Sirreāla sajūta... Vēl pirms nedēļas sapņodama runāju ar vīramāti par tādu sērsnu, kas spētu noturēt pieauguša cilvēka svaru un es nodvesos, ka ko tādu atceros tikai bērnībā... Kopā pasmējāmies un, lūgtum, tagad Zaubes mežiņā ir tieši tāda sērsna!
Eh, neaprakstāma tā sajūta - staigāt pa pilnīgi līdzenajām pļavām - kaut kas no sapņa tajā visā ir un no mistikas... Kā staigāt pa ūdensvirsu!... Un pļavas un purvi - viss pārklāts ar biezu sniega špakteli un sastindzis. Pilnīgi līdzens cik tālu vien sniedzas skatiens!
Un nobrauciens no kalna ar ragutām tālab divtik garš un drošs liekas. Un aizrauj pat mani, kas visādi citādi ziemā labprāt vienkārši nebāztu degunu no mājas laukā...
Šodien atkal bijām līdz kalnam... Tumsai pār zemi klājoties, sajūtas divtik brīnumainas - redzami vien kalna, krūmu un vienam otra silueti un brauciens teju "uz aklo", tomēr iekšā milzu miers un paļaušanās uz pasakaini vienmērīgi sērsnoto zemes virsu...
Esmu pārlaimīga, ka nu būs ko atcerēties un pēc kā alkt nākošo un citas ziemas.

Šodien bijām visi četri uz lielo kalnu, bet vakar ar mazajiem baudījām sērsnu pie mājas...

Un patiesībā jau ir jāiziet laukā biežāk. Un, ja pareizi saģērbjas, tad tas aukstums no briesmoņa pārvēršas par mājas minku...:)
Turklāt skābekļa pilnā galvā domas raisās dubulti un iedvesma darbiem pati skrien virsū!