Lai paliek ārpus kadra tas, kā es šīs divas dienas raujos nenogurusi, lai paspētu laikā uzšūt dāvanu mazai meitenei un mazam puišelim... Kā es sēžu ar adatu pie naktslampiņas un gremdējos sarunās ar mašēli līdz 3:00 naktī!... Lai paliek neaprunāta mana panika no gaidāmajām karstajām dienām (jo iepriekšējās atmiņā vēl tik spilgtas, spilgtas). Atstāšu nepateiktu arī savu nesaprašanu par to, kas tik interesants ir tajā Twiterī, ka visi tur burzās?... Tagad, kad māsa ciemos, skatos un brīnos, nu gluži vai kā ome kāda, uz jauno mūziku un runāšanas stilu un , hei! mana māsa ir vien 2 gadus jaunāka par mani!  Klausos leģendas par Rīgas stilīgākajām vietām, dzirdot tādus pavisam dabai tuvus nosaukumus kā "Pērle" un "Taka", un "Piens"... Un saprotu, ka "ai cik sen" neesmu Galvas pilsētā bijusi tālāk par Alfu un Abakhan. :D

Štrunts ar Rīgu. Tu, Rīga, cep pīrāgus un gatavo šampanieti - pavisam drīz braukšu pie tevis ciemos un tad jau atkal parunāsimies, kā nu kurai pa šiem pēdējiem 5 gadiem, kopš neesam tā īsti tikušās, gājis! Bet ja lasi šo blogu, tad paskaties, ko mēs ar māsu vakar mežā nopļāvām:

Un jā, galvenais, ar ko vēlējos padalīties: Kā izveidot maisiņu sēnēm mežā uz vietas!

Nu sagadījās tā, ka neviena no mums necerēja ieraudzīt mūsu gaileņu vietiņā tik daudz dzelteno sēnīšu. Līdzi bija vien 10 litrīgs spainis, ko pielasījām pirmo 10 minūšu laikā. Un atstāt pārējās mežā ai kā negribējās, bet braukt uz māju pēc kulītes būtu ai cik laikizšķērdīgi ! Tāpēc uztaisījām kulīti, kādu jau reizes četras man nācies savā sēņotājas karjerā taisīt. Un par to man jāpastāsta, jo varbūt kādam šajā sēņu laikā noder!


Novilku krekliņu, kas bija zem džempera (laikam jau šādu maisiņu var taisīt tikai šādā gadījumā...  Kaut gan, ja mežiņš tāds, kā mūsējais, tad var taisīt arī tad, ja mugurā maika vien ;)) un māsa šai uzpariktei noziedoja savu matu gumiju:




Sanāca tik liels maiss, ka varētu jau lasīt vēl un vēl, bet vienkārši pietrūka laika! Bija jāsteidzas mājup šūt, šūt, šūt...