Un olām pilns ir ledusskapis... Gan vārītām, gan tādām, kas līdz kastrolim netika.

Šogad zaķis sadēja zīda olas. Emīlija par raibajām teic` - princešu. Niklāvs neizlaida no rokām melnbalto. Abi pārsteigti un sajūsmināti! Un šogad pirmo gadu oliņas slēpās bez karodziņiem pie tām :) Lieli bērni jau...
Bet desmit olas, ko meklēt, ir niecīgs cipars... Nākamgad būsim gudrāki! ;) Dāsnāki jau nu noteikti :)





Avotā muti mazgāt. Katru gadu apņemos patiešām piecelties pirms saules lēkta un mazgāt to muti kopā ar sauli avotā, bet nesanāk. Arī šogad kūtri pamodāmies astoņos un muti mazgāt vispār nācās mācīties no bērniem - tik stindzinoši bija aukstie strauta pieskārieni sejai :)

Olas krāsojot šogad nevienam nekas nebija jāskaidro... Drusku pat skumji, ka jau nedēļas vidū mazie samācījušies krāsot olas bērnudārzā... Lieli bērni...





Smieklu pilna istaba, kad secinām: no lielā kastroļa olu tā pamanāmi nospiedušās/nokrāsojušās vien pāris!
Un tomēr brīnumu netrūkst - katra oliņa savā brūnumā! Nevienas vienādas!


Ciemiņiem ceļakājai bērzu sulas un pastaiga pēc tām piedevām.


Atā ciemiņi un sveiki nākamie!
Lienīte zaķi vēl nebija satikusi, tāpēc - Lieldienu REPEAT. Atkal mazie meklē olas! :D



Ja renīti piestutē tā pieklājīgi augstu, tad olas nevis ripo, bet lec! :D Tātad: spēlējām olu lecināšanas spēli! Juhū!



Un no balzāma pudelēm sanāk ne tikai foršas vāzes, bet arī visai pieklājīgi olu trauciņi! Reciklēt var pat pudeles! Ar dimanta ripu vismaz daļu no tām... :) Atstājām vietu izaugsmei :)




Un, ja vajag, tad Lieldienu vakarā sarīkojam frizētavu! Kā sacīt - visi zaķi ar vienu šāvienu! Nu, jā, tikai ne Lieldienu zaķi!