Māsa un brālis.

Vakar mazie darbojās ar šķērēm. 
Emīlija pasūdzējās, ka brālis griež viņai matus un es šķēres puisēnam konfiscēju. 
Viņš apvainojās un aizgāja uz istabu dusmoties. 
Māsa pienāca pie manis un teica: "Mam, atdod brālim šķēres! Viņš ir mans draugs, viņš vairāk negriezīs man matus, viņš tikai darbosies!"
Es šķēres atdevu... Jo, lai arī citādi esmu nelokāma, šoreiz mana sirds izkusa brāļa un māsas solidaritātes priekšā... Ja jau māsa brālim piedeva pāri+darījumu, neredzēju iemeslu, kāpēc man turpināt pukoties.

***

Un ar katru dienu arvien vairāk novērtēju to morālo un fizisko ieguldījumu, ko prasa šāds viens-pēc-otra bērnu pāris!
 Un es nerunāju par dvīnīšiem un trīņiem - tur jau īsti nav izvēles :D 
Bet, ja ir izvēle un šķiet, ka par to rūpīgi jādomā un viss 20 reizes jāapsver, tad varu atkal teikt un atkārtoties - NEDOMĀJIET, nesveriet, neprātojiet - lai cik grūti būtu pirmie divi gadi, labo lietu allaž ir nesalīdzināmi vairāk!

***
Tipiska mūsmāju ikdienas ainiņa...

Niklāvs: "Mam, skat, ko es uzzīmēju!"
Es: "Wīw, superīgi! Izcils briesmonītis"


Māsa sadusmojas uz brāļa slavas mirkli un izrauj zīmējumu no rokām, brālis kož.


Māsa raud.


Un steidz atriebties!




Brālis biedē. Māsa jož atpakaļ pie manis.


 Forši, mīļi, smieklīgi!

Bet es mācos būt rāma. MĀCOS! Ļoti mācos. Un vispār man pamatā izdodas. Izdodas nenoģībt pat ieejot viņu istabā pēctam, kad esmu ļāvusi uz sienām tajā zīmēt!!! :)
Biju domājusi, ka sanāks kādi lieliski (pāec manas lieliskuma skalas) šedevri, bet patiesība līdzinās vairāk Rīgas podjezdu mākslai, no sērijas "Koļa + Anželka"...

Šis esot koferis... (wh@the*#???)



Cik tālu vien sniedzas rokas...


Garlaicīgi nav. Viņu attiecības ir tik burvīgas visas savās izpausmēs! Brālis un māsa. Kā divi kaķēni.

Saulainu trešdienu, mīļie!

Pai!  – (2012. gada 7. marts 10:51)  

Tik forši mākslinieki Tev aug :) Un kurš gan bērnībā nav kārtīgi izplēsies un 100x salabis ar māsu/brāli! :) Man patīk dažreiz pasapņot - iedomājos, cik kolosāli vēlāk, kad jau bērni lieli un ir šīs nesaraujamās saites. Māsām/brāļiem - to neviens nevar aizstāt. Mūsmājās doma par otro mazuli arī arvien vairāk un vairāk sāk nodarbināt mūsu prātus.

Aija  – (2012. gada 7. marts 11:02)  

Piekrītu Lainei - ir bezgala grūti (tā brīžiem šķiet) ar komplektu viens-pakaļ-otram, bet neizsakāmi skaisti un līdz asarām mīļi.
Pai! nedomājiet, rīkojieties :D

Aija Elliņa  – (2012. gada 7. marts 11:40)  

Varbūt izklausīšos stulbi, bet, kad manam lielākajam bija gads un deviņi mēneši un piedzima mazākais, man it kā palika vieglāk, nevis grūtāk... nezinu kā to lai izskaidro :)

Es arī noteikti plusus redzu vairāk, nekā mīnusus :)

kores  – (2012. gada 7. marts 11:56)  

Nebiedē mani :D Meitiņai ir 1.6.g. un maijā būs otra māsiņa :D Un tagad redzu, kas mani gaida :D

Laine  – (2012. gada 7. marts 12:30)  

Nu, Kores - bez šitā neiztikt!
Mūsu gadījums jau vēl ir maigs - brālis lielu daļu laika ir džentlmenis un ļauj māsai sev kāpt uz galvas. tācu starp vienāda dzimuma bērniem konkurence ir nežēlīga - atceros sevi un māsu. Tācu tas ir pilnīgi normāli. Slikti būtu ja tā nebūtu - tā vismaz psihologi teic... :)

Un, kad redzu, ka ģimenītēs ar vienu bērnu vecākiem no biksēm jālien, lai nodarbinātu savu mazo, manējie jau apmēram gadu pilnīgi noteikti rotaļājas kopā un blēņojas kopā un es vispār esmu vajadzīga tikai tad, ja kaut ko galīgi nevar aizsniegt! :D

Un protams, ka mammas ar daudzajiem bērniem drusku paliek par "futbola mammām" :) Nav vairs tik superjutīgas uz katru situāciju un daudz ko palaiž vieglāk! Pati ievēroju, ka brīžiem ikdienā izklausos pēc sporta trenera :D:D:D:D
"Aiziet, uz priekšu, palidm, noliec, atdod, mašīnā! Utt...." :)

Elīna  – (2012. gada 7. marts 15:34)  

Es arī par vairākiem bērniem bez lielas gadu atšķirības. Tieši tāpēc mums šobrīd mājās jau ir gandrīz mēnesi veca māsiņa.
Jau tagad iztēlojos ainiņas, kā apmēram pēc gada abas māsas kopā spēlējas...

Laura  – (2012. gada 7. marts 16:39)  

Uh, es arī esmu par mazu gadu starpību bērniem :) Jau tagad iztēlojos līdzīgas ainiņas arī mūsmājās pēc pāris gadiem :) Lai gan mums jau tagad iet jautri :D
Un pilnībā piekrītu Aijai, ka ar diviem ir daudz vieglāk nekā ar vienu! Hm, nez kā būtu ar trijiem? :D

Sarkanā Biete  – (2012. gada 7. marts 18:24)  

Es arī gribētu bērnus ar mazu gadu starpību, bet ne vienmēr viss ir cilvēku rokās:)
Pilnīgi piekrītu (tas gan skatoties no malas, jo pašai ir bērni ar 8ņu gadu starpību), ka vieglāk ir to visu izraut cauri vienā piegājienā, un pēc tam priecāties, ka abiem bērniem ir līdzīgas intereses. Man patriez sanāk, ka ir divi vienīgie bērni:) Abas gan dikti mīļas viena pret otru:)

Madara  – (2012. gada 7. marts 18:58)  

ui, manējie visu laiku tik kaujas un plūcas, un neko nevar sadalīt. es gaid to moment kad viņi tiešām sapratīs ka ir brālis un māsa un ir jāsāk mīlēt nevis klopēt :) es visu laiku piestrādāju par šķīrējtiesnesi. :)

Plūmīte  – (2012. gada 7. marts 19:37)  

Mīļš stāsts!
Par sienām runājot...Tev gan ir dūša :)

Piepildīts laiks...  – (2012. gada 7. marts 20:04)  

Tās ainiņas... Uh! Smiekli caur asarām! Es arī esmu par to, lai aug kopā ar mazu starpību, tāpēc ikdienu priecājamies par saviem trīs puikām (5g8m un 4g3m un 1g6m). Par laimi viņi mums nav savstarpēji greizsirdīgi, drīzāk ir kā komanda. Un to, ka viņiem kopā nekad nav garlaicīgi, varu teikt droši. Un mazais brālis no rītiem skumīgi (reizēm ar asarām)brāļus pavada uz bērnudārzu, bet kāds neviltots prieks, kad brāļi atgriežas mājās!!! Visgrūtāk ir tad, ja slimo! Tas gan!

Iveta  – (2012. gada 7. marts 21:02)  

es vairs neiejaucos, nav jēgas, lai ņemas paši, ja ir traumas tad gan izdomāju kā sodīt, bet nu tas tā pat nelīdz, vēlāk atkal plēšas.
maza gadu starpība nerullē, man tāda ir, un es noteikti citiem to neiesaku:D minimums 3.5 gadi iesaku, priekš kam mocīties. labāk pagaidīt, kad iepriekšējais ir kaut cik jau runājams cilvēks.

Inese  – (2012. gada 8. marts 00:57)  

Man ar brāli ir gads un 2 nedēļu starpība, esam uzauguši kā dvīņi (viņš neatceras laiku bez manis, es nezinu laiku bez viņa :D) - Tavs stāstījums par šķērēm un māsiņas lūgumu man uzjundīja atmiņas, ka es bērnībā vienmēr aizstāvēju brāli no vecākiem, mani pat iesauca par "advokātu" un re, nu esmu juriste :)))
Biju pārliecināta, ka man būs tāda pati ģimene: divi bērni ar gada starpību... Bet zināms jau - ja gribi sasmīdināt Dievu, izstāsti tam savus plānus :)))
Maniem bērniem ir 8 gadu starpība (tāpat kā Bietītei :D) un es baudu citu burvību - lielais brālis dievina māsiņu, bet māsiņa nezin jaukāku cilvēku par brāli - nu jau abi spēlējas kopā, pieskata viens otru, sarāj viens otru, palīdz, dauzās, skatās multenes, samīļojas... Kaut ar lielāku gadu starpību - viņi tik un tā ir viens vesels - MANI BĒRNI. Un es viņiem visu laiku atgādinu, ka viņi visu dzīvi viens otram būs tuvākie cilvēciņi :)

dace  – (2012. gada 9. marts 11:45)  

Es atkal uzskatu ka katrai ģimenei savs. Un es NOTEIKTI negribēju bērnus ar mazu gadu starpību. Man tā būtu bijusi katastrofa. Toties 5 gadu starpība ir kā debesmanna!

Ierakstīt komentāru