Es kādreiz adīju!

 O,jā, adīju gan skolas laikā, gan kādu laiku pēc tās beigšanas, gan... nu laikam jau līdz brīdim, kad mamma man uz Ziemassvētkiem uzdāvāja šujmašīnu. Tad Niklāvam jau bija pusgads.
Mana vecmāmiņa ir liela adītāja un mani jau mazu pavisam ātri pie adīšanas pieradināja. Vilka mūs ar māsu līdzi uz adītāju tusiņiem vietejā bibliotēkā un ziniet, man tagad pat tāda kā nostaļģija... Kaut gan māsa saka, ka to bērnības daļu viņa atceroties kā riktīgu murgu, jo viņai nu nepavisam nav adāmie/ šujamie/ knipelējamie pirkstiņi.

Pēdējo reizi adīju apmēram pirms gada, kad sasparojos visiem saviem radiem saadīt zeķes uz Ziemassvētkiem. Biju tā uztrennējusies, ka pie visas savas aizņemtības pa zeķei dienā uzadīju.
Bet vēl neilgi pirms šī varoņdarba (mīļās adītājas - man tas bija varoņdarbs!) uzadīju Nikam superīgas bikšeles, kurām ideju burtiski nošpikoju no Crankypants.

Šīs bikšeles es uzreiz iemīlēju un man par katru cenu tās bija jāuzada!


Un lūk manējās



Tagad rakstot atkal sakārojās tādas Niklāvam uzadīt... Uzdāviniet kāds man vismaz 2 liekas stundiņas diennaktī, lūdzu!!!

Otrs adītais apģērba gabals bija jaka, kurai iešuvu arī oderi (tobrīd laikam jau man bija šujmašīna) , bet es kaut kā nokļūdījos ar kapuci un baigi bieži nesanāca jaciņu dēlēnam uzvilkt




Jāpiebilst, ka nekad neesmu adījusi neko pēc aprakstiem vai grāmatām, jo gluži vienkārši neprotu visus tos terminus un saīsinājumus un adu tikai kreiliski un labiski un ar vienu kamolu vienlaicīgi - vienvārdsakot totāla amatiere. Taču uzskatu, ka labi protu izdomāt, kā piemēram lietu, ko ieraugu bildē varētu dabūt gatavu dzīvē! Tieši tādēļ arī šodien varu ar jums šajā visā padalīties!

Ierakstīt komentāru