Gribiet ar saviem trīsgadniekiem (un ne tikai) uzspēlēt rotaļu, ko Niklāvs izdomāja pats?
Rotaļu, kas sākās kā mammas kamola nočiepšana, sekojoša mammas vētraina reakcija, tad atvainošanās, apdomāšanās un dāsna vēl divu kamolu uzdāvināšana rotaļai?

Un rotaļa var sākties! To var spēlēt viens vai ar vecākiem, iesaistīt visus pa ceļam sastaptos mājiniekus! Niklāvs, piemēram, mētā kamolus no viena virtuves gala līdz otram, aptin ap krēslu, uznes uz otro stāvu, aptin tur ap kaut ko un met lejā un galā tiešām sanāk īsts tīmeklis! Un, gluži kā mušiņu, no šī tīmekļa reizes 5 šodien ķepināju ārā mazo māsu! Ķērāmies un mēģinājām izlocīties arī mēs ar manu mammu, jautrības netrūka!


Un vēlāk, kad Niklāvam sava rotaļa apnika, es pavisam vienkārši sagriezu tīmekli sīkās druskās un izveidojušos čupiņu pievienoju audumu atgriezumiem, kurus pildu rotaļlietās!



Cik apbrīnojami vienkārši ir audzināt radošus bērnus, ja ar vēsu prātu izsveram, vai kārtējam aizliegumam ir emocionāls vai finansiāls pamats. Kā gadījumā ar maniem kamoliem - sākumā tiešām jutos saērcināta, ka manta tiek šķiesta vējā, bet tad apdomājos, cik šāda "rotaļlieta" patiesībā nedaudz izmaksā un cik ļoti Niklāvam apnikušas visas viņa mantu kastē diendienā tupošās rotaļlietas. Bērns pats izdomāja sev lielisku rotaļu un man atlika vien pateikt, ka viņš ir malacis!