Esmu neizsakāmi laimīga dzīvot valstī, kurā nu jau nemainīga modes lieta ir būt dabā. Vienlīdz laimīga esmu, ka šajā pašā valstī dabā būt iespējams četros dažādos gadalaikos! Tikmēr modīgi, kamēr tas kļūst par dzīvesveidu. Cik vien manos spēkos, mēģinu popularizēt domu, ka, lai ieraudzītu brīnumainas ainavas, nemaz nav jādodas aiz trejdeviņiem kalniem- pietiek ielūkoties tuvējā mežā ārpus ierastās takas, pāriet upes otrā krastā vai doties pastaigā ar uzdevumu, piemēram, ievākt ziedus herbārijam vai saskaitīt koku sugas. Katrā no šiem gadījumiem izdosies iepazīt jau ierastās vietas no jauna!

Garais ievads ir priekšspēle stāstam par Vedzi. Upīti, kuru apdala Wikipēdija un gramatiski nepareizi nozākā ceļu norāde Ērgļu šosejas malā.
Tā kā Vedze ir tikai nepilna kilometra attālumā no mūsmājām, mēs pie tās esam ciemojušies visos gadalaikos:
gan pavasara palos un drīzi pēc tam, kad palu ūdeņi krastos trofejas atstājuši...
gan vasaras svelmē veldzēties un akmeņu kolekciju papildināt...
gan rudens lapām krītot...
gan ziemas spelgonī salam vaigos kniebjot, gan atkusnī pēdējo ledusstaigāšanas iespēju ķerot ...

Par spīti līdz šim gūtajiem spilgtajiem iespaidiem, kārtīgu reportāžu par pašu dabas taku uzrakstīt tomēr nav sanācis. Toties tas ir izdevies manai blogdraudzenei, deju kolēģei un kaimiņienei Vērmeļmeitai. :) Tiesa viņas stāsts ir sens un, ja tā drīkst teikt, novecojis. Šogad Vedzes dabas taka piedzīvojusi atdzimšanu: saliktas jaunas norādes, iekārtota skaista piknikvieta un taka vairs neatgādina steigā pamestu katastrofas epicentru kā tas bija vēl pērnruden...



Jaunajā takas versijā ieliktās norādes un izmēbelētā atpūtas vieta izskatās gana brangas, lai izturētu kādu 5-6 gadu cēlienu. Par to prieks. Tikpat liels kā par Mammas Dabas humora izjūtu. Vēl pavasarī blakus uzrakstam "Greizais osis" varēja ieraudzīt koku, kas dīvaini vērpdamies tiecās debesīs. Svaigizceptā norāde joprojām savā vietā, vien osis kādā no pirmsvasaras vētrām tapis par tiltu pār Vedzi. Jā, redz, daba ir daba- jebkuras tās ieviestās korekcijas ir saprotamas un iederīgas. Ir diža atšķirība starp trūdošu kritušo koku un pūstošu benķi...



Tuvojoties piknikvietai sākām cītīgi meklēt sausos sprunguļus ugunskuram. Mūsu pūliņi bija apsveicami, bet niecīgi salīdzinot ar to milzu malkas čupu, kas mūs jau gaidīja pie ugunskura vietas. Vēl joprojām nesaprotu vai man par malkas sagatavēm bija prieks, vai tomēr vilšanās... :D

Tas bija pāris minūšu jautājums- sākumā dažas slapjas zeķes, pāris slapju kreklu un bikšu galu, bet pēc īsa mirkļa deviņi bērni jau pliki plunčājās Vedzes akmeņainajos ūdeņos. Desiņas, māršmelouzi, karsta tēja, cepumi un pat rasols- divās mugursomās saiet viss, lai nevienam no bērniem neienāktu prātā sūdzēties par tukšu vēderu. :) Jo ir vajadzīgas vērā ņemamas spēka rezerves, lai diebtu 30m mammām pa priekšu vai sacenstos skriešanā ar suni.













Antenas. Ko tik neizdodas uzzināt ejot pārgājienā ar profesionālu pirtnieci... Papardes, tātad, esot antenas debesīs.Vedzes krastos šo antenu atlikulikām.



Ir vieta Vedzes dabas takā, par kuru man nepatīk domāt pēc pastaigas beigām. Akacis. Šis apaļais, sūnām apaugušais veidojums, kas šūpojas, ja tam uzkāpj virsū un mietu tajā iedurt viegli kā nazi sviestā... Brrr... Ikreiz nonākot pie šīs vietas man gribas satikt cilvēku, kas par šo purva caurumu zina ko vairāk par mani. Nu tīri sirdsmieram...


Vasarā Vedzes dabas taka ir sulīga, zaļa, smaržīga. Taču, ja patiesi ir vēlēšanās izbaudīt fantastiskās ainavas upes krastos un apbrīnot upes dažādo tecējumu un daudzveidīgo raksturu, iesaku tomēr šurp doties pirms kokiem saplaukušas lapas vai laikā, kad tās jau kritušas. :) Bet, ja ziemā termometra stabiņš pārsniegs -25 grādu atzīmi, nedomājot brauciet šurp un izlīkumojiet Vedzi pa tās virsmu- šāds pārgājiens man patika vislabāk!