Īsta- no mājām atdalīta, plauktiem, kumodēm un smukām kastēm iekārtota darbnīca- ir mans sapnis. Tātad kādreiz būs. Toties tagad man ir darbistaba. Istaba dzīvoklī. Tāda istaba, kurā valda visai iespaidīga radošā nekārtība; kurā nevienu dienu neizskatās vienādi; no kuras izejot zeķes pilnas ar diegu galiem un mēteļauduma atgriezumiem; kurā siena nosprausta ar obligātajiem darbiem un tad tādiem darbiem, no kuriem puse tā arī nekad nesagaidīs darīšanu, jo tā ir pašnodarbinātas personas priekšrocība nemitīgi mainīt plānus un būt vienīgajam, kas par to var sabēdāties vai sapriecāties :D. Toties esmu vienā istabā. Un salīdzinoši ar laiku pirms pāris gadiem, tas ir progress! :)

Vairākkārt esmu apsvērusi domu par darbnīcu ārpus mājas. Bet katrreiz nonāku pie viena un tā paša secinājuma: visērtāk tomēr ir šādi. Vismaz kamēr mājās ir mazmazītiņais. Varu strādāt pa mirkļiem, pa naktīm, cauri bērnu slimībām; man vienmēr pa rokai ir viss, VISS nepieciešamais! Arī kastroļi, sāls, bieza grāmata un urbis, ja kādā projektā tas pēkšņi nepieciešams. Un es esmu klātesoša! Varu šūt ciet bumbas un palīdzēt bērnam mācīties dzejoli. Šādi tomēr ir neizsakāmi ērti... :)

Deviņi darbistabas mirkļi. Ar trīs paralēli uzsāktiem projektiem. Nefiltrētā vienkāršībā. Toties saules pilni. Un tie rieksti... :D