Nu vai ziniet, pavērojot bildes citos latviešu blogos un vietnēs liekas, ka tikai Zaubes mežiņā vēl nav zaļas zāles un pavasaris iepauzējis... Tāpēc šodien devāmies pārgājienā nevis pēc puķītēm vai pētīt kukaiņus, bet pēc akmeņiem - tos šad tad izmantoju rotaļlietās.


Palūkojiet, es nemeloju par to zāles trūkumu - mums visapkārt ir gluži vai tuksnesis un uzartie tīrumi skatu padara vēl drūmāku... Mani bērni šodien vārtījās smiltīs kā mazi beduīni...


Niklāvs pie tēta iekšā traktorā Hop! Mēs ar Čiku ejam pārgājienā. Runājot par akmeņiem - man uz tiem ir kaut kāds fetišs! Es stundām varu iekrist melnajā sapņainības caurumā vērojot, skatoties un aptaustot akmeņus! Cik vien sevi atceros! Kad bijām sīkas, ar māsu vācām kolekcijas Gaujas krastos. Tad, vēl neilgi pirms Niklāva nākšanas pasaulē, braucu uz tēta grants karjerām un meditēju tur. Nē, kad es jums saku! Tas laikam ir kas ģenētisks - manam tētim arī ir neliela interesantu akmeņu kolekcija. Pavērojiet, kā gēni turpina pārdzimt:


Godīgāku un aizrautīgāku savu meitu kā šodien, sēžot tajā izskaloto akmeņu straumē, nebiju redzējusi.

Es ticu, ka bez manis ir vēl pietiekami daudz dīvainīšu, kam akmeņi liekas superfeini!






Vai atcerieties sevi bērnībā un akmeņus-krītiņus?





Un tā es ņēmos ar akmeņiem, kamēr Čika nolēma atveldzēties tuvākajā peļķē (mieru, tikai mieru - viņa saslapināja tik vienu kāju) un bijām spiestas iet mājup.