Tādēļ man jau sen, sen, sen atpakaļ ienācā prātā ideja vecās lupatas, kuras pat vairs pārveidošanai nav derīgas, pārvērs citādākos lupatu deķos/ tepiķos kā pierasts redzēt. Žēl, ka toreiz, kad uztaisīju pirmos 4 paklājus, man vēl nebija fotoaparāta, tāpēc iemūžināts vien pēdējais, kuram izmantoju bišķiņ citu tehniku - veidoju lupatu zīmējumu uz iepriekš sagatavota pamata:

Vai nav superīgs paklājiņš (es nemulstot sevi lielu!)!

Tāpat par paklājiņu itin viegli pārvērst arī dzijas pārpalikumus! Un atkal jau prātā nāk vecmāmiņas stila stiķējums no brūnas + sarkanas + zilas krāsa (fūuui), bet ja izmanto mūsdienīgus krāsu salikumus - sanāk dzīvespriecīgs interjera papildinājums!

Es vienmēr uzsveru to, ka vārds rokdarbniece ir pārāk stereotipisks - man pat ir pazīstami pāris vīrieši, kas uzskata, ka jaunai meitenei nenāktos zeķes adīt un tamborēt - tas esot tāds vecmāmiņu darbs! Un es viņus pat nevainoju! Bieži vien paskatoties Latvijas interneta resursos redzamos rokdarbus (un acīmredzot tak` tie tur publicēti ar domu, ka baigi smuki sanācis), atliek vien nobrīnīties, kā acu priekšā stagnē adīšanas, tamborēšanas u.c. rokdarbu mode! Rokdarbošanos  (mans izgudrotais vārds) Latvijā vajadzētu iekustināt, modernizēt un padarīt par stilīgu lietu! Vienvārdsakot - rokdarbu kultūrai LV trūkst kārtīga Pī  āRa!

Lūk vēl pāris piemēri, ka tamborēt ir stilīgi:

Jo var uztamborēt meitiņai pirmo sedziņu....

Jo var uztamborēt parocīgas kabatiņas, ko piesiet pie gultiņas...

Jo var uztamborēt vismaz daļu no rotaļlietas....

(Iedvesmu kurai smēlos šiet pie Wee Wonderfuls)