Sieviete kupenā!

Šodien pa ilgiem laikiem aizbraucu uz savu dzimto pusi. Uzsākot mitināšanos Zaubes mežiņā, gandrīz ar nolūku nemainīju ģimenes ārsti. Jo Dievs zina, cik reti tad satiktu savu tēti un vecmāmiņu, kas dzīvo Piebalgā... Bet nu, kad ar kādu no mazajiem ik pa laikam jādodas pie daktera, pie reizes apciemoju visus mīļos!

Nē, nekas traks, Čikai bija palikusi pēdējā masalas/masaliņas/cūciņas pote - tāds kā parādiņš jau no rudens. Tā nu šodien mērojām kupenām ieskautus 50 km uz Piebalgu un atpakaļ. Un atpakaļ. Par to arī stāsts. :D...

Turpceļā braucot, likās, ka esmu tiklab arī ziemas braucēja un savas sezonas spējas iedomās par zemu esmu novērtējusi. Traucoties uz 60 km/h :D tiku gan līdz dakterei, gan pastam, satiku vairākus mīļcilvēkus un pat vietējo kafejnīcu apmeklēju!

Atpakaļceļā laikam drusku atslābu uzmanīties katrā līkumā un ļāvu pretīmbraucošajam baļķvedējam mani sabiedēt tik traki, ka iemanevrēju šim nolūkam īpaši uzstumtā kupenā :D! Lieki piebilst, ka kravas automobiļa vadītājs atpakaļskata spogulī noteikti redzēja miniskādi, kādu radījis, bet ko nu vairs! Milzis ar baļķu kravu bija gabalā, bet es, ak, sasodītā ziema, kupenā!



Šādos brīžos es slavēju Visuvareno, ka tas mani ir sievieti radījis! Jo, tā vietā, lai līstu bagāžniekā pēc lāpstas un sāktu rakt sev ceļu, zinātu, kā pareizi jāsagroza stūre un cik ļoti tieši jāuzspiež akseleratora pedālis, lai izkārpītos no sniega gubas laukā, mums sievietēm ir tikai viens rīks vajadzīgs: mobilais telefons! Zvans dzīvesdraugam (dalīta bēda jebkurā gadījumā ir pusbēda :)) un tālāk jau lai viņš tiek pats galā ar sarežģīto situāciju :D:D:D:D


Kad, sekojot pirmajām instrukcijām, gaidīju garāmbraucošo, kurš "noteikti apstāsies", izrādījās, ka mans bēdu ceļš nav tik populārs, kā biju iedomājusies. Pusstundas laikā man garām pabrauca tikai viena mašīna un tā pati laikam nodomāja, ka esmu smuki noparkojusies ceļa malā, jo no aizmugures jau traki neizskatās! :D

Bija steidzami vajadzīgs plāns "B"! Seko filigrāns tvēriens pēc mobilā telefona un atkal zvans dzīvesdraugam, kam nu uzstādīts apzvanīt savus draugus/radus/paziņas, kas dzīvo netālu, lai glābj taču māti ar bērniņu mašīnā (Čika, paldies Dievam, gulēja saldā ziemas miegā) ! :D

Necik ilgi, un 5 spēcīgu vīru busiņš klāt! Tik vien vajadzēja, kā mazu stūmieniņu! "Paldies, puiši!"- nočivinu un pēc mirkļa jau traucos (uz 60 km/h protams) mājup!

Cik jauki būt sievietei, nudien!
(Ja ir tāds vīrietis, kam piezvanīt, nudien!)

Inese  – (2010. gada 21. decembris 02:03)  

jāāā, viss ir labs, kas labi beidzas :)
Par sievietēm pie stūres mēdz teikt, ka tas esot tas pats, kas mērkaķis ar granātu rokā :D Katrā jokā jau tikai daļa joka vien ir, viss pārējais iz dzīves :D
Labi, ka tavs meituks to visu nogulēja. Mans lielais puika, piemēram, ir tāds paņikjors, ka nedod Dies šitā atgadīties - viņš tur būtu i apraudājies, i Dieviņu nolūdzies, i vēl uz 112 uzzvanījis :D
Mazs stāsts iz mūsu dzīves: aizpagājušo ziemu no laukiem braucot arī iekūlāmies feinā kupenā, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ. Es jozu uz māju pēc lielās sniega lāpstas (bijām iestiguši netālu no mammas mājas), vīrs ar mini lāpstu jau sāka rakt. Dēls, protams, izmisumā, ka nu ir pasaules gals klāt, nedzird mūsu mierinājumus, ka štrunts vien ir. Tā nu mēs ar vīru rokam slapjām mugurām, pēc tam vēl riksīšiem stiepju atpakaļ lāpstu, vīrs atpakaļgaitā ielido vēl dziļāk kupenā, es ar lāpstu bizoju atpakaļ, atkal rokam, atkal riksīšiem aizgādāju lāpstu un nu iekāpjam mašīnā, dēls tādā apgarotā mierā paziņo: "Ziniet, kāpēc mēs izbraucām no kupenas?" Mēs aizelsušies: "Kāpēc?" Un viņš lepni atbild: "Tāpēc, ka es, kamēr jūs tur rakāt, Dieviņu lūdzu!" Ar vīru klusējot sapratāmies, ka smieties nedrīkst, bet arī nemēģinājām pārliecināt, ka mēs mašīnu izrakām no "ķezas" :D Tā, lūk, mūsu dēls mūs izcēla no kupenas :D

Elīna  – (2010. gada 21. decembris 08:03)  

Tās darbības ar telefonu tādas kā pazīstamas:D Esmu pestīta ārā i no dubļaina ceļa (aizbraukusi sēņot), i aizsalušos riteņus/rokas bremzi (jau vairs neatceros) ir skrējuši man palīgā atlaidināt. Nu gana daudz ir bijušas situācijas, ka noteikti vīriešiem liek pasmaidīt:)

Irēna  – (2010. gada 21. decembris 08:28)  

pats pēdējais teikums ir ļoti svarīgs!

Aija Elliņa  – (2010. gada 21. decembris 10:00)  

Šī tēma man ir tik sāpīga, ka saku tikai vienu- gribu dzīvot Rīgā, kur visur var aiziet ar kājām!!! nu, protams, ja neesi izvēlējies bērniem bērnu dārzus otrā pilsētas malā utt.

Lieta tāda, ka manai mājai klāt pieiet tikai tāds ceļš, ko oficiāli sāka šķūrēt tikai pagājušajā gadā, jo Dome noslēdza līgumu ar atkritumu apsaimniekotājiem un apsolīja, ka visi ceļi būs izbraucami. Savādāk ziemā palikām vispār bez iespējas piebraukt pie mūsu mājās... Tas nekas, ka pāri dzelzceļam 10 minūšu gājienā ir Salaspils centrs, bet no otras dzelzceļa puses- čuhņa! :(

Piedodiet, meitenes, sāpīga tēma! :))))

Esmu  – (2010. gada 21. decembris 12:28)  

šis man atsauca atmiņā stāstu no manas bērnības - vienā vārdā sakot radu bariņš brauc uz Rīgu ziemas dienā, līdz paņemts mans brālis, "Moskvičam" nākas mainīt riepu - kamēr notiek remonti, brālis (pēc dabas ļoti emocionāls)staigā apkārt mašīnai un raudādams skandina: "Būtu labāk gājis uz bērnudārzu, tad man nebūtu jāskatās šitās šausmas!"

Inese  – (2010. gada 21. decembris 13:16)  

Viss labi,kas labi beidzies!:))

Zkss  – (2010. gada 21. decembris 19:35)  

Paldies, visām! :D Riktīgi apsmējos....Man dzīva iztēle-visu redzēju kā filmu!
Arī es bieži vien esmu zvanījusi vīram dažādās ķibelēs.

Zkss  – (2010. gada 21. decembris 19:37)  

P.S.
Ā, vēl man patīk cenzūras deviņnieks:D:D:D

Zkss  – (2010. gada 21. decembris 19:39)  

P.S.S.
Sorry, es nesmejos par ķibelēm kā tādām. Un par iebuksēšanos. Un par netīrītām ielām. Nu tā kaut kā...

Laine  – (2010. gada 21. decembris 23:03)  

Nu man jau tiešām vairāk kā humora rakstiņš bija domāts, tāpēc Zkss -nebīsties par to, ka smiekls nāca - tāds jau bija mans mērķis!

Inese - pārsmējos par tava dēliņa Pestītāja stāstu!

Aija - jā, droši vien nelāga jušana - dzīvot vietā, kur ar acīm redzi civilizāciju, bet ceļš uz turieni teju zirga mugurā mērojams... Man savādāk - sliktie ceļi piederas pie mūsu meža noskaņas! :D

Elīna - labi, ka mēs vīriešie spējam šādi likt justies svarīgākiem, gudrākiem un varošākiem! :D

Anna  – (2010. gada 22. decembris 04:30)  

Vakar pat skatījos uz ceļu sievietes acī- slīd tā "pa normālo"...Ceļš smuki nošķūrēts, bet pa ceļam uz darbu trīs mašīnas redzēju grāvī, bet vēl apmēram 10 vietas, no kurām kāds jau bija izvilkts laukā. Tas viss 25 km garumā. Secinājums- labi šķūrēti ceļi arī nav labi, tad gribās tā mazliet to gāzpedāli padarbināt!
Bet "pa lielam"- man patīk tā vieta, kur dzīvoju- katru gadalaiku izjūtu izteikti spilgti!

Ierakstīt komentāru