Sveika,Laine!Es ļoti labi zinu šito visu:).Man skapī lielu daļu plaukta aizņem nepabeigts ziemas mētelis,ko sāku pagājušogad,ar stepētu oderi,smuku puķainu audumu, bet ķerties klāt negribās,jo pilnīgi zinu,ka šoreiz sabojāšu.

O, jā! Un cik vēl man tādu piegrieztu un nedabeigtu šūdinājumu!!! Pavisam piemirsu (tip` netīšām) tos pieminēt! :D

2 dažādas kašmira vestes, piegriesti kādi 3 zeķzābaki, priekšautiņš, kurš gaida, kad tiks pārvērsts par vienu izmēru lielāku, veidojot jaunu piegrieztni... Utt...

Sveika, Laine. šis stāsts ir TIK Līdzīgs jau kādam dzirdētam ;)
Uztaisīju lielas acis, kad lasīju par kursiem. Kur tad Cēsīs tādi ir?

Čau, Aya! Tav arī mēdz gadīties NEšūšanas dienas un attiecīgi Ne baudāmi darbi, ja?

Par kursiem Cēsīs - Tos pasniedz Mudīte Blūma . Bet baigi reklamēt negribu, jo bail ka pati savu vietiņu nepazaudēju! :D Tur dikti limitēts cilv. skaits - kādas 6-8 meitenes tikai saiet telpā! ;)

Man biežāk gadās ārdīt visu ko uz divām adatām tapinātu, un reizēm pat 3x pēc kārtas, bet ar šūšanu tā retāk, jo nav īstas šujmašīnas. Šuju uz tādas miniatūriskas, gandrīz tādas, kā te, kaut kur redzētais "Singerītis", tikai modernākā izpildījumā. :) Bet nekas, pat augstsk.izlaidumam tērpu šuvu, tā kā kaut ko uzšūt jau var, bet pieredzes un teorētiskā pamata trūkst. Tapēc tie ekursi "ieleca acīs". Tā kā Tava pieredze būs zelta vērta :)

Ārprāts, cik pazīstama situācija! Gan nesanākušie, gan iesāktie un nepabeigtie.

Tu laikam baigi cenzētu bildi ar to Niklāva džemperīti ielikusi! :D Skatos un nesaprotu, kur tad ir tā vaina?!

Nē, Dačuk, nekādas cenzūras! Uzspied uz bildes un tā parādīsies lielāka, atklājot visus "smukumus"par ko runāju! It kā feins džemperīc`, bet tā krāga ir baisa!!! :D:D:D

Tagad nesaprotu, kā darīt - pirkt dziju un uzadīt atsevišķi? Be tas izgriezums tak jau uz pleciem uziet
Varbūt pašūt apakšā kādu polo krekliņu?...

baigi labi sanāk cimdi pēc Resweater blogā atrodamas piegrieztnes - plauksta divdaļīga, un īkšķis uz plaukstas pusi. un tad pat oderi var uz/iešūt, otro kārtu vārdu sakot.
ļoooti dāmīga versija ir šitāda garā! dāma laimīga! :D

btw, puisis arī laimīgs un gan jau nesaprot, par ko mamma cepas;))

jā, pazīstama lieta - nekļūdās jau tikai tas, kas neko nedara (lai gan, manuprāt, tā jau ir liela kļūda - izniekot savu dzīvi neko nedarot :D) Bet pozitīvais patiešām ir tas, ka no kļūdām nāk ārā vērtīgākā pieredze un šad tad arī ļoti skaisti un efektīgi risinājumi.
Starp citu (pati gan neesmu šuvusi), bet mana dēla garderobē man vienmēr interesantākie likušies adījumu savienojumi ar kreklu apkaklītēm - tev taču noteikti krājumos ir kādi puišu krekli, kuriem var nogriezt augšdaļu un piešūt to pie šitā džempera (jo džemperītis ir patiešām smuks) - izskatīsies kā 2 apģērba gabali: krekls apakšā, džemperis pa virsu, bet īstenībā no krekla vajadzīga tikai apkaklīte :)

Laine!
PACIETĪBA ir tā, kas atšķir īstu rokdarbnieci no ne-rokdarbnieces.
Un kamēr vien Tu neizdevušos neaizmet prom, bet noliec maliņā labākai dienai...kamēr vien Tu ar radošā gara acīm redzi, kā pielabot arī neizdevušos drēbīti...un kamēr vien Tu neatmet rokdarbošanos pēc katras neveiksmes - tikmēr viss ir kārtība un Tu esi īsta rokdarbniece :))

Arī man ir "ārdāmās dienas", kad visu dienu adītais džemperis vakarā pirms gulētiešanas tiek bez žēlastības izārdīts, un kamolīši tiek smuki nolikti maliņā labākai dienai :))
Pie tam, parasti šī "labākā diena" pienāk jau otrā rītā, kad pēc brokastīm ar jaunu iedvesmu ķeros klāt adīklītim :))

Ines'` līdzīgu domu jau izteicu Dacei komentārā augstāk! ;)

Elīna - ui nu pacietība jau arī ir tā, kas staigā te tuvāk, te tālāk no manas darbistabas! Ir lietas, ar kurām Pacietība draudzējas un lietas ar kurām galīgi ne :D

Te nu Tev taisnība!
Arī mana "rokdarbīgā pacietība" dažkārt pārvēršas par "izbesīšanos" :))
Un dažreiz mēs vienkārši "ieceklējamies" uz kaut ko un jo uzstājīgāk gribam dabūt vēlamo rezultātu, jo šķībāka vīlīte sanāk :))
Tad tiešām der nolikt darbiņu malā, atpūsties, padarīt kaut ko citu un gaidīt jaunu iedvesmu!

Un zini, kas vēl ir interesanti? Kā liela adītāja (vismaz pati tā domāju!), esmu ievērojusi, ka pašas pirktā dzija - ar nodomu un jau gatavu modeli galvā, adās daudz labāk, nekā dāvināta. Reiz dzimšanas dienā saņēmu 2 veidu dzijas 2 džemperiem. Vienu mocīju apmēram 3 mēnešus, un tas izvērtās par manu līdz šim "smagāko adījumu" ar (tomēr!) kolosālu rezultātu - tuniku. Otra dzija joprojām stāv neskarta dāvanu maisiņā...!
Hmm...kāpēc tā?!

Ha ha... šis ieraksts smieklīgs, sevišķi - Piecīgus Ziemassvētkus dēls! :)

Es uzšuvu meitai svārkus 3 reizes par mazu :)

man gan pirmās domas pēc raksta - ko un kā var "glābt" - cimdus noteikti var saīsināt un piešūt smuku "spici" valnīša vietā, krēsla pārvalku - nu lai nav viss audums jauns jāņem - pārgriez uz pusēm un iešuj citu auduma strīpu ( nu lai ir efekts) vai vnk veselu otru pusi piegriez un piešuj ( būs 2 krāsaisns, uzliec vēl 2 baltas strīpiņas kā MINI manšīnītēm...) nu labi, gan Tev jau pašai idejas.
bet.... man tā šķiet ka Cēsu kursos Tava skolotāja varētu būt arī mana bijusī ;) es tik vārdu neatceros, bet uzvārds ir.

Laine, man patīk Tava spēja rakstīt par visu ko- cimdus nesaīsini, bērni ātri aug(jo īpaši citu cilvēku:)), un vispār, kā tad mēs spētu novērtēt pareizi savus panākumus, ja nebūtu mūsu kļūdu??