Kā jau solīju nedaudz arī par Jāņiem... Skumji, ka nogāja greizi tā fotografēšana... Nāksies aplaimot jūs vien ar pāris bildēm, kaut patiesībā bija daudz interesanta, ko bildēt.

Man patīk Zosēnos Jāņos. Jā, esmu jau to teikusi reizes 5 blogā vien un kādas 50 reizes nedēļā ārpus bloga! :D


Man patīk, ka te Jāņos sabrauc tik daudz cilvēku no malu malām un patīk mājā mudžošais haosiņš un burzma! Patīk meiju izvietošana pa māju un šķūņa pielāgošana svinēšanai. Patīk, ka cilvēki nāk un dzied to "sieru, sieru  Jāņa māte; alu, alu Jāņa tēvs`i..."dziesmu un sniedz pa ceļam saplūktus slarbanājus, un tad mums viņi jāsacienā ar visādiem labumiem :))!


Vēl man patīk, visvisādais "latviešu" tradicionālais ēdiens šašliks, kurš ap šo vasaras laiku ir goda/visgodājamākajā vietā!


Un žāvēti līnīši - Kundziņa firmas ēdiens.


Vispār šie Jāņi laikam bija visrātnākie no visiem Jāņiem manā mūžā.

Zosēnu pasākumā "Skrāģu krogā" ir tradīcija tā ap 23:00 ripināt lejā no kalna degošu ratu un lūkot, uz kuru pusi tas velsies. Un tad ir ticējums par tām pusēm, kuru līdz galam nezinu, bet tāpat katru gadu apņēmīgi uzkāpju kalnā kopā ar pārējiem novērot īpašo rata ripināšanas mirkli un pēctam milzu Jāņugunskura aizdegšanu.
Bet šogad tiešām, laikam pilnmēness iespaidā, viss gāja kā pa ciņiem! Uzkāpām ar meitu kalnā (Mārtiņš palika lejā lūkot mašīnā aizmigušo Niklāvu). Meitai laikam bija riktīgs guļamā laika sindroms un mazā sāka niķoties. Un nevis kaut kā, bet arvien skaļāk un skaļāk - nelīdzēja nedz dziedāšana, nedz šūpošana klēpī! Viņai vajadzēja gulēt un viss! Piebilde - aizmieg viņa joprojām tikai pie krūts...
Un tā pirms pašas rata aizdedzināšanas es, drusku nokaunējusies no aizvien uzstājīgākajiem apkārtējo skatieniem, sāku mērot ceļu lejā no kalna... Emsis turpināja iesākto "līgo dziesmu" un visi, kas nāca man pretīm dziļdomīgi klusēja (laikam jau šiem bija manis vai nu Emsī žēl). Piesēdos puskalnā nojumītē un aizmidzināju mazo dumpinieci. Tālumā no ovācijām izspriedu, ka rats aizdedzināts... Un pēc kāda laika jau no kalna lejā nāca arī mani radiņi. Šie stāstīja, ka gadījies misēklītis - rats sākumā aizdedzināts ar visu plēvi, kas tam bija pārklāta, lai pasargātu to no lietus un lielo ugunskuru tā arī neizdevies iededzināt (pusstundu vēlāk gan arī tas tika izdarīts). Nu, vai nav riktīgas pilnmēness izdarības?

Tā nu mēs ar mazajiem devāmies mājup un kārtīgi izgulējāmies un kaut Dieviņš dotu  - gulētu tagad šitik pat saldi visu vasariņu! Laikam jau drusku samelojos - uz mājām man līdzi brauca arī māsa un mammas māsa un mums bija meiteņu pasēdējiens pie tējas tases līdz 3:00 naktī! Bet vienalga - šie Jāņi man bija ļoti mierīgs pasākums.