Literatūra vecākiem, kas audzina mazos pirmsskolniekus mājās.

Nu jau varam uzelpot! Trakie -25 grādi aiz muguras un man, gluži kā kādai čūskai pamazām sāk atkal iesilt asinis un kāre darboties, jo teikšu godīgi - ja vien nejustu atbildību sevis pašas priekšā par uzsākto blogu, izvēlētos palīst zem segas un, dzerot tēju, skatīties TV vai lasīt kādu grāmatu.
      Nu vispār jau es šajā dzīves posmā nelasu grāmatas, bet bieži pārlapoju gan lūk šādas: 

         1) Ideju krātuve pirmsskolai - rotaļnodarbības bērniem no 2-5 gadi - didaktiskais materiāls no Zvaigzne ABC - divas daļas. Tajās apkopoti daudz interesantu nodarbību un uzdevumu mazajiem pirmsskolniekiem. Man tas aktuāli, jo joprojām spītīgi cenšos tikt pati galā ar saviem mazuļiem un uzskatu bērnudārzu vien par lieku ekstru un vieglāko ceļu (ja vien protams nav jāmaksā kredīti vai jāsedz trakie izdevumi, kas ir neatņemams slogs ,ja dzīvojat pilsētā). 
Grāmatas ir tiešām labu ideju pilnas, tikai pietrūkst fotogrāfiju. Ļoti pietrūkst..
Katra maksā ap 2,70 LVL

 


2) Majas Pitamikas "Spēles bērniem" - Montessori spēles. Bet vecumu iedalījums rotaļām man šķistin šķiet drusku aplams, taču tas nenozīmē, ka grāmata slikta. Ļoti vienkāršas, interesantas spēles, labi parādīti zīmējumi. Laba grāmata.

 

Man nav, bet dikti gribētos dabūt (dāvanā, mīļie radiņi ;) ) šādu grāmatu:



3) Vēl manā pašpedagoģijas bibliotēkā atrodama autoru kolektīva Valterā un Rapā  izdotā "Kā izaudzināt laimīgu mazuli". Noderīga, noderīga, noderīga - un pierāda, ka, ja vien ar jūsu vecāku intuīciju viss kārtībā - tad sekojiet vien tai tālāk līdz!




Lūk tādas grāmatas es ik pa laikam pārlapoju. Kad sanāk laiks. Varbūt ir vēl kādas feinas grāmatas, par kurām es nezinu līdzīgas šīm? Droši rakstiet komentāros!

Jo lielāks aug Niklāvs (tagad viņam iztekts "nē uz visu, ko saka mamma" vecums - 2,6 gadi), jo biežāk sanāk viņam kaut ko aizrādīt! Mīļās mammas, vai man vienīgajai ir jāveic tik milzīgs darbs ar sevi? Nu es domāju - gribu, lai mani bērni attīstās brīvi no dažādiem muļķīgiem aizliegumiem (piemēram nesasmērēt drēbes brīvdabas rotaļlaukumos, vai nešļakstīties ar ūdeni pa istabu), bet tāpat pieķeru sevi, bieži vien aizrādot tieši šīs lietas! Kad redzu ko tādu no malas, liekas - ak, Dievs, liec mammīt / vecmāmiņ / tēti/ aukle tak tam bērnam mieru un ļauj attīstīties pilnvērtīgi! Bet kā pārkāpju mājas slieksni, tā virsroku ņem nevēlēšanās jau 206. reizi atkal slaucīt izbērtos rīsus vai izlietos ūdeņus, vai lasīt izbērtos klučus... un dzirdu sevi bubinām - nedari, nelej, neber, ne, ne, ne...citādi nedabūsi, neredzēsi, ne, ne, ne... Pie visa tā, ka esmu taču lasījusi, ka mazi bērni tādu "ne" vienkārši ignorē!!!

Joprojām jautājums - kuru jāaudzina vairāk - bērnus, vai sevi?

Ierakstīt komentāru