Stāsts par Operu...
00:41
Un es nespēju neticēt Liktenim. Un tam, ka Debestētiņš ir viens gudrs un vērīgs onkul`s, nudien!
Vakar sēdēju, pētīju nedēļas nogales bildes un domāju:
Ja es nebūtu sākusi rakstīt blogu,
Ja kādu dienu operas soliste Evita Zālīte nebūtu sākusi to lasīt,
Ja komplimentējot manu blogu LR1 raidījumā "Monopols" viņa nebūtu netīšām nosaukusi mani par Eviju,
Ja pēctam viņa neatrakstītu man e-pastu ar atvainošanos :),
Ja draudzene nebūtu Čikai dzimšanas dienā uzdāvinājusi 4 biļetes uz operu,
Ja es neatbildētu uz Evitas e-pastu un cita strapā neapvaicātos, kas jāvelk mugurā uz operu,
Ja Evita šajā izrādē nespēlētu kaķenīti,
TAD ES JUMS TAGAD NEVARĒTU PARĀDĪT ŠO:
Vesela virkne dažādu "ja", kas tiklab varēja arī nenotikt! Nu kā lai netic liktenim?
Nezinu pat, kā lai to pasniedz tā, lai tas neizklausītos pēc lielīšanās, bet Evita mums ne tikai radīja ekskluzīvu iespēju pēc izrādes safotografēties kopā ar visiem māksliniekiem, bet ( es ceru, ka to drīkst stāstīt ;)) ļāva ieskatīties baleta "Bajadēra" mēģinājumā!!! Tie tērpi un krāsas!!!!! Un operas zāle! Mums - cilvēkiem, kas Operā nokļuvuši pirmo reizi, no iespaidiem teju sāka reibt galva!
Atplestām mutēm mēs klusu tipinājām pa Operas šaurajām ejām, iemezdami aci te vienā, te otrā dienesta telpiņā - tā aura, kas valda šajā namā - tā ir īpaša. Klusināti radoša... Steidzīga un rāma vienlaicīgi. Dinamiska un aktīva, taču ar spēju pārvietot dvēseli laikā un telpā. Atsevišķa pasaule... Jeb, Evitas vārdiem - "milzu kuģis".
Vakar sēdēju, pētīju nedēļas nogales bildes un domāju:
Ja es nebūtu sākusi rakstīt blogu,
Ja kādu dienu operas soliste Evita Zālīte nebūtu sākusi to lasīt,
Ja komplimentējot manu blogu LR1 raidījumā "Monopols" viņa nebūtu netīšām nosaukusi mani par Eviju,
Ja pēctam viņa neatrakstītu man e-pastu ar atvainošanos :),
Ja draudzene nebūtu Čikai dzimšanas dienā uzdāvinājusi 4 biļetes uz operu,
Ja es neatbildētu uz Evitas e-pastu un cita strapā neapvaicātos, kas jāvelk mugurā uz operu,
Ja Evita šajā izrādē nespēlētu kaķenīti,
TAD ES JUMS TAGAD NEVARĒTU PARĀDĪT ŠO:
Vesela virkne dažādu "ja", kas tiklab varēja arī nenotikt! Nu kā lai netic liktenim?
Nezinu pat, kā lai to pasniedz tā, lai tas neizklausītos pēc lielīšanās, bet Evita mums ne tikai radīja ekskluzīvu iespēju pēc izrādes safotografēties kopā ar visiem māksliniekiem, bet ( es ceru, ka to drīkst stāstīt ;)) ļāva ieskatīties baleta "Bajadēra" mēģinājumā!!! Tie tērpi un krāsas!!!!! Un operas zāle! Mums - cilvēkiem, kas Operā nokļuvuši pirmo reizi, no iespaidiem teju sāka reibt galva!
Atplestām mutēm mēs klusu tipinājām pa Operas šaurajām ejām, iemezdami aci te vienā, te otrā dienesta telpiņā - tā aura, kas valda šajā namā - tā ir īpaša. Klusināti radoša... Steidzīga un rāma vienlaicīgi. Dinamiska un aktīva, taču ar spēju pārvietot dvēseli laikā un telpā. Atsevišķa pasaule... Jeb, Evitas vārdiem - "milzu kuģis".
Paldies, jaukā Evita, par iespēju! Tagad mūsu kārta - pucēsim briežus un frizēsim rukšus - padod ziņu, kad posies ciemos!
9 comments
Burvīgs piedzīvojums! Es vienmēr saku, ka dzīvē nejaušību nav...
AtbildētDzēstman pilnīgi skudriņas pārskrēja pār muguru, cik skaisti jums sanāca! :)
AtbildētDzēstNav, noteikti nav nejaušība:) Man prieks par jūsu prieku!
AtbildētDzēstDzīve pilna sakritību! Izrādās, ka mēs bijām tik tuvu, bet nesatikāmies -> http://plumiite.blogspot.com/2012/04/uz-bernu-operu.html
AtbildētDzēstIr, ir tur smalki labirinti, kuros man ar nācies apmaldīties savu reizi, jo sensenos (ne tik senos gan) laikos gan brālis, gan vīrs strādājuši opernamā kā gaismas devēji visām smukajām izrādēm.. :)
AtbildētDzēstStarp citu mani patika stāsts (bet tas ir pilnā nopietnībā), ka lai nesajauktu, kura ir īstenībā skatuves labā un kura kreisā puse (jo skatoties no zāles ir viens viedoklis, bet skatoties no skatuves, cits), tad operā risinājums ir rasts gluži vienkāršs - tur viss ir sadalīts pilsētas pusē (tā daļa, kas uz Vecrīgas pusi) un grāvja pusē (tā daļa, kas uz kanāla pusi)..
Un vai zināji, ka pašos pirmsākumos operas ēkas fasāde nebūt nebija balta, bet gan sarkana un melna???
Cik jauki!!!! :) Tiešām bija prieks lasīt un lasot smaidīju līdzi. Blogieraksts pilns pozitīvas enerģijas.
AtbildētDzēstPiekrītu, ka dzīvē tiešām nejaušību nav. Nekas nenotiek tāpat vien, un tā ir laimīgu sagadīšanos pilna! Arī pati par to ik pa laikam pārliecinos!
Tāds gaišs un laimīgs ieraksts! Un feina bilžu noskaņa:)))
AtbildētDzēstPaldies, mīļā Laine, ka dalies savos piedzīvojumos! Šķiet, ka mammas rokas ir vienīgais blogs, ko lasu tik ilgstoši un regulāri. Un vislielākais paldies Tev par iedvesmām.
AtbildētDzēstJauku vakaru vēlot,
Lelde
zummzume.blogspot.com
He he , es tieši to radio raidījumu klausījos:) . Un tā kā jūs abas (Laine un Evita) man ļoti patīkat katra atsevišķi, liels prieks lasīt, ka jūs esat satikušās.
AtbildētDzēstp.s. Laine, vai nebij tā, ka Evitas bērni iet valdorfskolā ?........ ;) un jums arī šī interese saskan?