļotiņām.
Kur es paliku... Jā, nesagaidījām Haraldu, jo jāguļ taču bija, lai varētu nākamajā rītā uz gadatirgu sastellēties laicīgi. Bet uzstājies viņš esot grandiozi - ar ērģelēm un tā tālāk... Toties mēs priecājāmies līdzi Raimondai Vazdikai un Jāņa Elsberga dzejai, un meitenei, kas pieskandināja pilnmēness nakti lībiešu dziesmām, un divām citām daiļā dzimuma pārstāvēm, kas ar savām ģitārām bija atbraukušas sadziedāt no Kuldīgas (un tagad es izburos cauri visai afišai lai saprastu, kā viņas dēvēt.. o! ir! Zane un Rūta = grupa "Pusčetros")! Pēdējām meitenēm balsis un ģitāras skanēja tā, ka zosāda ne tikai sacēlās, bet palika stāvam visas ~ 10 minūtes viņu priekšnesuma laika!...Sevišķi es iemīļoju dziesmiņu "Jaunā". Fantastiski ...






Pēc 4 stundu pagulēšanas kā solīts nudien bija uzausis daļēji saulains rīts un iegādāto poļu lietus tentu pat neplānoju līdzi ņemt! Puiši sameta mašīnā skapi, dīvānu, galdu un braucām no Zosēniem uz Jaunpiebalgu.
Ja atbrauc iekārtoties pietiekami laicīgi, ir iespējams izvēlēties labākos kokus, zinājāt? :)


Un tad sekoja riktēšanās, kārtošanās, radoša izpaušanās - eh, tik ļoti forši!




Un pamazām sāka nākt "ciemiņi" - tā es saucu katru, kas ienāca manā improvizētajā istabiņā!



Un viens burvīgs pārsteigums! Pateicoties manam blogierakstam pie manis bija ieradusies ģimenīte no Siguldas! Neaprakstāms prieks! Paldies, jaukie!




Un ciemiņi turpināja nākt! Ja Gadatirgus nenotiktu Piebalgā, diez vai piekristu piedalīties. Jo kur gan citur man būtu iespēja tik ļoti priecāties par andeli, pie tam nezaudējot pleca sajūtu, ko sniedz ģimenes un mīļcilvēku ciemošanās "Mammas roku" istabiņā?...




Kamēr mazie priecājās par iespēju izrāpelēties pa "mežu" (tā viņi nodēvēja 4 priedes aiz skapja) un uz dīvāna sēdēja tos uzmanošas sešas modras acis, es izmantoju iespēju izcilpoties pa tirdziņu!

Pirmkārt: man milzoooonīgs prieks par to, ka pagājušais raksts par blogdraudzeņu  burziņu ir sakustinājis tuvas un tālas ciemiņmeitenes! Ir par 80% skaidrāka tapusi abu dienu programma! Ir radušās jaunas idejas kopīgām aktivitātēm! Esmu izlasījusi visas jūsu anketas, uzzinājusi par jums daudz interesanta un vēl vairāk gaidu mirkli, kad beidzot iepazīsimies! 

Bet, kā jau minēju iepriekš - pēdējās divas nedēļas gatavojos kādam citam īpašam pasākumam:


Haoss darbistabā sasniedz maksimālos decibelus, darbi kraujas grēdās - nekad iepriekš nedomāju, ka dienas laikā spēju paveikt tik daudz (paldies manai mammai, kas vasaras mēnešos pieauklē mazos)!!!



Man nav ne jausmas, ko vēlēsies un IZvēlēsies Jaunpiebalgas pircējs! Taču vēlos uztaisīt atmiņā paliekošu Gadatirgus debiju un iespējami plašākam ļaužu (man tik nepieciešamo/viņiem ārā metamo materiālu īpašnieku) pulkam pastāstīt par savu darbošanos un kaislību uz PSRS retro!


Piemēram - "Pērkona koncertu"!!! To gaidu tikpat ļoti, cik Gadatirgu :D

Un! Tiem, kuri pēc Pērkona koncerta nepaliks uz balli ar "Dzelzs Vilku", (piemēram man), būs iespēja ar speciāli saorganizētu busu nokļūt Jaunpiebalgas pagasta "Lielkrūzēs", kur notiks otrais Latvijas dziesminieku saiets!
Nu, zinu, izklausās reklāmiski, taču tieši to es darīšu - 13tajā datumā ķeršu emocijas Jaunpiebalgas kvalitatīvajos un saturīgajos kultūras pasākumos! Nu paskatieties uz zemākminēto izcilo personību sarakstu!

Visas atbraucējas gaida neliels, mīļš pārsteigums!

Berzēju rokas priekā un nepacietībā jums šo to parādīt!!!!! RETRO< RETRO< RETRO!!!!!


Patiesībā interesanti - manā īpašumā no dāsnās Mārtiņa māsīcas Daces (arīdzan retro fanes, tikai citās nozarēs :D un manas labākās humpalķemmēšanas kolēģes) jau vasaras sākumā nonāca grāmata, kas godīgi bija uzsākusi savu miršanas ceļu šķūnītī pie Daces mammas. Labi, ka Dace ņēmās "bagātībām" pilno mammas šķūnīti revidēt!

Šeit Dace fotoatvadās no sava dārguma! Nesēro ne nieka, Dace, ja tagad šito lasi! Apsolu: ja stārķis tavos kāpostos reiz iemetīs meitēnu, es viņai katru gadu šūšu pa kleitai un tā līdz pat pilngadības sasniegšanai! :D

Un tikai šodien nejauši sāku šķirstīt savu dāvanu! Atcerieties manu neseno sajūsmu par feinajiem retro bērnu apģērbiem šeit? Tad lūk, izrādās, ka manis pašas grāmatu skapī jau stāv ne mazāk feina krātuvīte! Un latvju mēlē aprakstīta, turklāt!



Superstilīgi! Eh, tiklīdz parādīsies lieks brīsniņš, ķeršos pie mācīšanās!

Un, kad kāda maza kleita būs pabeigta, ķeršos pie lielajām :)











Super! Vēlreiz, super! Es nespēju vien iekšēji beigt lēkāt priekā kā tas salto metošais smaidiņš draugiem.lv :D

Kā man gribās šīs zināšanas un kā tas viss sakrīt ar maniem  plāniem un kaislību, un to, ar ko pēdējā laikā viscauri ir pārņemts mans prāts!


Diemžēl grāmata tiešām ir trausla un cietusi... šķiet mēteļu apkakļu darināšana ies man secen :)

Ak, un ja vēl apģērbu šūdināšanai izmantošu kādu no retro audumiem un šūšu ar adatām, kuras reiz man atdāvināja kādas mīļas klientes Magdas mamma Siguldā, tad laime tiešām būs pilnīga!

Kā jau minēju - esam mūsģimenē pavisam eiropeiski kļuvuši - sākam novērtēt savu laiku un tālab sestdienas un svētdienas tiek atlicinātas atpūtai, atpūtai un tikai atpūtai!!!
Un, lai arī šodien mana atpūta bija kārtējo šedevru gatavošana Gadatirgum (es nezinu vai vēl kāds jebkura gadatirgus dalībnieks ap savu dalību tajā uztaisa šitādu big deal-u :D ),  sestdien tomēr izkustējāmies no Zaubes mežiņa.

Es gribēju uz Labu Dabu vai uz Ventspils svētkiem, ideālā variantā uz Liepāju un tad uz Lietuvas delfināriju, bet visām manām Giga+Iecerēm pretī stāvēja kāds no bremžapstākļiem, tāpēc - Dunte. Jo Duntē bijām reiz pirms gada un tad tāda kā mazuma piegarša bija. Un plāns, galu galā, bija pēc Duntes uz jūru braukt, bet... sanāca drusku savādāk. Ne labāk, ne sliktāk, bet savādāk!

Pa ceļam uz Dunti vēderi sāka kurkstēt un nolēmām beidzot nepabraukt garām Bīriņu pilij - tai, kurā to "Ugunsgrēku" filmēja :)



Ja iet tikai uz restorānu, ja kas, ieejas maksa 1,50 LVL nav jāmaksā! Restorānā protams cenas un ēdienkarte kā jau restorānā, bet, ja mazajiem paņem tikai frī kartupeļus un sevi palutina ar rupjmaizes kārtojumu un auksto zupu, tad var iekļauties 10,50 LVL par sātīgām pusdienām. Jo porcijas ir normāla izmēra. Un galu galā - prieks, ka ne vienmēr fiksie izbraucieni nozīmē arī fiksas maltītes, piemēram, Hesburgerā...
Beigās gan mums ar Mārtiņu nācās notiesāt frī, jo manu rupjmaizes saldēdienu (un gandrīz visu kafijas cukurgabaliņu trauku) notiesāja mazDravanti!

Taču ne jau restorāns izrādījās galvenais! Bīriņu pils mūsu ģimenei būs īpaša vieta cita iemesla dēļ. Šeit mūsu bērni pirmo reizi sēdēja zirga mugurā! Nu, labi, ponija mugurā :D! Izjāde ar minibērīti maksā 2LVL, ja kas.
Niklāvs šo piedzīvojumu uztvēra ar milzīgu prieku un atbildības sajūtu. Piebraucis pie staļļa teicās, ka tagad esot laiks lielākam zirgam :D un skaļi protestēja, kad izrādījās, ka izjāde galā!



Bet Čika... Nu Čikai vēl gadiņš jāpagaida, lai izjāde sagādātu prieku :)


Un, tieši lietum sākoties, iekuģojām Duntē! :)
Labi, ka staigājot pa mežu lietu nejūt!
Šoreiz nolēmām noiet mazo apli, lai atstātu izaicinājumu nākamajam braucienam. Taču ir drusku bēdīgi secinājumi - taka laikam bijusi pavisam friša vien pirmssākumos... Lai kā īpašnieki censtos atjaunot nopuvušos takas laipu dēļus, tāpat Niklāva kājele vismaz reizes 3 iesprūda iztrūdējušos caurumos... Arī koka skulptūras visas takas garumā ir manāmi pakļāvušās laikapstākļu zobam... Eh... Varu vien iedomāties, kāds darbs jāiegulda, lai uzturētu taku kārtībā un tomēr, ja salīdzinām šo ģimenes atpūtas vietu ar Tērveti, secinājumi ir skarbi - Duntei tiešām jāsaņemas..
Situāciju gan izglāba Kuģis! Tas Duntē ir burvīgs un liek man atkal un atkal sapņot par rotaļu māju kokā Niklāvam un Emīlijai... (varbūt pat man vairāk nekā viņiem :D )


Šoreiz paspējām arī izstaigāt muzeju. Pacifiski noskaņotie uzreiz jābŗidina - netuvojieties muzejam!!!!!! Labāk ejiet tam ar līkumu, vai vēl labāk - vispār neziniet, ka tāds ir! :)


Mārtiņam kā medniekam gan bija interesanti. Un galvenokārt tāpēc, ka laikam izdevās atrast savas dzimtas pirmssākumus! :D

Atpūsdamās no festivāla radītās fiziskā iztukšīša sajūtas, pirmdien biju aizceļojusi uz Valmieru. Plāns bija sākt interesēties par SIA dibināšanu Uzņēmumu reģistrā un izšļūkt man zināmās humpalbodes. Par to, kā gāja UR - atsevišķs stāsts kaut kad (kad SIA lietas būs pavirzījušās), par humpalbodēm - šoreiz pārrados mājās tikai ar vienu strīpotu tunikmaiku. BET! Diena bija burvīga, brīvā laika atliku likām, naudas pietiekoši, tāpēc ....palutināju sevi raženi un pilnīgi neplānoti (laikam jau liktenis :D), nopērkot sev priecīgus rudens aksesuārus!!!!

Pieminēšu vien, ka tonējumam nav nekāda sakara ar Praidu - man šī tēma ir pilnīgi vienaldzīga, kas laikam ir labākā attieksme, šķiet. Mans gadījums ir drīzāk vēlme lietaino rudens periodu padarīt dvēsel`ssiltāku ar "raibs gar acīm" metodi! :)




_______________________________________________________________________________________
Un, tuvojoties Gadatirgum - mazs sneak peak jeb "ieglūnējumļāvums" (mans izdomājums, ārprāts! :D:D:D:D:D:D:D) "Mammas roku" rudens kolekcijā! Nu, labi, šogad to par kolekciju nosaukt vēl būtu skaļi, taču, ja viss virzīsies, kā nākas, pret nākamo rudeni šādām līdzīgas mantiņas varēs iegādāties "Mammas roku" internetviekalā! Un atkal jau - nesteigšos notikumiem pa priekšu ...

Ideja un dizains (un dzijas, kuras vajadzēja glābt no kodēm, jo iegādātas laikā, kad šujmašīnas man vēl nebija) mans, bet adītāja - mana krustdēliņa ome!!!!! Meitenes, reiz jau rādīju viņas burvīgās adītās zeķītes un šoreiz varu tikai priecāties tālāk! Mūsu sadarbība izrādījās vareni veiksmīga un cerams vēl ilgi turpināsies!

Gadatirgum tika sarūpēti 10 pāri dažādu lielumu tumšpelēku un gaišpelēku zeķīšu. Tumšās manas favorītes, tāpēc abiem maniem mīļumiem tika pa šādam ceļgalzeķu pārim. Taču palika vēl 16 smukas, smukas, gaišpelēkas strīpaines - tātad visi aidā uz Jaunpiebalgu 13tajā augustā! :)

Tas nu reiz ir izlemts. Un izvēlēts arī mūsu ģimenes pārliecībai un finansēm piemērotākais dārziņš.

Par visu sīkāk...


Reiz kādā rakstā prātuļoju par to, kā tālāk būt - mesties māmiņas dzīvē par visiem 250 %, vai tomēr mēģināt virzīt uz priekšu karjeras ceļu. Un izrādās, ka kā vien(u)mēr - Cilvēks domā (Un domā kā vēl! Galva putās un mati stāvus!), bet Dievs dara!!! Pašai nemanot pārdomas par trešo bērnu pārvērtušās priekā par aizvien pieaugušo brīvības sajūtu UN darbiņi savērušies laika pavedienā kā pērlītes, veidojot loģiskas krelles. Bez manas īpašās "štukošanas" un iejaukšanās.

Dažādos laikos no dažādām malām nākuši viens otru papildinoši radoši piedāvājumi, priekšlikumi, kas patiesībā ir ļoti saskaņā ar manis pašas reiz prātā ieskicētajām vīzijām par manu darbošanos, tāpēc pilnīgi loģiski aizvien vairāk laika sanāk pavadīt strādājot. Un diemžēl aizvien mazāk laika, ko veltīt saviem diviem zināšanas alkstošajiem pētniekiem...


Un punktu manām pārdomām par bērnudārzā laišanu pielika laikam tas, ka Niklāvs sāka sarunāties ar saviem "iedomātajiem draugiem"! Un zīmēt šiem cepumus un stāstīt, kā aicinās tos ciemos... Žēli klausīties, ja kas... Nu, jā... Pagājušajā nedēļā dēlēns paziņoja, ka tētis ir viņa labākais draugs... Hmmm... :)

Izvēle mums šeit, dzīvojot Zaubes mežiņā, netālu no Mazozolu pagasta robežas nav liela - Ērgļu bērnudārzs VS Zaubes bērnudārzs. Neviens no tiem nav nedz Valdorfisks, nedz Montesorisks, nedz kādu citu mūsdienīgu pedagoģijas teoriju praktizējošs.
Pirms kāda laika apciemojām pirmo, šodien bijām apskatīties otro un esam nolēmuši mazos dimantus dot slīpēt Zaubes dārziņa juvelierei - audzītei Janai (izklausās pēc kaut kāda konkursa... :D)

Iemesli, kāpēc Zaubes dārziņš mums iekrita sirdīs vairāk:

1) Attālums!!!! Līdz Ērgļiem 20km, līdz Zaubei 12km
2) Grupiņas- Ērgļos Niklāvs ietu vienā grupiņā ar 15 saviem vienaudžiem, bet Emīlija citā - mazuļu grupiņā. Zaubes dārziņā, toties, vismaz pirmo gadu brālis un māsa ies vienā grupiņā (kopā 12 bērni vecumā no 1,5 līdz 4 gadiem), kas man pašai šķiet milzīgs pluss tieši Emīlijas dēļ - viņai noteikti iedzīvoties dārziņā būs vieglāk kopā ar brāli...
3) nu, jā.. Ne gluži pluss, bet Zaubes dārziņa audzīte nešķita pārsteigta un noraidoša, kad pieminēju, ka ļaujam mazajiem dipināt pa grīdu basām kājām visu cauru gadu - stiprina imunitāti un tādas lietas, ziniet... :)
4) Retro skapīši - nu tagad jau es drusku ākstos, bet kā es šodien fanoju par retro skapīšiem Zaubes dārziņā! Uz kopējā eiroremotiskā fona tie bija kā smukas rozīnītes!
5) Mūs apbūra arī pavisam svaigi ieveidotais rotaļu laukumiņš!
6) Bērnudārzs atrodas pamatskolas spārnā - nereti mazie ķipari tiek vesti noskatīties kādu vecāko bērnu iestudētu ludziņu vai koncertiņu - nu jauki taču!


Joprojām cīnos ar sajūtu, ka neesmu bijusi gana superīga un radoša, lai savus bērnus turpinātu skolot mājās.
Sasodīta tā sajūta. Tāda kā neizdošanās/padošanās sajūta vai kā... Nez kāda no jums arī cīnījās ar šo spocīgo jušanos, pirms palaidāt mazo svešās rokās?... Nē? Man vajadzīga terapija, ja? :D


Ai, sēžu un acis slapjas... Raudiens nāk... Dikti pārdzīvoju, ka nevar mani bērni iet dārziņā, kādā reiz strādāja Anna, taču būs labi. Es domāju, ka būs labi.

Rīt pastāstīšu par mūsu bērnudārza meklējumiem, šonedēļ plānoju atrādīt arī Gadatirgum sagatavoto; jums noteikti jāredz, kādus aksesuārus iegādājos rudeni gaidot (pretēji tiem, kas apraud vasaru, es šogad nez kālab priecājos par tuvojošos lapkriti), taču pagaidām īss muzikāls sveiciens un beigās baaaaaaigi svarīgais jautājums! :)

Tātad par mūziku - manas māsas paziņa ieteica šai un šī atkal man vienu jauku amīšu grupu - "Needtobreathe". Tā nu jau otro vai pat trešo nedēļu, sagaidu lietu ar


Šūpojos līdzi


Un uzsitu ritmiņu dvēselei, klausoties


Ticu, ka kādai no jums arī šo puišu - kristiešu semi+kauntrīmenu (kaut paši sevi dēvē par rokam piederošiem) - balsis pielies dvēseli silta prieka pilnu!

Un tas lielais jautājums, tātad ir šāds:

Pēdējais raksts iestāvējies blogā tik ilgi, ka, domājams, tagad katrā sevi cienošā mājā uzšūts pa vienai puiku somai (nu ja pamainām audumu tonalitāti, mierīgi varam to par meiteņu somu nodēvēt tiklab) :D!

Esam atgriezušies no Piebalgas pakalniem atpakaļ Zaubes mežos! Veiksmīgi (tak jau cerams) novadīts festivāls "Satiksimies Piebalgā 2011"! Esmu priecīga par iespēju pilnveidot un "pabarot" savu publikas alkstošo personības pusi :D ! Bet nekad neiedomājos, ka man uzspīdēs laime sadziedāt kopā ar Jāni Paukštello!  Es, Jānis un Ilze - arī bijušā piebaldzēna Pētera Kokorēviča meita - uzlaidām tādas feinas ziņģītes kā "Cielaviņa" un "Upē naktī pīles kliedz "!!! Esmu vairāk kā priecīga par šo pieredzi, taču drusku prieku aizēno tas, ka izpildīju dziesmas (Cielaviņā katram bija viens solo pantiņš) ar nepareizo - savu vadītājas - mikrofonu... Izrādījās, ka tas pieskaņots citādāk... Skāde... Nekas! Nākamgad būšu zinošāka! :)




Taču noskaņoties pasākuma vadīšanai man palīdzēja gan mierīga kopābūšana ar māsu un viņas draugu sēņojot mūsu bērnības mežos -  gan makšķerēšana kopā ar mazajiem. Tas ir tik aizraujoši! Un ne jau par pašu procesu es runāju (kaut gan tas izrādījās gana aizraujošs arīdzan, pretēji manām bažām par to, ka makšķerēšana ir pielīdzināma odu un dunduru barošanai + nosalšanai+ ekstra pacietības trenēšanai) - divtik priekpilnu "copi" padarīja bērnu izdarības!


 Lielākā loma autors izrādījās tētis...


un tad četras mazas izpalīdzīgas roķeles metās THE zivi nogādāt spainī! Sākumā Čika, kas pagalam sievišķīgi sāka spiegt, kad milzu karpa izrādījās kustīgāka kā šī bij` plānojusi :D


 Tad palīgā steidza brālis, taču arī viņam lielzivs savaldīšana izrādījās par smagu...


Karpu spainī ieraidīja tētis. Un abiem cīņubiedriem neatlika nekas cits, kā viens pastāvēt pie spaiņa un pabrīnīties...


Makšķerēšana ātri apnīk, ja nav savām spējām un izmēram atbilstošu rīku. Mirkli patēlojis copēšanas procesu ar garu smilgu, Niklāvs nosprieda palūgt pēc fotoaparāta un kļūt par procesa iemūžinātāju :)

Dažas bildes sanāca, kā no spēles "Uzmini, kas tas ir?" :)


Uzminējāt?


Taču dažas ir tiešām glītas!



Šo apzināti ielieku tādu, kā ieraudzīju! Tik interesanti! 

____________________________________________________________________________________

Un tagad puse no ģimenes - es un Kundziņš, esam atpakaļ Zaubes mežājos. Abi raujamies kā dullas mušas - es turpinu šūdināt smuklietas lieliem un maziem, lai pirmo reizi savā rokdarbnieces karjeras vēsturē piedalītos Gadatirgū; Kundziņš trimē, zāģē un citādi cīnās ar pāraugušo mauriņu - zāles pļāvējs kādu laiku bija izgājis no ierindas... :)

Šodien abi izlēmām pievienot atpakaļ satelīttelevīziju. Un ne tālab, ka pašiem garlaicīgi būtu sameties, bet tālab, ka pat ar visu manu mīlestību pret retro multenēm DVD - ne visas no tām paredzētas tik maziem bērniem kā Emīlija un Niklāvs. Un, pareizi teica Kristīne, satelīttelevīzijas pazušana no ikdienas diemžēl neizskauž multenes DVD un PC... Skatāmies Brēmenes muzikantus, Meža pasakas DVD, Karlsonu latviešu valodā, taču it visām šīm multenēm laikam paredzēts drusku vecāks skatītājs, jo mazais, acīgais puišelis nez kālab no meža pasakām metas attēlot vienīgi šaujošu mednieku, no Karlsona iemācās tikai teicienu "Mazs muļķa puika", utt.... Kā maza, netīrumus alkstoša švammīte! :)

Tāpēc, pirms esam uzsākuši dārziņa gaitas, atgriežamies pie "Playhouse Disney" un "Nick Jr" - gan angļu valodas atkārtošanai, gan mierīgākām rotaļām ar māsu (cerams).

Kādēļ nevar bez multfilmām? Tāpēc, ka 1) tās ir bērnības sastāvdaļa 2) šobrīd tās ir lieliska motivācija gan sakārtot savu istabu, gan saģērbties, gan kopā paēst brokastis 3) tās dod iespēju man atbildēt uz e-pastiem, pašūt, netraucēti iedzert karstu kafiju, un tādas lietas... :)

Un, kamēr vien multenēm svaru kausos pretim stājas kopīga makškerēšana, sēņošana, zīmēšana, dauzīšanās pa peļķēm un citi priekpilni bērnības piedzīvojumi, man šķiet, ka nav jēgas sevi šaustīt par to, ka mazais pavada laiku arī ielūrot dzīvi animācijā! :D