Atkāpe no tēmām.



Šis būs ieraksts, kas nav īsti tipisks manam blogam.  Šis būs ieraksts nevis par mammas rokām, bet par mammas smadzenēm...

Reti man gadās tāds luksus pasākums kā mierīga raidījuma "Šeit un tagad" noskatīšanās. Ņemot vērā, ka raidījums tagad vispār tiek rādīts tikai 2 reizes nedēļā un viena no tām ir ieraksts. Bet ne jau par to es gribēju parunāt. 
Šī vakara tēma raidījumā bija fenomens un neapzinātā īpašība - "Bailes no veiksmes". Tādā nozīmē, ka cilvēks, sajūtot , ka viņam veiksies, pats sabotē savu veiksmi un pats liek sev šķēršļus (atsakoties no piedāvājumiem, neceļot klausuli, "aizguļoties").

Šī tēma, ieskaitot visas apakštēmas raidījumā, bija kā āmura sitiens pa pieri! Jūs pazīstat mani kā 2 bērnu mammu, blogotāju, čaklu rokdarbnieci, teju universālo kareivi! Jūs nepazīstat Laini, kas jebkurā darbā (darbavietā) bija harizmātisks līderis, kas ambiciozi , taču nepiespiesti viegli virzījās augšup, bet, sasniedzot iedomāto mērķi kļuva garlaikota, nobijusies no augošās atbildības un darbu vienkārši pameta par iemeslu minot jebko, kas pagadījās uz mēles!

Ja tā paanalizēju sevi - tā rīkojos nepārtraukti!

Un tagad nesaprotu - varbūt tas gājiens ar atteikšanos no pasūtījumiem pavasarī un izkāpšana no skrejošā veiksmes vilciena bija kārtējā padošanās un tipiskas bailes no veiksmes? ...

Galu galā man palika divi neatbildēti jautājumi:

1) Kā atšķirt bailes no veiksmes no elementāras vēlmes atpūsties? (jo, to minēja arī raidījumā, vairums latvju meiteņu audzinātas tā, ka viņām jābūt supermammām, supersievām, supersaimniecēm, utt. un neprot atteikt sabiedrības uzspiestajam pienākumu jūgam)...


2) Kā ir pareizāk:  dzīvot kā pašam tīk (jo nevienam no apkārtējiem tava dzīve nav jādzīvo) - attiecīgi mainot dzīves apstākļus tiklīdz tie kļūst piespiesti, garlaicīgi vai nekomfortabli


vai


apzināties, ka pieaugušam cilvēkam, neskatoties ne uz ko, ir jāuzņemas atbildība par jebko un jebkurā mirklī?....


Ko sakāt jūs? Jūsu viedokļi?

Diāna  – (2010. gada 6. oktobris 06:03)  

Bailes no veiksmes - tā ir tāda pozitīvās psiholoģijas koncepcija, kas mūsdienās, manuprāt, kļuvusi pārāk iemīļota, tāpat kā savulaik 60.-70. gados - personības šķelšanās (kad psihiatrijā un presē ieviesa šo terminu, pacientu skaits ar šo diagnozi pieauga neticamā ātrumā), nupat mums pirms gadiem desmit modes diagnoze bija depresija, un bailes no veiksmes ir kaut kas līdzīgs. Tas ir tāds mīļš jājamzirdziņš, ar kuru cilvēki cenšas sevi attaisnot. To es nesaku par Tevi!!!!
Piemēram, es jau varu spriedelēt, kāpēc es netieku galā ar lieko svaru, un varu pieņemt, ka tās ir bailes no veiksmes - ja es būšu tieva, tad taču man nebūs tādu, un tādu, un tādu atrunu! Tāpat cilvēki, kas sūdzas par naudas trūkumu, var teikt, ka baidās no veiksmes, jo, ja būs bagāti, nevarēs teikt: "Ja man būtu nauda..." Tad nāksies visu uzreiz īstenot.
Būtībā bailes no veiksmes darba attiecībās jāpretstatī ilgtermiņa mērķim. Jājautā, vai cilvēkam ir konkrēts mērķis, uz kuru viņš virzās un grib par katru cenu savu ierobežojumu robežās sasniegt. Ierobežojumi ir, piemēram, konfliktēšanas stili - ja cilvēks konfliktā par prioritāti uzskata saglabāt labas attiecības, viņš netiks tik tālu kā tas, kura prioritāte būs panākt savu jebkuriem līdzekļiem. Tāpēc jau karjeristi lielākoties ir tik nepatīkami, ka viņu prioritāte ir mērķis, nevis saskarsme, un viņi "kāpj pāri līķiem".
Ja cilvēkam darbā nav izvirzīts noteikts mērķis - kļūt par galveno priekšnieku, izēdot pārējos vai tml., tad nevar runāt par bailēm no veiksmes, ja viņš nekļūst par priekšnieku.
Bet citu iemeslu, kāpēc cilvēks pēkšņi izlemj izkāpt no ātrvilciena, ir daudz - varbūt iestājusies izdegšana, izsmelti iekšējie resursi, rodas citas prioritātes utt. Man personīgi vasaras sākumā likās, ka Tu esi izlēmusi, ka Tev Tavi bērni un ģimene ir svarīgāki par klientu pasūtījumiem, un es dziļi apbrīnoju tādu soli.

Kāmju mamma  – (2010. gada 6. oktobris 08:31)  

Raidījumu neredzēju, tāpēc nevaru spriest, kādā kontekstā tika lietots apzīmējums "bailes no veiksmes".

Vai būšana, piemēram, par vadītāju a priori ir veiksme? Nezinu, diez vai. Ne visi cilvēki ir dzimuši būt vadītāji, ne visi vēlas tādi būt. Daudzi gūst prieku no amatiem, kuru ieņemšanai nav nepieciešamas divas augstākās, pusotrs maģistrs un nepabeigta doktorantūra piedevām. :D

Man šķiet, ka esam ielēkuši Rietumu pasaules dzīvesstila vilcienā, kas traucas aizvien ātrāk un ātrāk. Tik ātri, ka nav laika izbaudīt to, kas tev jau ir. Un cilvēki ir noguruši no skriešanas pakaļ sazin kam.

Ne velti šobrīd visā pasaulē aizvien pieaug "slow" kustības piekritēju skaits (pie mums vairāk dzirdēts par vienu atzaru, "slow food" kustību).

Laine, es, rotams, nezinu, cik ambicioza meitene Tu esi vai esi bijusi, bet tai šķautnei, ko esmu iepazinusi, lasot Mammas rokas, varētu būt interesanti iegrimt http://down---to---earth.blogspot.com/ Īpaši vērts pameklēt vecākus ierakstus par dzīvesstila palēnināšanu.

Inese  – (2010. gada 6. oktobris 08:51)  

Šausmonīgi sarežģīta tēma :( - man liekas, ka tikai pats sev katrs var izlobīt, kas īsti ar viņu notiek: bailes, pagurums, izdegšana, mērķa neesamība vai nesasniedzamība u.t.t.
No malas jebkura versija tomēr būs tikai skats no malas.
Arī es esmu no tām skrējējām ar n-tajām izglītībām, vēl n-tākiem uzspiestajiem pienākumiem :( ...un esmu pārgurusi - tik ļoti, ka nu jau katra mazākā darbiņa uzsākšanai vajadzīga milzīga piepūle un gribasspēka sakopojums :)
Tāpēc lēmums vasaru paņemt tikai sev (ieskaitot ģimeni, māju, mežu u.c.) ir dabiska organisma reakcija, lai rudens melnumu varētu uzsākt ar pozitīvas enerģijas krājumiem
Atbildes uz taviem jautājumiem atnāks pašas tajā brīdī, kad tās būs noformulējušās. Es cenšos vairs nedomāt par tik globālām lietām, bet dzīvot pašplūsmā...

Aija Elliņa  – (2010. gada 6. oktobris 10:03)  

Laine, ir tikai normāli, ka domājošam cilvēkam rodas pārdomas par savu dzīvi- esošo, pagātni, nākotni. Piekrītu Diānai, ka pie mums ir tā, ka izceļ kādu vienu tēmu un tad to ekspluatē, mammas jaunībā visiem bija veģetatīva distonija, tad visiem bija depresija, tagad kaut kas cits topā... Ļoti labi, ka skatamies gudrus raidījumus, bet absolūti visu uz sevi nevajag attiecīnāt :)

No otras puses- psihologi teiktu, ja Tu par to aizdomājies, tad varbūt tas Tev ir aktuāli! :)

Es varu tikai par savu pieredzi pastāstīt- strādāju prestižā organizācijā Vecrīgas sirdī kādus gadus 13... sākumā biju sekretāre, tad sekretariāta vadītāja, tad pabeidzu RPIVA, kļuvu par personāla speciālisti... Iemantoju dažu nopietnu psihosomatisku saslimšanu, bet nelikos nekādus signālus dzirdam- alga laba, darbs prestižs, kas var būt labāks par šo! Radi un draugi lepojas, viss kārtībā. Pēdējos gadus gāju uz darbu kā uz cietumu... Jautājums, Laine- kāda starpība vai jutos nelaimīga, jo man darbs vairs nepatika, vai jutos nelaimīga tapēc, ka baidījos no panākumiem? Skaidrs, ka kaut kas bija jāmaina!

Piedzima bērni (viņiem starpība gads un 9 mēneši) un es jau iepriekš zināju, ka nevarēšu bērnus pamest auklei (vercmāmiņas man nav tādas, kas var vāķīt bērnus) un doties karjeru taisīt tālāk... Kāda tad izskatītos mana ikdiena- 7,30 izbrauktu no savas Salaspils un 19.30 atbrauktu atpakaļ? Nestādos priekšā, kā tas ir izdarāms.

Tāpēc šobrīd, es esmu izvēlējusies ģimeni un bērnus. Un man uzpsļaut uz viedokļiem, kurus ik pa laikam dzirdu- jums jau ir laiks blogot, droši vien visas mājsaimnieces vai- ko var mājās sadarīt visu dienu! Ne tāpēc es esmu nodzīvojusi līdz nepilniem 40 gadiem, lai manu dzīvesuztveri ietekmētu sveši cilvēki, man (TEV) ir sava galva, tapēc ir jāieklausās savās domās, savās sajūtās un savā sirdī un jādara tā, kā tā šajā brīdī liek!

Tici man, bērni aug ātri un kad šis posms dzīvē paies, mēs varēsim darīt kaut ko citu, ja tas mums būs nepieciešams!

ieva  – (2010. gada 6. oktobris 10:33)  

Interesanta problēma. Nekad nebiju dzirdējusi par "bailēm no veiksmes". Man ir bijušas bailes neattaisnot uz sevi liktās cerības, kā arī dažkārt īgnums par to, ka veiksme vai panākumi mēdz pielavīties no citas puses, nekā tos gribu un gaidu. Varbūt no malas tas kādam ir izskatījies pēc "bailēm no vaiksmes".
Atbildot uz otro jautājumu - jā, vajag dzīvot, kā pašam tīk. Tikai sabiedrības spiediens mēdz būt tik liels, ka dažkārt grūti atšķirt, kur beidzas manas vēlmes un sākas "tā vajag vai tā ir modē". Bet galvenā problēma var rasties šajā uzstādījumā "mainīt dzīves apstākļus tiklīdz tie kļūst piespiesti, garlaicīgi vai nekomfortabli". No pieredzes zinu, ka tas var būt ļoti grūti un, galvenais, laikietilpīgi, kaut gan - pie labas gribas iespējams ir gandrīz viss.

Kāmju mamma  – (2010. gada 6. oktobris 10:34)  

Par šo - "ko var mājās sadarīt visu dienu" - parasti gribas pasmaidīt. Vispār mani kopš bērnības izbrīna cilvēki, kuriem mājās nav ko darīt. (Ar darīšanu, protams, nav domāti tikai mājsaimniecības darbi un piecas trīsēdienu maltītes dienā.)

Nez, ir tik daudz interesējošu lietu, ka visam neatliek laika, kaut jau gadu (kopš aiziešanas dekrētā) esmu mājsaimnieces statusā.

Plūmīte  – (2010. gada 6. oktobris 10:42)  

Aija, es arī gribētu varēt ikdienā skatīties, kā pirmos gadus aug mans bērns. Bet nauda jāpelna, tā nu strādāju. Labā ziņa ir tā, ka mans darbs man patīk, sliktā ziņa, ka arvien biežāk apzinos, ka bērnam manis nepietiek ar pāris stundām vakarā un brīvdienās. Bet, kamēr pati esmu līdzsvarā, tikmēr arī uzskatu, ka esmu izvēlējusies labāko iespējamo modeli.

Un te ir arī mana atbilde uz Laines jautājumu - galvenais ir līdzsvars sevī. Ja pašai sāk grauzt sajūta, ka kaut kas nav pareizi, tad tā arī ir. Reizēm pietiek arī tikai krustu šķērsu izdomāt dažādus variantus bez reālas rīcības. Tā teikt - nodomāt to visu, kas sakrājies, no sevis nost.

Kāmju mamma  – (2010. gada 6. oktobris 11:49)  

Jā, Plūmītei laikam izdevās noformulēt manu domu - kamēr tu PATS domā, ka tavā dzīvē viss ir tā, kā vajadzētu būt, tikmēr tā arī ir.

Lielākais posts parasti ir ar cilvēkiem, kas nejūtas īsti savā vietā, tāpēc cenšas pārējos (līdz ar to arī sevi) pārliecināt, ka tur un tikai tur ir vislabāk. Tas attiecass uz abām pusēm - kā uz strādājošām, tā mammām mājsaimniecēm.

Anonīms –   – (2010. gada 6. oktobris 14:08)  

Es pēdējā laikā skatos uz lietām no citas puses. Tā vienkārši bija tava karma, tavs liktenis :) (izklausās kā no sektas, ne? :D)
Dzīve noteikti būtu iegrozījusies savādāk (un diez vai labāk) ja tu būtu sev pārkāpusi pāri un "rukājusi" tālāk savā darba vietā, neskatoties uz iekšējo diskomfortu. Vai būtu mazie ķiparēni, "Dieva auss" Zaubes mežiņā u.c jaukumi, par kuriem tu tagad sajūsminies? Var jau būt. Tikai Niklāvam (un arī Emim tuvākajā laikā) "spīdētu" dārziņš, rokdarbi un citas prasmes arī būtu citā līmenī (ai nu spriedelēt var daudz no tēmas- kā būtu ja būtu). Patiesībā tev jāatbild pašai sev- vai tu esi šobrīd un šeit laimīga? Vai esi savā vietā? Domāju, ka mēs visi zinām atbildi.

Laine  – (2010. gada 6. oktobris 15:29)  

Laba diena, visapkārt! Paldies par viedokļiem. Tie lielā mērā atspoguļo arī manis pašas pārliecību.
Tas, ka nav jāuzturās ar varu vietā, kur tu atrodies, man skaidrs jau sen - no pēdējā darba promejot teicu (tad man bija 23 gadi)"Es gribu bērnus, ģimeni un dzīvot laukos!Un vispār man no šī darba sākušas sāpēt aknas! Es nenāku uz darbu ar prieku!" Vadītājs bija šokā, ka es tik vieglprātīgi varot aiziet no darba, bet vecākās kolēģes spieda roku un izteica komplimentus par attieksmi.


Jā, laiku pa laikam man ir THE MOMENT pašai ar sevi un savām domām. Tad izvērtēju to, kas man ir, ko patiešām vēlos un vai tas ir viens un tas pats.
Visbiežāk šādas pārdomas uzskriem brīžos, kad darba ir ļooooti daudz, miega ļoti maz, siltas pusdienas retums un bērni apgriezuši māju kājām gaisā. Tad man liekas - what the hell! Kam tas viss, ja varētu taču vienkārši no rīta pamosties, pabrokastot, tad pačubināties ar mazajiem, tad uztaisīt pusdienas, novākt visu pēc pusdienām, atkal padarboties ar bērniem, noskatīties kādu filmu, palasīt grāmatu... Un kaut ko retumis uzšūt...


Meitenes, lieki galvu nelauzot varu pateikt - vakar jutos tā, šodien jau savādāk.

Jo, ja tiešām, kā Aina saka, visu attiecinātu uz sevi, tad tajā pašā psiholoģijā no pretrunām var prātā sajukt!
Piemēram tagad taču tik populāri ir mācīties pateikt "nē" - atteikt kaut ko, kas liekas par grūtu...

Protams, Plūmīt,Kāmju Mamma un citi/as, ka viss atkarīgs no PAŠA sajūtas. Bet tā paša sajūta arī mainās atkarībā no miega daudzuma, garastāvokļa, zvaigžņu un Mēness stāvokļa, laikapstākļiem aiz loga un mūzikas fonā!

Vektere vakar teica frāzi, kas neiziet man no galvas: "Mūsos katrā mīt vairākas personības! Tā nav šizofrēnija - tā ir norma!" :DDDDDD

Un mana personība "mamma" citreiz, piemēram vakar, pakonfliktē ar personību "neatkarīga, brīva darbone". Un, kad konfliktā iesaistās vēl personība "vieglprātīgā tusiņmeitene", tad bardaks garantēts! :DDDDDDD

Veiksmīgu un radošu dienu visiem!

Dace :P  – (2010. gada 6. oktobris 16:49)  

ar ko atšķiras mammas darbs no parasta darba?
Ar vienu vienkāršu lietu! Ja darbs parastais ir sakāpis uz nerva, vai kā Laine saka: 'aknas sāp' , tad var vienkārši aiztaisīt durvis un padomāt par problēmām vienatnē līdz rītdienai vai labākam noskaņojumam! Diemžēl vai par laimi - mammai tādas priekšrocības nav! Nevar vienkārši pateikt- šī nav mana diena- es eju !

Laine  – (2010. gada 6. oktobris 17:36)  

Dace - komentārs kā odziņa!

Laine  – (2010. gada 6. oktobris 17:39)  

Aija, piedod! Skatos es tevi par Ainu nokrustīju! Diāna - karma, ja? :DDDDDDD

Aija Elliņa  – (2010. gada 6. oktobris 18:22)  

Nav problēmu! :) :)

paldies, ka liki padomāt par tēmu... !

Sintija  – (2010. gada 6. oktobris 19:44)  

Šī tēma laikam ir viena no tām - neizsmeļamajām.
Līdzīgi kā Laine, es neatgriezos darbā, jo tas nebija man - tikai naudas iegūšanas vieta. Es nepelnu miljonus ar to, ko daru tagad un 99% gadījumu visi tikai nosmejas par manu šūšanu un piebilst - nu tad jau pa mājām, nekur joprojām nestrādā... tomēr jūtos DAUDZ laimīgāka, brīvāka, pārliecinātāka utt. Es esmu es pati!

Es joprojām tikai mācos likt sevi pirmajā vietā, dzīvot sev un man tas sanāk arvien labāk. Jo - visu naudu nenopelnīsi, visiem nekad nebūsi labs, visas idejas nekad nerealizēsi... mainās prioroiātes, civēka paša uztvere - noteiktu apstākļu vai vecuma :) ietekmē, mainās cilvēki, kas ir apkārt.

Mūs iespaido tik daudz lietu! Varbūt kādam tās bailes rada apkārt esoši stipri cilvēki (piemēram, no supersieviešu plauktiņa) un tev, cilvēciņam, ir neērti būt vājam... pagulēt ilgāk, jo naktī esi piecas reizes cēlies, jo bērns slikti gulējis; neaizbraukt iknedēļas apciemojumā pie omes, jo visa nedēļa vienā trakā skrējienā pagājusi un tagad nav spēka. Un otrādi arī var būt - darbā visi cīnās, dara ko spēj, lai tikai nomaksātu rēķinus un paēstu, bet te viens tā viegli - kas priekšā, tas iekšā - visu paspēj, viss notiek.
Tas ir kā uz TEV svarīgu ballīti uzaicināt vienu bubinošu radu tantuku, kas parasti bojā garasatāvokli visiem, bet neviens nevar pateikt VIŅAI kas par lietu vai vienkārši neaizcināt - lai tik neapvainojas... Šo pašu, manuprāt, var attiecināt uz dzīvi kopumā.
Dzīvosim tomēr sev - bez egoisma, bet SEV! Tad baiļu nebūs!

Ierakstīt komentāru