Laikam jāsāk ar to, kas ir kūniņa un kāpēc man, bērniņu gaidot, tādu savajadzējās.
Kūniņa jeb kokoniņš, tātad, ir priekšmets/ apģērba gabals, ko izmanto lielākoties tikko dzimuša bērniņa aprūpē, ja ir sajūta, ka nepieciešams radīt dzemdei līdzīgu vidi, lai mazulim būtu maiga un saudzīga pierašana pie absolūti jaunās situācijas. Lai arī ikdienā skeptiski izturos pret lietām, kuras pēkšņi tapušas obligātas, kaut līdz šim nav bijušas nepieciešamas, tomēr, izanalizējot informāciju par šo izstrādājumu un secinot, ka daudzviet pasaulē šī ir pašsaprotama prakse un ir pierādījusi sevi labu esam, nolēmu- kūniņai būt arī manā līdzņemamo lietu sarakstā. Šobrīd, kad Dūjai jau 6 mēneši, šķiet, ka kūniņu gandrīz neizmantojām. Tomēr, meklējot bildes šim rakstam, atcerējos, cik ļoti kūniņa palīdzēja pašās pirmajās dienās un cik noderīga tā bija pirmo mēnesi, jo mazā piedzima ar ļoti paaugstinātu jaundzimušo tremoru jeb trīci. Tāds mazs nervu kamoliņš, kuram katra straujāka kustība lika nodrebēt un sarauties. Tad lūk šis piltuvveidīgais apģērba gabals novērsa lielu daļu šī stresa un ļāva mazulei pierast pie pasaules plašās palēnām.
Kāpēc šujam un nevis adām? Tiem, kas mani pazīst, vai vismaz laiku pa laikam iemet aci blogā noteikti nebūs pārsteigums, ka, gatavojot šo izstrādājumu nevis ķēros pie adāmadatām, bet ierasti izlīdzējos ar šujmašīnu. Jo laiks un pacietība ir divi mani ļoti nepastāvīgi kolēģi. Bet kūniņu gribējās un tāpēc- šujmašīna. Un viens it kā nederīgs jaunvilnas džemperis.