Laimīgā jaunība, kad var iztikt ar dažām stundām miega un darīt ko aizraujošu...
Jaukas mantas kā vienmēr!

Jē! :) Varu šorīt apgalvot, ka mazais pētnieks Rū ļoooti novērtē kubu un spilvenu :D vislabāk patīk bumbiņa, ko liek tik iekšā un ņem laukā :D un spilvens rullē :) staipa, sēž, guļ! :) LIELS paldies :)

Atkal vienreizēji darbi! Paldies par iedvesmošanu arī mūs darboties (lai arī citādās lietas radot)!

nu dikti ražīga nedēļa tev padevusies :)
Spilvens superfeins - pat mans 9-gadnieks garāmejot ieraugot trasi iesaucās: "Wow, kam tas!!!???" Man pat žēl, ka agrāk nepadomāju, ka varētu viņam pati trases šūt :(, es tik pirku un pirku visa veida širpotreb trases... un tagad tās mājās kaudzēm stāv
Kubā man gan kaķiskā pietrūka - bet tas tāpēc, ka es dikti liels kaķu fans :D. Bez tam lielākā daļa kaķu zivis neēd un piens tiem ir kaitīgs :)
Bet ir lietas, kas tajā kubā man ārkārtīgi patīk: uzraksts "Rū kaķu k(l)ubs"; pūkainās ķepiņas un, protams, nagi - nu tie ir perfekti :)

P.S. Pēdējā bildītē vidējais attēls ir mazliet nepiedienīgs... es tajā saskatu pavisam ne kaķa galvu, bet bet kāda cita subjekta citu ķermeņa daļu :)

Es arī varu tikai apbrīnot, pa kuru laiku tu visu to paspēj. Varbūt liela nozīme ir tam, ka tev ir divi bērni, jo pieļauju, ka ir brīži, kad viņi abi kopā spēlējas un tu vari vismaz uz kādu mirkli diennakts gaišajā laikā pievērsties savām idejām.
Es jau savas šujamlietas noliku maliņā, jo visu laiku jāseko manai mazajai kāpelētājai. Ja to nedaru, tad viņas aktivitātes beidzas ar visai bēdīgiem zilumiem:(
Vienīgais, ko varu ir adīt vai tamborēt... tam arī cenšos pievērsties:)
UN nakts stundas - ai, kā man negribas tās veltīt kaut kam citam kā miegam.

Inese, Inese! Es laikam esmu ļoti piedienīga un nepavisam ne samaitāta, jo to "daļu", par kuru tu runā ieraudzīju tikai pēc tava teiktā!

Par pienu un zivīm - tie ir simboli - tādi paši, kā tiek rādīti grāmatās un multenēs ;)

Un nav jau tā, ka man kaķu nav bijis - bet laukos, kur es uzaugu, mūsu mincis ņurdēdams štopēja mūsu izmakšķerētās piskas un dzēra tikko slauktu govs pienu :) Tu droši vien savam kaķim tagad aiztaisīji ausis, ja? :DDDDDD Tiesa, protams, ka laukos kaķa vidējais mūža ilgums ir daudz īsāks, kā ar pareizu uzturu barotiem kaķīšiem.
Mans pēdējais kaķis, starp citu, aizgāja uz p(v)eļu valstību no sausās kaķu barības krāsvielu nogulsnēm urīnceļos... Es tā pārdzīvoju toreiz par savu Robinu, ka tā arī neesmu spējusi sirdī ielaist nevienu citu mīļdzīvnieku, nopietni...

Meitenes, ja naktīs patīk gulēt, tad tas arī jādara - man, savukārt, naktīs patīk rosīties! Elīn, tev Dārtai tagad tāds vecums, kurā ne mirkli nevar atstāt bez uzmanības - tas fakts! Bet par to kopīgo rotaļāšanos - tas nu gan ir pamatīgs mīts. Drīzāk jāsaka, ka bērni jau ir pieraduši, ka es šuju ik pa brītiņam dienā - Niklāvs jau iemācījies saspraust audumu ar adatiņām un Čika vislaik asistē man pie šujamgalda - spēlējas ar pogām un lentītēm, liek guļbaļķu mājiņas no jūrmalā salasītajiem kociņiem - protams vakarā kabinets izskatās pēc elles - toties visi esam kopā darbojušies.

P.S. par trasēm - būs apraksts tuvākajā laikā, jo plānoju vienu uzšūt Niklāvam!

... mani minkas ēd un dzer to, ko grib - līdzīgi kā cilvēkiem ir nosliece uz neveselīgiem fastfudiem, tā arī kaķiem pa laikam atļauju arī kādu krāsaino neveselīgo kaķbarību uzgrauzt (par pienu runājot - no maniem 2 kaķukiem vienam, kurš pienu labrāt dzertu, ir konstatēta alerģija :( un nedrīkst viņš to labumu dzert, bet otrs, kurš vesels kā rutks, ir pārāk aristokrātisks un pat neskatās uz lauku pieniņu :)) Laukos, protams, visi minkas dzīvo uz silta piena putiņām un lopsē tās tā, ka šķīst pa malām :D
Aizgājušo runcīti vajag atlaist un ņemt citu - nāve ir dzīves sastāvdaļa, ar to jāsamierinās. Ir tik daudz kaķuku, kuriem nepieciešama mīlestība un mājas sajūta, ko tu varētu dot, tādā veidā godinot Robina piemiņu un aplaimojot kādu citu dvēselīti. Tu to izdarīsi, kad pati būsi tam gatava. Uz saviem bērniem skatoties varu droši apgalvot, ka viņi ir absolūti laimīgi, ka mājā ir divi pūkaini draugi :) Manai meitiņai pat pirmais vārdiņš bija un pagaidām arī ir “KAĶIS” un to viņa izrunā ar tādu mīlestību un maigumu, ka man pat nekremt, ka pirmais vārdiņš nav “MAMMA” :D
P.S. neņem ļaunā manu piekasīšanos par kubu :), vienkārši tu pati nesen teici, ka kļūst neērti saņemt tikai komplimentus :D – tavi darbi tik un tā ir FANTASTISKI!!!

Ines, es neņemu ļaunā, nudien !!!- cilvēki virtuālajā vidē man bieži saka, lai neņemu ļaunā - laikam jau tas ir šāda veida komunikācijas trūkums - nevar redzēt cilvēka grimases, dzirdēt toni un noskaņu, kādā vārdi tiek pateikti! :)
Tas ir tavs viedoklis un tāds viņš ir - miers un Dievs!:D
Es vispār nemokos par izteiktu jebkāda veida kritiku (arī nelielu), lieliski protu atšķirt, kad kritika ir taisnīga, kad nē, kad tā attiecas uz konkrēta cilvēka gaumi un kad tā ir vispārīga un iespējams ļoti pat vērā ņemama!
Mani neaizskar nekas no šajā blogā izteiktā! Ja kāds kvalitatīvi izvērtē manu darbu - man par to tikai prieks! Pēctam man ir iespēja šo informāciju izvērtēt un pārdomāt!

Galvenais lai cilvēks ir draudzīgi un pozitīvi noskaņots un, pasarg Dievs, nesāk runāt kritiski par maniem bērniem - tad gan laikam uzsprāgtu :DDDDDD

Par kaķiem - no way!!!!!!!!!!!!!!!

Spalvas, piečurāti kakti un kurpes, un dīvāni, vazāšanās prom no mājām, parazītu invazēšana, blusas, un, nedod Dievs, vēl sakāvies vai trīs dienas noblandījies netīrs kaķis... Un tad vēl tā skrāpēšanās, ja uznāk mellie.. Nu nēeeeeeeeeeee!!!
Nekad nevarētu kaķi kastrēt, apgriezt tam asti, ausis vai kā citādi pēc saviem ieskatiem "dizainēt" dzīvu būtni. Turklāt kaķis ir tiiiik neatkarīgs dzīvnieks - visvairāk mani priecē iespēja zināt, ka viņi dzīvo brīvībā mežā kaut kur taigās vai tml.

Par suni - vēl varbūt. Kaut gan, protams tam ir viss iepriekšminētais komplekts līdzi.

Ja runājam par visiem attārpošanas līdzekļiem, barībām, kaķu šampūniem, blusu skausta pilieniem, smiltīm un vēl neskaitāmiem izdevumiem - tos es nevēlos netik!
Un tā vietā, lai vāktu pa māju spalvu kumšķus un koptu kaķu tualetes iedzīvotos smakās - labāk to laiku veltu šūšanai!

Laikam būšu sākusi virtuālu karu ar kaķu mīļotāju - turklāt zinu cik cēlas lietas tu dari šo dzīvnieku labā!

Bet - každij shodzjit s uma po svoemu - vaine? Tev tie ir mīļdzīvnieki, man - arī! - tikai no auduma uzšūti!

PROTAMS brīdī, kad bērni sāks diņ''gēt pēc sunīša vai kaķīša un būs pietiekami lieli, lai paši rūpētos un uzņemtos par šo dzīvnieku atbildību, NENOLIEDZAMI pakļaušos spiedienam un kāds mopsīts vai minkāns mūsmājās atradīs vietu. :)

:D mēs varam karot par jebko, bet nekādā gadījumā ne par bērniem un ne par dzīvniekiem :) Par bērniem, kā jau tu saki - mēs esam lauvenes, stāvēsim un kritīsim. Par dzīvniekiem - nekad un nekādā gadījumā nevienam netaisos uzspiest mīlēt dzīvnieku... Ja tā nav cilvēka paša iekšēja izjūta un vēlme, tad cietīs dzīvnieks un arī cilvēks.
Starp citu - tas ir mīts, ka bērni uzņemsies atbildību par dzīvnieku - ja tomēr nolemsi pakļauties spiedienam, rēķinies, ka tās tik un tā būs tavas rūpes par dzīvo radību, bērniem tas būs tikai mazs draudziņš. Tā ka arī tajā nākotnes brīdī atgriezies pie visa tā, ko šeit uzskaitīji - vai tiešām TU uz to visu parakstīsies :)
Par to frāzi "neņem ļaunā" - nu drošības pēc jau tā ir jāpasaka, jo tomēr paša radīts darbiņš ir tāds jūtīgs apspriešanas objekts, kāds neveikls vārds var nevietā aizskart, kā jau mini, virtuālajā vidē ir tikai melns uz balta, neredz un nedzird attieksmi(jāmāk lasīt starp rindiņām)
Tā jau ir, ka katrs esam ar savu vēju :), bet man prieks, ka, izņemot dzīvnieku jautājumu, pārējie vēji mums pūš vienā virzienā... man vismaz tā gribētos cerēt :)

Lainīt, es izsmējos, jo Tavā komentārā par kakī mājās redzēju savu viedokli pirms gadiem sešiem, kad man nebija neviens dzīvnieks... tas bija vēl pirms tam, kad ... pie manis ieradās uz dzīvi kaimiņu kaķis!!! Ieradās un viss. Punkts! :) :) :)

Ja agrāk es teicu- ja dzīvnieks, tad suns. Ja krāsa- tad tikai ne melna :) :) Tad tagad es pilnīgi piekrītu Džeimsam Bondam, kas teica- NEKAD NESAKI NEKAD! :) :) :) Jo man mājās ir MELNS KAĶIS :) :) :)

Meitenes man jau sirds arī ir īstajā vietā un protams, ka "cilvēks domā, Dievs dara", tāpēc tagad, kad jau nedēļu pa mājas terasi šad tad palodā divi kaķi - melnraibs un raibbalts, gluži laukā ar slotaskātu neskrienu. Turklāt, tpu, tpu, tpu, pagaidām vismaz peļu nav! Ir jau arī savs labums! ;) Tikai nu baigie ģikiji tie abi ir - tāpēc bērniem nemaz nesaku, kad redzu tos abus uz terases. Viens no tiem toč, kā tu Aija saki, ir kaimiņa 100punkti. Bet otrs...

P.S. man kaķi ir bijuši cik vien sevi atceros, bet, principā, kopš piedzima bērni, man vairs nav tās iekšējās vēlmes pēc mājdzīvnieka, jo to ir nomainījušas rūpes par bērniem. Man liekas, ka visa tā dzīvnieku mīlestība jau pateisībā ir tikai cilvēka dabiskā vēlme rūpēties - sevišķi sievietēm. Tāpēc arī uz vecumu daudzas kļūst par kaķu tantēm (es noteikti tāda būšu) - bērni lieli un vajag kaut ko par ko diendienā rūpēties, kādu, kam esi Dieva vietā. Ko sakāt par šito domugraudu kaķu mīles :DDDDDDDDD?

Domāju, ka ļoti atbalstāmi- man ir viena manikīra kliente, kurai 3 bērni pieauguši, izšķīrās tikko ar vīru. Un nevis sēž mājās un sten, ka nav kam veltīt rūpes un mīlestību, bet paņēma mopsīti. Tagad stāsta, ka tāda jauna dzīve sākusies- iet staigāt, brauc ar riteni, mopsis grozā :) :) :) Laimīga un starojoša! Kapēc ne?

Protams, dzīvnieks ir dzīvnieks un tas neaizstāj otru cilvēku, bet ilgas pēc rūpēm gan aizlāpa :) :)

...es gan uz šo domugraudu nevaru atbildēt tādā kopmaktā versijā, jo ir gadījies satikt tik daudz kaķu tantes (ne tikai tantes, gadās arī pa stiprā dzimuma pārstāvim) un katrai(-am) savs stāsts - gan vientulība, gan pārlieka labsirdība, gan žēlsirdība, tās ir gan kundzītes pensijas vecumā, gan stabilitāti sasniegušas jaunas sievietes, kas ziedo savu laiku dzīvniekiem, gan inteliģentas dāmas - ārstes, skolotājas, grāmatvedes, kuras nespēj paiet garām, palikt vienaldzīgas, gan mājsaimnieces ar ģimenēm un bērniem u.t.t.) - jebkurā gadījumā tie visi ir labestīgi cilvēki. Ir arī galējība - cilvēku sabiedrībā vīlušies, no cilvēkiem cietušie - tie visu atdos dzīvnieku labā, bet ienīst cilvēkus...
Par dabisko vēlmi rūpēties arī nav viennozīmīgi vienos vārtos - lielai daļai tas ir kļuvis par pienākumu, ja reiz esi pieradinājis pie sevis, sācis barot, tad vairs nevari (nedrīksti) pamest.

Ui, nav viegli atbildēt :)
Piedod, ka tavu rokdarbu sadaļu "piesārņoju" ar citu tēmu :)))