Par bērnu augšanu - izlasīju gandrīz manas domas. Man šķiet, ka ģimene ar trim bērniem ir ļoti skaista. Bet es neesmu no tām, kas atbalsta mammas gados. 35 man jau liekas tik daaaaudz, lai dzimtu bērniņš! Tāpēc pēdējos mēnešus esmu tādā pat drudzī kā, Tu, Laine - būt vai nebūt? Arī man darbi šobrīd ir tik daudz un šādi tādi plāni attiecībā uz tiem nākotnē. Esmu no plānotājām, bet šoreiz vairāk vēlas plānot mana sirds! Ieklausies arī Tu savā!
Mazās lellītes ir ļoti mīlīgas! Un tiešām - eglītei būtu jaukas, oriģinālas. Man ir metāla cilvēciņi un rūķi eglītei. Ļoti patika kā šie rotājumi izskatījās!

Es atkal ar nosodījumu un skumjām saktos uz gadpos jaunam māmiņām!

Sintija , cik reizes Tev kāda māmiņa pēc 35 ir prasījusi atbalstu un ja nav noslēpums kādu?
Man šķiet ir lieki un pat es teiktu nepieklājīgi LĪST citu dzīvēs!

atvainojos par diezgan naidīgo komentāru zem šī jaukā un labestību nesošā bloga ieraksta!

es par jaunām māmiņām :)
Laine, lai viss izdodas un gan jau stārķis pavisam drīz apciemos Jūsu ģimeni :)
un Tu pavisam noteikti tiksi ar visu veiksmīgi galā :)

Nosmējos! :) Sintija, priecājos par jaunām mammām, bet neuzskatu, ka esmu mamma GADOS!!! man bērni piedzima 34 un 35 gados, jo tā bija liktens lēmis...

nezinu, cik Sintija, Tev gadu, bet domāju, kad Tev būs 34, Tu noteikti nejutīsies vēl sieviete GADOS :) :)

Meitenes, jauku dieniņu, neskatoties uz pelēko bildi aiz loga! :) :) :)

Laine, zini - mazie piesakās tad, kad vajag. Viņi zin. Un, ja tu šaubies, tad vienkārši ļaujies un redzēsi, cik ātri tas notiks. Man patīk visu plānot uz priekšu, bet pēdējā laikā tieši šajā jautājumā esmu sapratusi, ka cilvēka prāts un plāni ir bezspēcīgi attiecībā pret mazās dvēseles lēmumu - kad nākt.

Ne velti ir teiciens- jo tu vairāk plānosi, jo vairāk Dievs tevi pārsteigs. Bērnam jāļauj atnākt tad, kad viņš ir gatavs ienākt tavā ģimenē... un ticiet man, mammas "kvalitāte" (atvainojos par šo teicienu), nav atkarīga no viņas vecuma tik lielā mērā kā kādreiz šķiet...

viii, būs mazs bēbītis!!! Man jau arī tieši tā pat, tiklīdz redzu, dzirdu, ka radiem/draugiem/paziņām/vai jebkuram citam būs mazs bēbītis, tā priecājos it kā man pašai tas būtu :D Un tas tak ir varenjauki! Manai meitiņai vakar apritēja pusgadiņš un es joprojām brīnos un nevaru saprast - pa kuru laiku??? Tak vēl vakar bija maziņa, maziņa, bet tagad jau tik liela un varena.
Un par tā stārķa ciemošanos: es vienmēr esmu gribējusi būt jauna mamma un vairāk kā vienu bērnu, tāpēc tagad nevaru saprast kādu intervālu ieturēt starp bērniem - 3 gadi? bet tie tik ātri paskries, ka nepagūšu tā īsti sev veltīt laiku. 5gadi? bet vai nebūs par lielu atšķirība starp māsu un māsu/brāli. Nu vo... bet man ir laiks un nekur nav jasteidzas.
Un ir jau tā kā viena te raktīja - mazais pieteiksies tad, kad pats būs tam gatavs ;)

Man arī ļoti patīk noskatīties uz citu bēbīšiem un... pie reizes no sirds nopriecāties, ka manā dzīvē šis posms ir beidzies. :D

Labrīt!

Eh, meitenes, protams, ka bērniņu nevar ielānot uz konkrētu datumu - mans mīļākais teiciens vispār ir "Cilvēks domā, Dievs dara"! Taču var ieplānot, kurā brīdī pārtraukt "aizsargāšanos", vaine? Turklāt mans gadījums vispār ir īpašs - starp citu, ne vienu vien sievieti mans stāsts par grūtniecībām varētu iedvesmot - par to citreiz!

Par mammu vecumu - pasarg, Dievs! Ja mamma dvēselē ir jauna (kā manējā piemēram), tad nav nekādas starpības cik gados piedzimst mazais! Tikai tagad, kad skatos uz savu vecāku piemēru - mēs trīs viņiem piedzimām jauniem esot- tagad abiem nosvinētas 50 gadu jubilejas un abi nebeidz vien priecāties, ka trakie bērnu gadi aiz muguras! Jaunākajam - brālim 22 gadi - man 28 gadi - mamma ar tēti "lielo darbu"jaunībā padarīja un nu dzīvo un bauda dzīvi!

Man ir zināmas gados jaunas ļoti jaukas, mīļas un atbildīgas mammas un gados vecākas, tieši tikpat labs mammas! Ir zināmi arī traki piemēri - gan jauno, gan vecāku par mani vidū! Taču nosodījumu kā attieksmes formu es gan atzīstu par ravējamu īpašību. Savulaik esmu sapratusi, ka brīnumainā kārtā jebkurš nosodījums kā bumerangs atgriežas un iebelž pa pieri, nostādot mani tieši tādās situācijās, kādas man likās nosodāmas!

Par vecumu starpībām - nu man jau liekas (ja neskaita to, ko tas prasa no manis pašas), ka tāda starpība kā Nikam ar EmSī ir perfekta - jo vēlāk jo mazajam grūtāk pieņemt otru bebuli. Protams, protams - gadījumi ir visādi un individuāli - tas, ko minu ir tikai mani novērojumi...

Ā, Laine, Tu jau domā par trešo, es vēl nekādi nevaru sadūšoties pirmajam. Tik bailīga, noslēpumiana un mazliet pat biedējoša sķiet tā mammu pasaule, ka skparīgi tik ucinos ar draugu bērniem, bet atlieku, atlieku.... :))

par to gadu starpību bērniem - tikai līdz zināmam vecumam jo vecāks bērns, jo grūtāk pieņem bebi, jo tiklīdz tas vecums ir pāri, tā vecākais gaida un mīļo bebi vairāk par vecākiem.
Maniem bērniem ir 8 gadu starpība un vecākais bērns bija tas, kas, kā vēlāk tika paziņots, jau Z-sv.vecītim bija lūdzis māsiņu. Vajadzēja redzēt, cik saskumis viņš bija, kad pirmajā sonogrāfijā (viņš, protams, bija klāt svarīgajā brīdī) nepateica ne jā, ne nē, ne melns, ne balts, bet nezkapēc nopratām, ka laikam jau puika būs... Kā priecājās, ka tomēr būs māsiņa, tad kad to apstiprināja gudrais aparāts. Un kā gaidīja mazās ierašanos.
Un ar šo vecuma starpību pilnībā atkrīt bērnu savstarpējie strīdi, jo nav jau ko dalīt - katram sava pasaule, kopīga paliek vien brāļa un māsas mīlestība...

Dikti skumji palika pēc Sintijas komentāra, tāpēc biju nolēmusi nemaz nerakstīt :(
Bet tematika un raksts mani tomēr uzrunāja, tāpēc noignorēšu pirmo komentāru...

Laine, tu tik labi tiec galā ar māmiņas lomu, ka tev jebkurā vecumā un jebkurā daudzumā bērni būs svētība :D

Hersans??:)))

Nav ne vainas būt "neatbalstāmajā" grupējumā:))) Man po, ja citi domā, ka es veca:) A man krunku maz:D
Es ilgi plānoju otru bērnu, vienmēr likās vajag to un to, tad algu lielāku, tad veselību uzlabot, tad māju vajag, tagad darbu mainīšu, tagad nē, tagad ir krīze.....un nu ir! Un krīze bija pilnplaukumā. Un bez darba!
Bet galvenais ir gribēt bērnu. Jau pirms ieņem! Lai ir gaidīts. Un var jau gaidīt arī 10 gadus(kā es).

Maniem bērniem ir 3,5 gadu starpība un, atskatoties uz otro grūtniecību, domāju, ka tas ir ideāls variants. Otrā reize, kaut arī oficiāli "grūtniecība bez sarežģījumiem", pašai fiziski bija daudz smagāka. Un ja tāds mazs ķipars skatītos manī spožām acīm un nesaprastu, kāpēc mamma neņem opā, kāpēc mamma vakarā nepaguļ blakus (nevarēju ierūmēties vienvietīgajā gultā ar apmali :D ), būtu dikti žēl.
Par vecākā bērna greizsirdību uz mazuli... nez, tas vairāk atkarīgs no konkrētā bērna individuālajām rakstura īpašībām. Meitenes raksta, ka 8 gadi ir laba starpība. Man ar brāli ir 7,5, ar māsu 5,5 un man viņi bērnībā reāli traucēja. :D Vienkārši mana nepieciešamība pēc vienatnes nekādi nevarēja tikt īstenota trīs bērnu apdzīvotā 12 kvm istabā.

Ko ar šo penteri gribēju pateikt? Eh, nezinu. Bet, ja Dieviņš dos, arī mūsmājās pēc dažiem gadiem būs par vienu mazkāmi vairāk.

Sveicieni!
Es samulsu, kad izlasīju pārējos komentārus! Notikusi spēcīga domu apmaiņa!
Ar Laines atļauju es nedaudz pakomentēšu, jo tā frāze(atslēgas vārdi laikam bija "mammas gados" un "35"), kura izraisīja sprādzienu, ir kā izrauta no konteksta. Es noteikti nedalu mammas grupās – vecās - sliktās un jaunās - labās. Man laikam vienkārši tā sagadījies dzīvē, ka apkārt ir mammas, kuras ir vecākas(35-37 un pat 40 gadi ar pirmo bērnu) kā ierasts (bet pasaulē taču tāda tendence) un turklāt parasti ir čīkstīgas, kašķīgas, neapmierinātas ar savu bērnu, viņu uzvedību, sasniegumiem. Lielāka gadu starpība rada spriedzi starp bērnu un māti, kas vēlāk dažādi atspoguļojas attiecībās. Esmu lasījusi par šiem jautājumiem, novērojusi dzīvē. Mammas, kuras vecākas, biežāk sūdzas par to, ka bērni "neklausa", kaut tas ir nepamatoti - mamma tikai visu asāk uzver un vēlas ideālu bērnu. Uzskata, ka zina vienīgo, pareizo ceļu dzīvē. Bet patiesībā bieži vien pārāk cieši tur bērnu pavadiņā un neļauj tam rīktoies pašam. Var jau būt, ka tā ir tikai varbūtības teorija, bet es šai domai pievienojos. Zem tā slēpjas daudzas lietas. Jo jaunāks cilvēks, jo vieglāk viņam pieņemt izmaiņas savā dzīvē un bērns daudz ko maina! Un jaunāka tu vieglāk vari ne tikai pieņemt to, ka vairs nav ideālā kārtība istabā, ka bērni vakaros runā skaļāk :) un, ka biksēs gadās slapjums un par to ir neērti; tu, jaunāka būdama, vari ātrāk paskriet ar viņu kopā, tev būs iespēja plānot vēl kādu bērnu bez paaugstināta riska, un tev būs iespēja savu bērnu šajā pasaulē redzēt ilgāk un sniegt atbalstu un priecāties kopā ar viņu, un vēl un vēl...

Tā bēbīšu lietas apsprieshanaa ir dikti slidena. Vieniem taa liekas vienkaarsha, pashsaprotama - ka JJEBKURA sieviete var sagruusneet viegli kaa kajke. Citi lieliski zina, ka tas nav tik viegli. Man liekas, ka Dievinjam (kursh tachu atbild par beebiishiem) taa sauja ir makten plata un vinsh tik seej... laikam Vinjam darbs taads.
Vismaz man agraa jauniibaa nedriiksteeja - bija gjimenes spiediens a la "jaapabeidz augstskola!!!" Tad, kad viss bija pabeigts, darbs stabils dabuuts, tad izraadiijaas, ka tas nav tik vienkaarshi - hops! un beebis.
Taa ka teikt citai sievietei - ko-tu-esi-veca-mamma - ir mazaakais nekorekti. Tur nevar zinaat, kaapeec un kaadeelj.
Jebkuraa gadiijumaa es apbriinoju taas mammas, kas - kaa man no malas liekas - veesi tiek galaa ar vairaak nekaa vienu beernu. UN veel nav nojukusi. Un nebljauj nonstopaa. Nupat pie pediatra uzgaidaamaa telpaa redzeeju - sievietei puikinsh 8 gadi, tad divi dviinju puikas 5 gadi, un puncii veel viens mazulis. Vot taa ir stabila psihe...

Sintija - nu Tev apkaart ir taadas mammas. (man gan liekas, ka taada rakstura maamas vienkaarshi ir, plus veel vinjaam patiik beernu "publiska audzinaashana" - nu muusgalaa taa var uz ielas redzeet. Maajaas vinjas laikam tos siichus ignoree :)
Bet, ja Tu redzeetu, cik skalji savu 20 gados dzimusho meitu audzina mana draudzene... meitukam 12 gadi, viegli nav ne vienai, ne otrai, pluss veel mammas veelmes un priekshskati, kaa tam jaabuut pareizi... uffff...

Tas tomeer nav tik viennoziimiigi. Dabai laikam ir bijusi kautkaada doma, kas devusi sievietei fertilitaati no tiem 14 - 48 gadiem, nevis, teiksim, 20 - 25, un viss, jaapaguust :)

sintija, varbūt vienkārši ir reizes, kad Tev nevajag publiksot savas domas un padomāt pie sevis vienatnē ! un nevienam, nevienam neteikt un nerasktīt , ko Tu domā vai redzi vai jūti !

Zhani - kaapeec gan Sintija nevareetu teikt, ko domaa un kaa juutaas? I-nets ir publiska vieta, gluzhi kaa iela - ja negribi, lai uz tevi skataas un domaa sazn ko, seedi maajaas, un nekur neej!
Taapat kaa gados jauna mamma skataas uz 30 gadnieci un veertee - nez, nez, kaa vinja tam zhipchikam izskraidiis pakalj? Taapat arii 40 gadiiga maate domaa uz 18 gadiigu - ak vai, ak vai, kur skukjim praats, kam vinjai vajadzeeja, kaa taadai svilpastei var beernu uzticeet!
Neticeesiet - mees visi esam izaugushi. Un lielaakoties par lieliskiem cilveekiem, neskatoties uz mammu vecumu/jaunumu.

jaunās māmiņās ...

http://www.mango.lv/zinas/nejedzibas/redakcija/mate-fermas-del-nogalinajusi-zidaini.m?id=34890603&utm_source=delfi.lv&utm_medium=text-link&utm_campaign=First-page

... es šoreiz piekritīšu Žanim (nu jau atkārtoti) - ir reizes, kad vajag izmantot lielisko iespēju paklusēt - tā arī ir dzīves māksla!

Bez tam, i-nets, protams, ir publiska vieta, bet šis blogs ir mazliet privāts - savā blogā, pilnīgi piekrītu, katrs var rakstīt, ko vien vēlas - i, ko domā, i ko jūt...

sveikas vēlreiz meitenītes!

Cik labi, ka mums jau ir tādas attiecības, ka sākas nelielas domu sadursmes - tā notiek, ja cilvēki sāk ņemt vērā viens otra viedokli. Un vairs nav vienaldzības plīvura, kāds būtu, ja mēs būtu pilnīgas svešinieces!
Tiktāl par pozitīvo!

Par pārējo - man ir pilnīgi pieņemami, ka katrai no mums ir savs viedoklis attiecībā uz lietām mums apkārt! Mani tas ne aizskar, ne aizkaitina un, ja cilvēks pasaka par mani kaut ko galīgi šķērsām, man drīzāk par to nāk smiekli! Jo svarīgākais taču, ka mēs pašas zinām, kādas esam - kādas mammas, kādas sievas, kādas kolēģes, utt!

Domāju, ka Sintija nemaz nebija domājusi tik šerpi, kā viņai sanāca, vai drīzāk, kā jums sanāca uztvert.

Jebkurā gadījumā par šo jautājumu, tāpat kā par daudziem ar bērniem un mammām saistītiem jautājumiem varētu diskutēt mūžīgi! Un katram taču domas tāpat būs savas - lai arī kādas tās būtu!

Jebkurā gadījumā - man prieks par jūsu komentāriem, lai kādi tie būtu, jo tie piešķir blogam dzīvību! Traki būtu rakstīt un neredzēt, ka kāds rakstīto arī lasa!
Paldies jums!

Sveika, Laine! Baudot bernu kopsanas atvalinajumu, sadomaju atbalstit draugu gimenes ideju iekustinat diskusiju par bernu lietam Latvija. Izskatas, ka tava blogaa tas jau loti aktiivi notiek! Tomer, ja tev ienak prata kada ideja, kaa radosi veicinat dzimstiibu Latvijaa, priecasimies, ja uzrakstisi uz berni.latvijai@gmail.com. Meklejam lidzautorus! Vairak var redzet te: http://bernilatvijai.posterous.com/