Un piektdien viņi apprecējās. Tā klusu un it kā nemanot, taču tā, ka tagad to zina visi. Viņi abi nu ir Rūsiņi. Viņš apņēma manu māsu par sievu. Un kaut uz pāris stundām, bet arī es tur biju un arī man tika gabals treknas kāzu tortes. :)

 Bet viņa šajā pasaulē jau ir 80 gadus. Mana vecmāmiņa. Vecāmamma. Biruta. Un sestdien es pie viņas pavadīju pusi dienas, klausoties stāstu par 8 gadiem Sibīrijā. Pierakstīju. Jautājumus uzdevu. Tagad es visu zinu hronoloģiski. Tagad es visu zinu. Kaut bērnībā dzirdēts miljons reižu, tikai tagad mani šis stāsts patiešām interesē. Un nu es to zinu. Un iztēlojos. Un par to, ka piedzīvotais bijis pārcilvēcīgs, šaubu nav... Tāpat kā par to, ka ikreiz kaklā kamols, kad apjaušu, ka uz šīs zemes nekas nav mūžīgs...



Sestdienas vakarpuse Zosēnmājā. Zivis. Daudz zivju. No viena dīķa otrā. Dažas žāvētavā un smaržo tik ļoti, ka ciemos sabrauc puspagasts! :) Pēcpusdienas laikā pagalmā:  ~ 9 automašīnas, 7 bērni,  ~ 25 pieaugušie...





Un viņiem pašiem sava pasaule. Daudz svarīgāka par pieaugušo zivīm. Kamēr mēs vēl pie dīķiem, Niklāvs ar puķu pušķi jau pie meitenēm un steidz iedalīt katrai pēc nopelniem... :)
Sestdien šūpoles un nakts ķerenes pie mums, svētdien batuts pie Annijas. Bērnība notiek.





 Un beidzot arī Vidzemes pusē ir nograndis Zibeņpērkons - nu tāds, ka ne ar ko nesajauksi! Krusa pa ciskām, lietus pa žāvētajām zivīm - skaidrs ir viens: baso kāju sezona ir klāt!
Un, lai arī teorētiski gan Zaubes, gan Zosēnu māja ir laukos, tomēr pēc intensīvi sabiedriskām 2 dienām Piebalgas pusē, man prasās atgriezties mežiņā, lai pabūtu vienatnē.  
To arī uzdāvināju sev svētdien vārdadienā - pusi dienas vienatnē. Guļot. Kolosāla dāvana! :)