Uj, īstenībā laba tēma, nebiju aizdomājusies. Jo visi bērni, kas draugiem ir vienmēr tiek ņemti līdzi uz pieaugušo ballēm, kurās patiesi ir vairāk alus+sašliks un pirts. Retāk teniss un plovs uz ugunskura. Un patiesi - mazie mēdz saskandināt glāzītes. Un patiesi mēs smejamies par tik piemīlīgu atdarīnāšanu. Vienīgi, mūsu leksikā nav lamu vārdu, tas gan fakts :)

Mjam, bet kad man būs bērni, vai es tā gribēšu?

Domājot par bērniem, man radās vēl vienas pārdomas, kā ir ar tādu faktu, piemēram, tie paši bakugani. Mana brāļa sīcis iet 2. klasē, tur tie ir MEGA populāri. Visiem ir. Kā savam bērnam nepirkt? Viņa sirds taču lūzīs, kad piedāvāšu kaut ko manuprāt viņam nepieciešamu, nevis to, kas ir visiem. Bail, ka mazais var kļūt par autsaideri.

Vo, vo... Man tas vēl priekšā... Privātās skolas? Alternatīvā izglītība? No otras puses - man pašai savulaik ir bijušas 8 tagad daudzu mammu ienīstās bārbijas un visādas feņķekļuškas, kas tobrīd viesiem bija topā... Laikam jau vissvarīgāk ir ielikt tādus stiprus informatīvos un uz savu uzvedības piemēru balstītus pamatus - tad "bakuganošanās" pāries līdz ar attiecīgo vecumu un vietā nāks kas cits, kamēr cilvēciņš sasniegs briedumu un vēsu prātu mācēs, uz ģimenē ielikto vērtību pamata , izvēlēties lietas, kas viņam tiešām vajadzīgas...

Slikti ir ar pieaugušo kultūru bērnu ballītēs - pamatā visās ballītēs tā ir, ka pieaugušie tās izmanto savējam tusiņam, kamēr bērni (labākajā gadījumā ar mammām) nodarbojas savā nodabā... Ja reiz kompānijā ir cilvēki, kas labi draudzējas ar lamu vārdiem, risinājums varētu būt viņus "izolēt". Respektīvi, sagatavot kādu svinību stūri/atsevišķu galdu kaut kur tālāk no bērniem. Vēl ir variants pārspēt sevi un izdomāt rotaļas, kurās jāpiedalās bērniem ar vecākiem, tādējādi iesaistot visus tieši bērna sumināšanā.
Un visbeidzot - ļoti nejauks priekšlikums - varbūt ir vērts padomāt, vai ar tādiem cilvēkiem vēl gribas kopā tusēt, kuriem ir pilnīgi cita vērtību sistēma.

Hmmm, par tām rotaļām nav slikta doma - varam sarīkot tipa, sporta svētkus (kaut, jāteic pati neesmu no sportiskajām). Vienīgā skāde, ka bērni ir no 1 - 4 gadiem. Bet varbūt tā nav skāde, bet labs priekšnoteikums tiešām likt darboties tieši vecākiem. Kādas 5-6 vienkāršas spēles nenāktu par ļaunu un vēl mīļā miera labad varētu pieaugušajiem sarīkot barčiku kādā nomaļākā pagalma stūrī (varētu pat sapildīt dzeramos kādās karafēs, lai nav tās pudeles...)un vēl man radās doma ierīkot pīpētavu - arī tā patālāk no bērnu ballītes norises vietas- ar informatīvajiem plakātiem, jo ir daudz lietu par smēķēšanu, kuras nevar uzrakstīt uz paciņām un tas vēzis jau tā īsti nevienu nebiedē, bet piemēram tāds HOPS varētu gan likt dažam no viņiem aizdomāties... Skaidrības labad jāteic, ka pati esmu smēķējusi 6 gadus un abi ar Kundziņu atmetām tikko sāku gaidīt Niklāvu. Tāpēc zinu, ka atmest var!!! Un ja nevar atmest, tad ar savu netikumu ir jāielien kaktiņā un jāsmirdinās tur, nevis jāpīpē lepni izriešot krūtis...

Par bakuganiem un visādām pistolēm utt. man bija ļoti kategorisks viedoklis, kad bērniem bija 2-3 gadi. Tagad viņiem ir ir 6 un 4, un es redzu, ka mana attieksme būs jāmīkstina. Viņi zina, cik slikti ir ieroči, bet ūdenspistoles viņiem tomēr būs pa vasaru (lai gan pirms pāris gadiem teicu - nekad!). Nupat viņi sākuši iet spēlēties pie kaimiņiem, un ir tādi kaimiņi, kur ir 2. klases skolēns, ar kuru es viņiem atļauju spēlēties, bet ir arī viena meitene no viņu bērnudārza grupiņas, pie kuras es neļauju iet, jo viņas brālis (kāda 3.-4. klase) drausmīgi rupji lamājas - tāpat kā viņa tēvs. Un tad man ir īpaši jāpiedomā, kā paskaidrot, kāpēc Niks, redz, drīkst lamāties un rādīt vidējo pirkstu, bet viņi nedrīkst un pat nevar iet ciemos pie Nika māsas.
Ar ballītēm gan problēmu nav - visiem maniem radiem un draugiem ir mazi bērni, un neviens no viņiem nesmēķē, bet, ja dzer, tad tikai tad, kad bērni jau guļ. No tādiem, kas nav spējīgi satikties bez dzeršanas, esam gandrīz pilnībā atsvešinājušies - droši vien zināmā mērā tieši bērnu dēļ.
Man gan ir niecīga pieredze ar bērnu ballītēm ar viesiem, un šai pieredzē tās tiešām bija TIKAI bērnu ballītes - es izrotāju telpas un saklāju galdu, bet pie viņiem vairs negāju un nekādi neiesaistījos, viņi mani ne visai taktiski izstūma no istabas un spēlējās barā bez pieaugušajiem. No mana viedokļa tas arī bija labākais risinājums, jo es diez vai spētu atturēties no visādiem "vadošiem norādījumiem".

Visās kopējās pirts ballītēs mani līdz šim visvairāk uztrauca tieši katastrofāli neveselīgā pārtika, čipsi utt., ko es centos kompensēt, ņemot līdzi kaut ko ļoti veselīgu, bet galu galā manu veselīgo ēda tikai tie bērni, kas katru dienu ēd čipsus. Kopš tā laika esmu sapratusi, ka ar varu es viņus nepiespiedīšu ienīst draņķīgu pārtiku, varu tikai ierobežot, bet ne aizliegt.
Un vēl - mums psiholoģijas fakultātē mācīja, ka nekad nedrīkst bērnam, kurš grib pagaršot alkoholu, teikt: "Tas nav bērniem, tas ir lielajiem," jo tādējādi tiek automātiski ieprogrammēts: "Kad būšu liels, tad dzeršu un pīpēšu." Un tā rodas alkoholiķi un dzērāji. Ar to es tagad ļoti uzmanos, ja atbrauc viesi ar alkoholu (jo mēs paši nekad nedzeram). Ja bērns prasa, esot viņam jāļauj pagaršot un pašam vilties, nevis jāstāsta - būsi liels, tad dzersi un dzersi.

Un kas vēl svarīgi, Laine, - visas savas labās idejas (barčiks, pīpētava, kopīgās spēles) pasniegt pēc iespējas viegli un tā "starp citu" (piemēram, "šoreiz padomājām arī par pīpamņu ērtībām un tur aiz šķūnīša ierīkojām speciālu vietu ar krēsliem un pelnutrauku"; "lai jums būtu ērtāk un, izvēloties dzērienus, nejauktos pa vidu bērnu bariņš, bāriņš šodien ir iekārtots tur" utt). Lai nerastos pat aizdomas, ka tas viņiem ir [nedaudz] uzspiests :) Tad arī nebūs nekādas burkšķēšanas.
Starp citu, meitas kristībās mēs iznesām laukā veco bufeti, nolikām tālākajā stūrī, uzklājām mežģīņu sedziņu, un tur arī bija bāriņš. Bija gan smuki, gan arī praktiski.

Super, Kristīne, tiešām laba doma pasniegt tā viltīgi, bet ar nepārprotamu mājienu un tiešām jauki. Jo negribētos tusiņu rīkot tikai ar mammām ,jo ģimene tomēr ģimene un visiem kopā patusēties tak ir mīļāk, sevišķi, ka tie tēti jau tā ikdienā vairāk prom no mājām...

Diāna, es jau arī pieļauju, ka ūdenspistoli varētu vēlāk pirkt. Gribējās jau šogad, jo ciemos pie Edgara baigi patika, bet abi ar Kundziņu secinājām, ka pistole tomēr paliek pistole...
Reiz Niklāvam kaimiņš uzdāvināja rotaļu bisi, tip tāpēc, ka paps mednieks - bisi atstāju pie paša dāvinātāja un tā arī pateicu, ka mūsu bērni ar ieročiem nerotaļāsies... Un biju tik lepna par savu nostāju un nebūšanu lieki pieklājīgai un smalkjūtīgai P.S. Der aizdomāties - manam brāļukam piščiki bērnībā tika pirkti viens pēc otra - tagad viņš dien armijā un ap Jāņiem atgriezīsies no Afganistānas. Domāju, ka rotaļas bērnībā un tagadējā profesijas izvēle nav nejauša sakritība...
Vēl ar tiem vīriešiem mums ir tā, ka katrs atsevišķi vēl tur sevi grožos, bet, kad sanāk kopā, tad sākas verbālā caureja!!! Lielās viens otra priekšā, pastiprina savu vīrišķību ar "mātes vārdiem" vai kā? Ko psihologi par to saka?
Par pārtiku - to jau nu toč esmu ievērojusi, ka mazie ēd to, ko mamma ar tēti. Vismaz mūsmājās un mūsu mazo vecumā. Pati pieceļos no rīta, uztaisu kafiju un ēdu smalkmaizīti. Un dodu Čikai piena putru - šī krata galvu un rauj man bulku no rokām - atkal pierādījums pašu piemēram.

Piekrītu Kristīnei, ka lielo "ierobežošana" jādara tā , lai viņi nejustos ierobežoti, bet arī tomēr pievaldītos. Un ja jau sabrauc ģimenes no tālākām vietām, tad tas ir arī viņu tusiņš. Iesaistīt un nevēlamākās situācijās atdalīt:)
Par šo es smējos-dodu Čikai piena putru - šī krata galvu un rauj man bulku no rokām - atkal pierādījums pašu piemēram.
Bet vispār jauks stāstiņš par bērnu svētkiem.
Manai tīnītei pagājušajā nedēļā palika 14. Un balonus kā rīta pārsteigumu piepūšu vēl tagad.

Starpa citu, barbijas... manuprāt, tur vecāki vairāk saskata to negatīvo - lielas krūtis, gara skājas, tievas, skaistas utl. Man bija bārbijas. Lielas un mazas, Keni arī bij. Es tā spēlējos. Līdz gadiem 14 tiešām. Taisīju mājas, mebeles, man bija tādi dzīvesstāsti viņām. Teātris, seriāls - sauc kā gribi. ļoti attīstīja manu fantāziju tieši izspēlējot "mājas". Lai arī ļoti daudz pavadīju laiku spēlējoties ar bārbijām, man izaugot nebija mērķis tām līdzināties. man tās bija lelles, vislīdzīgākās cilvēkiem - pieaugušajiem, kas es gribēju būt.
Tagad ir tās briesmīgās Brats lelles, ar milzu galvu... pretīgas, bet iespējams, ka bērns neskatās tā, bet pavisam vienkārši, meitene, kas līdzīga cilvēkam, ar ko atdarināt ikdienu.

Par puikām gan neko nemāku teikt, tumša bilde :D mans brālis ļoti aizrāvās ar vilcieniņiem, zaldātiņiemun mašīnītēm, neatceros nekādas pistoles, kaut jāteic, kādu brīdi bija arī policists.

vispār traks var palikt, jo vairāk interesējos (gatavojos), jo trakāka tā pasaule liekas.

Man dikti patikās tās bumbierenītes:) Aptamborē cakainas maliņas vai piešuj mežģīni, būs vēl fifīgāk!
Bet to 'pieaugušie-bērnu svētkos' esi labu tēmu pacēlusi, diskutēt gan var bezgalīgi. Taču galvenais tik un tā ir tās vērtības, ko jūs savā ģimenē bērniem dosiet. Es to pēc sevis tā mēģinu spriest. Manā ģimenē, arī rados, neviens nelamājās (vismaz ne lielās kaimiņtautas valodā), tas gan nenozīmē, ka tīņu gados neizmantoju šo leksiku. Taču tas pārgāja un pēc trakajiem tīņu gadiem es kļuvu atkal par normālu cilvēku:)
Bet tas, ka mazie jau lamājas, tas gan izklausās bēdīgi...tam es piekrītu un ar to ir jācīnas.

Ha, mūsmājās tieši viena četru gadu dzimšanas diena stāv tepat aiz stūra!

"Kā jūs cīnaties ar pīpmaņiem un pudeļu turētājiem (nemaz jau nerunājot pat to, ka aiz katra otrā vārda seko bļ.. vai nah...)".

Kamēr cilvēka uzvedība ir tāda, ka nepateiksi - dzer alu vai ābolu sulu, alkohola lietošanu necenšos apkarot.
Smēķētāji mūsmāju bērnu/pieaugušo ballītēs ir tikai divi, un tie paši zin, ja sagribas smēķēt, uz brīdi jāizolējas no sabiedrības, citādi bez-piecām-minūtēm-četrgadnieks Mazkāmis ar smēķētāju uzsāks garu diskusiju par to, ka "pīpēt ir galīgi dumji, vai ne?! Pīpēt ir slikti, vai ne?!". utt., u.tjpr. :D
Publisku lamuvārdu lietotāju uz mājām aicināmo draugu / radu / paziņu vidū nav (kaut paši ne tuvu nerunājam Endzelīna laiku valodā). Ne jau tikai bērnu dēļ, bet vienkārši nav un viss. Laikam jau mums ar tiem nav pa ceļam.

Eh, mums laikam īsti nav izvēles - tādi nu tie tuvākie kaimiņi (Kundziņa bērnības draugi)Zosēnos ir! Un, ja pat es ar šiem cilvēkiem nekontaktētos, tas neizskaustu viņus no mūsu ikdienas,jo tie IR Mārtiņa draugi.
Gan jau kādreiz viss nostāsies savās vietās. Tikmēr laikam centīšos ik pa laikam atgādināt, lai domā, ko runā. Gan jau, kad paša meitiņa kaut kad pašam uzbļedos, tad apjautīs, ka bērni tomēr visu dzird.
Piekam ,paldies Dievam, jums izklausās apkārt tādu cilvēku, kas tik ārprātīgi lamātos, laikam nav - tas nozīmē, ka tik traki ar lauku jauniešiem nav. Nu, jā, bet jūs jau puslīdz visas no pilsētas/piepilsētas. Es tikmēr visu laiku saku, ka var jau dzīvot laukos, bet nebūt lauķis (un, tā kā svešu cilvēku laikam neizmācīt, vismaz pati turēšos pie šīs atziņas.)

Par šādām tēmām parasti diskutē tikai cilvēki, kurus tas uztrauc un kuri tāpēc paši ni un ni nelamājas un nepīpē bērneim virsū.. tur tā skāde.. tāpēc arī nesanāk sakarīgi ieteikumi par to, ko pasākt, ja citi neprotas. man, ja tā godīgi, ir nekrietnākā leksika manā ģimenē un aktuālajā draugu/paziņu lokā - cenšos to nelietot vismaz svešu bērnu klātbūtnē (bet tas arī viss, ko varu teikt sev par labu diemžēl - tāpēc mana teju 5gadīgā meita nelamājas tikai tāpēc, ka tētim tas reāli nepatīk - un tāpēc , ka lamas viņai asociējas ar dusmām vai sliktu niknumu).
par bērnu svētku organizēšanu - labākā lieta, ko varu ieteikt, ir rotaļnieks. jā, tas kautko maksā, bet es zinu vienu lielisku - superlielisku rotaļnieci Siguldā (nav nesasniedzami no Zaubes), gan mūzikālu, gan sportisku, gan folklorisku un valdorfisku turklāt. ja kompāniju var izdzīt zaļā pļavā tādā vadībā - ideāli!. ja interesē, jautā, aizsūtīšu tel.

p.s. tās bikšelītes meitenei taču tiešām ir super! valkāt svārkus ar biksēm joprojām ir modīgi;)

Pielikšu vēl no sevis mazliet klāt.... tēma aktuāla un jauki, ka ir (sieviešu )sabiedrības daļa, kurai tas rūp un kura pārvarot būšanu ne tik laipnai un jaukai - tomēr atļaujas aizrādīt nevēlamā uzvedības piemēra rādītājiem...kā iepriekš atzīmēts, to var darīt smalki un
(te ir tā daļa, kas ir no manis ) bez nepatikas pret šiem cilvēkiem. Atvainojos, ja esmu ko pārpratusi, bet man likās, ka tas ir iespraucies starp rindām.

Man šķiet svarīgi šīs situācijas (kad citi smēķē un iedzer grādīgos) pieņemt un TIKT AR ŠO NEPATIKU galā pašam. Ir daļa cilvēku, kam smēķēšana un dzeršana ir normāla parādība (vai nu nācis no līdzīgas ģimenes un pārmantojis vai arī no tik 'labas', ka nonācis pie tā paša ... nav svarīgi ), katram ir tiesības veikt savu izvēli un kļūdīties, iet savu attīstības ceļu...
Mums tas nepatīk, mēs varam izolēties, bet tas neatrisina šo situāciju, ja tas mūs joprojām uztrauc. Un bērnu mēs nevaram audzināt izolētā vidē, agru vai vēlu viņš/a ar to saskarsies...
(cilvēki smēķē uz ielas,jauki, ka nu vairs ne tik daudz kā agrāk, iedzēruši ir transportā un tml..)
Protams, ka mēs cenšamies savu tuvāko draugu lokā to izskaust, bet kā arī Laines situācijā, to ne vienmēr var atļauties (mūsu radu/draugu draugi utt.).
Ja to nevar mainīt , tad pret to jāmaina sava attieksme :) Jo (kāpēc tad es šo tēmas aspektu pacēlu gaisā) diez vai mums mammām ir vēlme iemācīt bērnu dusmoties uz šādiem cilvēkiem. Dusmoties... un te vēl ir virkne citu jūtu, kopumā tas nozīmē - nepieņemt cilvēku vājības, nopelt citus par to, izsmiet un visādi tamlīdzīgi (ja tā godīgi, tad tas tomēr tā arī ir :)
Ja izgriež 'veļu uz otru pusi', tad mēs dusmojamies uz sevi īstenībā par savu bezspēcību izmainīt tik globālas pasaules lietas, jo ne jau tik daudz gribas kā lai pašas bērns aug jaukā, harmoniskā, jauku piemēru vidē...
Man liekas risinājums ir tajā, ka no pirmajiem mēnešiem (lai iet uz zemapziņu) mēs savām atvasītēm sakām un rādām (ja jau sagadījās, ka blakus ir mums 'nevēlamais piemēra rādītājs'), ka ir arī tā dzīvē, bet tas nav labi, jo kaitē veselībai (bērna valodā katra radoši var izstāstīt kas un kā) un ka žēl, ka citam tā ir sagadījies, jo gan jau ka dziļi savā dvēselē viņš/a negribētu, lai tā būtu.... Man vēl šķiet, ka nevajag to darīt tā, lai cilvēks par kuru iet runa, to dzird (tā ir viņu miklā vietiņa, kuru labāk nečamdīt, lai neizsauktu neparedzamas aizsargreakcijas, bet ja tas ir mums pazīstams cilvēks, var 'pavilkt uz zoba', ja mērķis ir mācīt mūsu 'mazo' nevis pamācīt to otru, tad labums pat var sanākt visiem); es pat laikam atļautos atvainoties tam otram, ka par viņu runāju tā savam bērnam, paskaidrojot, tu taču saproti, ka es tik savam bērnam gribu iemācīt, ka tas nav labi :)

Man patīk filosofija - katrs cilvēks ir skaists un labs, tas ka viņš nogriežas no pareizā ceļa, tas tik parāda, ka viņš meklē, viņam var censties palīdzēt, ja viņš lūdz; bet dažkārt pietiek, ja pret viņu izturas ar cieņu un mīlestību, jo neviens nav ideāls un bez vainas.
Tas protams skan rožaini un runāt ir tik viegli, ne jau darīt... bet es pie tā strādāju :D Izklāstīju tīri savu viedokli un skatījumu, kādam tas ir galīgi garām un tas ir ok' :)

PS: pati nesmēķēju (ģimenē mamma smēķēja pāris gadus, tēvs patstāvīgi, bet jāatzīst dūmu mājās nebija), jo manā dzīvē ir bijis skaists mirklis, kas varbūt kādam noder arī; kad mēģināju kaut kā ievilkt to dūmu iekšā, mācoties smēķēt un rādot citiem, ka arī esmu tik forša un kā citi(lieki piebilst- pusaudžu vecumā) puika, kam es patiku, pateica, ka man tas pavisam nepiestāv, tikai ne tādai meitenei kā man... Domāju, ka tur ir pielikusi savu pirkstu viņa mamma, kas bija gudra sieviete - mamma :)

Nu, nenoliedzami - man šie cilvēki, kas pīpē manu bērnu klātbūtnē un cilina pudeles un rupji lamājas NEPATĪK! Viņi man traucē un kaitina. Un tas nav rakstīts starp rindām - to es droši varu pateikt skaļi, jo tas tā ir! Un runa jau nav par pašu pīpēšanas faktu (jo tas tiešām ir viņu netikums, viņu vājība, kā tu saki, un mēs neviens neesam balti un pūkaini), bet par to, ka šī pīpēšana ietekmē manu un manu bērnu veselību. Un laikam jau es esmu ar mieru iemācīt bērniem būt netolerantiem pret cilvēku, kurš tīšuprāt bojā kāda cita veselību (pasīvās smēķēšanas sekas jau taču sen ir izpētīts temats). Un runa nav arī par samērīgu alkohola lietošanu - tieši tik lielu, lai cilvēks nepaliek neadekvēts - rupjš, agresīvs vai nelietojams - jo tā taču ir bērnu ballīte!

Šai tēmai, manuprāt, nav viena konkrēta risinājuma vai konkrētas vispareizākās atbildes un rīcības modeļa... Es laikam izvēlēšos distancēties no cilvēkiem, kuru klātbūtne izraisa emocionālu vai fizisku diskomfortu - tā ir mūsu dzīve un mūsu tiesības nodzīvot to nelīferējoties starp kompromisiem. Turklāt - ne jau katrs satiktais cilvēks mūsu dzīvē tiešām ir vērtība - man ikdienā apkārt ir diezgan cilvēku, kuri man nav vajadzīgi.

Pilnīgi saprotu, ka nespēju izcīnīties ar katru pīpmani uz ielas, bet savā pagalmā - tur gan!

Un es nerunāju par pieaugušo pasākumiem - es runāju par BĒRNU BALLĪTĒM!

Laba tema.
Mans virs smeke. Es bernam izstastiju, ka pipetaji atrak var nomirt, jo saboja savas plaushas ar kuram elpo. Shodien ka reiz kapu mashina, virs steidzas uzsmeket nogaidijies un izbesijies:D Meita panikaa bljauj - teti, es negribu, ka tu mirsti jauns - ludzu, ludzu - met to prom. Bernam gandriz 5 gadi. Nav jau liela.

Bet par balliti - jataisa berniem. Pieagushie tikai piedalaas, bet balle ir berniem. Vai berni sava ballite smeke? Ne! Vai dzer gradigus dzerienus? Ne! Tatad tas viss ir lieks - nakot uz berna jubileju par to jaaizmirst. Jo var saturigi un labi pavadit laiku ari bez taa.

Ja kas, man ir tada pieredze - mamma ballites rikoja super. Un laukos dzivoju majaa, daudzdzivoklju, kura bija 18 dzivoklji. Vismaz 13 dzivokljos no tiem bija dazada vecuma berni. Daudz, jo katram bija vismaz viens, bet lielakai daljai - divi. Mes bijam ar laiku 4. Un ballites bija visu caru gadu un daudz. Lidz atmodai, kad bija darbs visiem vairak vai mazak....Pec tam ballites netaisija. Ari ja bija nauda, jo tie, kam nebija tam, justos slikti....Bet tas cits stasts.
Ballites nedzera alko, bet teti bija. Nepipeja - vismaz es neatcxeros. parasti svineja ar eshanu iekshaa dzivoklii(jo nebij jau privatmaja), bet izdaribam araa. Bija super. Vel tagad atceros to svetku smarzju, satraukumu, jandalinju, skrieshanu, ardishanos u.c...Un gala beigas, bildeshanos. Bildes gan man gaja zudumaa - parcelamies uz vecteva majam, dalja mantu palika dzivoklii, jo es faktiski jau dzivoju/macijos Smiltene - dzivokli apzaga un albumus ar citiem papiriem saildoties dzeraji sadedzinaja:((dzivokli izmantoja iedzershanai, kad biedzot to pamanija un aiztaisija uzlauztas durvis...) Dalja manu bernibas biljzu bija sadedzinatas. Manas atminjas gan bus dzivas. Bet nu...
Jebkura gadijmaa, ka mana viramate saka - BERNU SVETKOS NEDZER. Ta vienkarshi ir pienjemts no jau senseniem laikiem. Starp citu - cesiniece izbijusi...Tatad agrak tas nebija pashsaprotami iedzert berna jubilejas - ne mana pusee, kas ir labi tal no Cesim. Ne vira mammas.

Man tas aktuali - pec menesha svinesim pirmdzimtaa 5 gadu jubileju - domaju, ka alko nebus, jo neviena bernu jubileja nav bijis, cik atceros:)

Līga Vasiluna, Paldies par viedokli!
Protams, nāks bērni lielāki, svinēsim bez sencīšiem un tad par šīm lietām satarukuma nebūs. Droši vien taisnības labad jāsaka, ka, ja abi partneri ir vienoti jautājumā par "alko" un pīpēšanu, tad arī ciemiņiem jautājumi nerodas, bet, ja vienam liekas, ka tas slikti, bet otrs (manā gadījumā mans Kundziņš) uzskata, ka atnākušie tēti jācienā ar pašbrūvētu alu, tad arī visi cīniņi pēc manas monoizrādes vien izskatās.
Bet panācu, manuprāt, galveno - pīpētava tiešām bija ierīkota nomaļus un bērni pīpmaņus pat nemanīja + alkoholu (meitenēm bija šampanietis un vīriem aliņš) mērenās devās dzērām krūzēs un sulas glāzēs - nu tā lai nav tās pudeles un citi attiecīgie trauki.
Un patiesībā ballīte bija ārā, bet uz šampīti mammas ik pa laikam iespietoja iekšā ķēķī. Nu nenoliedzami.
Man liekas, ka mums izdevās bērniem radīt ilūziju un atmiņas, ka ballītē nekas slikts lietots netika. ;)))

DACE.
Par tiem vieteejiem runaajot - ar muusu Juurmalas Kauguru vieteejiem izcilajiem kadriem - zeku peectechiem ( taa nu tas veesturiski izveidojies shajaa miestaa) es ciinos vienkaarshi - ar ljoti pareizu krievu valodu, paarspiileeti pieklaajiigi, sakot - taads lielisks puisis kaa Juus tachu ta nedariet, vai ne? Briidii, kad pagjirains viirelis censhas izlauzt solinjam deeli. Cieniitais, nu kaa juus taa, juus tachu esat taadas kultuuras tautas paarstaavis! Juus tachu esat krievs? (jaa, esmu, samulsis saka dzeeriitis) Nu redziet, juusu senchu uzceela Maskavu un Peeterburgu, taada kultuuras zeme - a juus te solinju lauzhat!

Nu taadaa garaa. Arii lauku vieteejiem, celjot pashapzinju, var to dariishanu novirziit uz celsirdiigaaku nodarbi.

Hmmmm, nu grūti pateikt, Dacīt, ja es sāktu ar pieaugušajiem šitā runāt (kas protams ir asprātīgi un interesanti), diez vai tas dotu vēlamos rezultātus! Pat noskatoties uz vecmāmiņām, kas izmisīgi skaidro mazdēļiņam ,ka viņš ir labs un paklausīgs puika, kamēr mazais ar dubultu sparu ber māsai aiz apkakles smiltis, izspraucas lūdzjūtīgs smīns... Tas nestrādā. Bet taisnība tev tur, ka tā var parādīt savu attieksmi pret lietām un nebūt vienaldzīgam, kad kāds posta vai piesārņo kopējo fizisko un emocionālo telpu!!! ;)

Smieklīgi. Tikko pārnācām no Bērnu ballītes (pirmo reizi tādā biju) un ienāku šeit, aplūkot kas jauns un jaunā ieraksta apakšā parādās links uz ierakstu par bērnu ballīti. Nu intereses pēc, vēl ballītes noskaņās ienācu uzmest aci - kas tad tur ir?
Par pīpēšanām un dzeršanām jau daudz diskutēts, bet es domāju, ka Tu vari cīnīties un nepadoties. Piem., šodien pirms došanās uz ballīti, vīrs man saka, ka šis varētu mūs ar mazo aizvest un pats tikmēr aizvest mašīnu uz servisu, uz ko es, protams, jocīgi noreaģēju, jo tie ir viņa draugu bērni. Es prasu viņam, vai tad viņš ar saviem draugiem negribot patusēt, uz ko es pretī saņēmu, ka kas ta par tusēšanu, ja mēs tur sāksim, tad Baibiņa dusmošoties (ballītes organizētāja). Redz, kad cilvēks ir nostādījis sevi tā, ka viņu kaitināt nedrīkst un vajag respektēt un viņa noteiktos likumus ievērot, tad to pieņem (vismaz ar laiku).
Ballīte bija super! Bērniem visādas atrakcijas un vecāki ar dabūja savā starpā papļurkstēt. Tiesa gan nekāda alkohola nebija un pīpēšana notika nemanot ejot ārā. Man liekas, ja tā ir bērnu ballīte, tad visai loģisks ir ballītes norises laiks - pa dienu un kurš tad pa dienu grib pedzerties?
Bet par vecāku iesaistīšanu ir laba doma. Šodien ballītes organizētāja vīriešiem iedeva pasakas "Trīs sivēntiņi" scenāriju un teica, ka šiem būs jāspēlē leļlļu teātris bērniem. (Godīgi sakot, ja man pat kādreiz ienāktu prātā tāda doma, ka senči mazajiem varētu iestudēt teātri, es šo domu noteikti noignorētu, jo man liktos, ka to taču neviens nedarīs). Taču šodien katram tika iedalīta loma un iedots laiks sagatavoties. Kamēr veči ātrumā izstudēja scenāriju un improvizēja, viņiem jau bija jautrība garantēta. Pēcāk, kad sākās izrāde smējās visi. Pieaugušie līdz asarām, bērni aiz sajūsmas - tikai katrs par kaut ko citu.