Mana pamatģimene (mamma tētis, brālis un māsa) nav oficiāli ticīgie. Mēs, varētu teikt, esam pagāni ar svētu pārliecību, ka Debesu Tētiņš pastāv, bet, lai ar viņu komunicētu nav obligāti nepieciešama baznīca. Tieši šādā teikumā ir salikta visa mana ticības teorija.
Tādēļ ik Lieldienu man gribās atkal un atkal iziet cauri tiem rituāliem, kurus bērnībā man par labiem esam uzskatīja un ievēroja mana mamma.


Katru Lieldienas rītu mēs cenšamies pamosties iespējami agri un uzreiz ejam mazgāt muti upē (kāda nu pagadās vistuvāk). Apmēram 20 manus pirmos mūža gadus tā bija Gauja, kuras krastos esmu uzaugusi.

Tad mēs - sievišķā Lieldienu svinētāju daļa - ejam lasīt zālītes, stiebriņus, lapiņas, koku mizas - lietas, ar ko krāsot olas. Manā mājā olas nekrāsoja un nekrāsos rozā, zilas vai spilgti dzeltenas! Tādas dažakārt var atnest tikai Lieldienu zaķis... Ir taču tik interesanti pavērot, kā uz oliņas nospiedušies papardes stiebriņi, zemeņu lapiņas, rīsu graudiņi vai pat rūtiņas no marles, tā vietā lai attaisītu indīgi spilgtu krāsas paciņu un visu olu padarītu pidelētu!











Olas tiek ietītas salasītajās zālītēs un vārītas sīpolu un alkšņu mizās. Un tad ir pats foršākais mirklis! Attaisīšanas mirklis! Rezultāta mirklis! Kaut kas līdzīgs, kā deviņus mēnešus gaidīt bērniņu un beidzot satikt viņu vaigā!



Pēc olu krāsošanas lielas izdarības ar apaļajām raibaļām gan neveicam. Sišanās laikam ir vienīgā ēdienu spēle, ko spēlējam. Bet pagājušo gadu, par prieku Niklāvam, paspēlējām arī olu ripināšanu.


Neiztrūkstoši Lieldienās šūpojamies!!! Dziedot allaž vienu un to pašu dziesmu "Šūpojies(i) taaautu meita Lieldienīšu šūuuupolēs(i)....."


Šogad manam Lieldienu darbu sarakstam pievienosies arī olu krāsošana iepriekšējā naktī, kamēr bērni guļ, lai Lieldienu rītā visi kopā pēc mutes mazgāšanas varētu sameklēt "Zaķa"atstātās oliņas!