Telepātija, nudien!

Diāna zinās par ko runāju!


Tikko tieši mēs patrinām mēles virtuālā sarunā par šo tēmu un šeku reku! - nākamajā dienā Baiba mani palūdz dalīties domās par bērniem un bērnudārzu!!!

Uzreiz pateikšu, ka tēma tiešām reiz pašos pirmssākumos tika šajā blogā smuki izrunāta no A-Z, taču toreiz to iesāka kāda nikna dāma, kurai diemžēl, jauns, zaļš bloggurķis būdams, ļāvu sevi nokaitināt un emociju uzplūdā izdzēsu visu saraksti. Jutos attīrījusies, bet jau nākamajā dienā nožēloju - jo starp citiem jaukajiem komentāriem komentēja arī Diāna, kas pārstāvēja psihologa viedokli un kāda bērnudārziņa audzīte - tā kā tie bija vērtīgi un profesionāli komentāri... Ak, es un mana straujā, holēriskā daba!

Pēdējā laikā man sanācis šajā jomā aizrunāties arīdzan Diānas blogā komentāros zem viena raksta - pateisībā tur kopumā minēts mans viedoklis. Bet, pie šīs tēmas blogā atgriezīšos kaut kad starp Ziemssvētkiem un Jaungadu, jo šobrīd rakstīt pārdomas un vēl pievienot manas izjūtas attaisnojošos savāktos materiālus man diemžēl nav laika!


Līdz tam - nu paskatieties! Kur gan vēl, ja ne mājās, mazie varētu uzvilkt visjaukākās drēbes, pielaikot 5 krelles stundā (dažkārt arī Niklāvs to nekautrējoties dara ), starp zīmēšanām un lasīšanām paķert no ledusskapja biezpiena sieriņus, darboties divos stāvos, atpūsties, ja ir tāda vēlēšanās, mācīties dalīties, piedot un pēc kārtīga ķīviņa izlīgt ar sirsnīgāko samīļošanos!!!




Un dienas teikums (kāda amerikāņu bloga titultekts):

"Kids doesn`t need preeschool. But it might help!"

"Bērniem nav nepieciešama pirmsskola. Taču tā var palīdzēt!"
__________________________________________________________________________________________



Papildināts 16.12.2010.


Rakstīju komentāru, bet tas izrādījās pārāk garš :D:D:D:D

Nu, sveikas, meitenes!

Joprojām palieku pie domas izplūst kaut kad vēlāk, starp svētkiem, bet pagaidām pēc jūsu komentāriem man ir daži jautājumi, novērojumi, pārdomas...

1) Kas ir normāls? Pēc definīcijas - kas ir normāls cilvēks?... Tāds, kurš atbilst vispārpieņemtiem priekšstatiem par normālu cilvēku, vai tāds, kurš jūtas labi, neskatoties uz nekādiem vispārpieņemtiem priekšstatiem? ...

2) Kāpēc visi labie bērni (pieļauju, ka katram vecākam taču viņa atvase ir vis vis vis...), sanākuši kopā bērnudārza grupiņā pēkšņi kļūst par izdzīvotājiem?... Bērnudārzs ir mākslīgi veidots sociums. Varbūt piespiedu socializēšanās rada bērniem stresu un viņi kļūst agresīvi?...

3) Tātad - cik? CIK gadu bērnam jāatvēl bezrūpīgai bērnībai - bez pienākuma iet uz "darbu" - jo , atklāti - pēc visiem priekšrakstiem parasts bērnudārzs neatšķiras no darbavietas!

4) Ja šobrīd pirmklasnieki Anglijas skolās uz pirmo septembri ierodas treniņtērpos un spēlē spēles, tādejādi nepārspringstot par to, ka sācies mācību gads, pieļauju, ka pēc gadiem 10 arī līdz mūsu izglītības metodēm atčāpos šāda attieksme. Tad kālab man šobrīd ielaist bērnu PSRS sistēmas dārziņā, ja citur pasaulē jau sen notiek mācīšanās pēc "Playful learning" principa?...

2) Ja būtu man netālu no mājām dārziņš, kas atbilst maniem priekšstatiem par to, kādam jābūt 21. gs dārziņam, es NE MIRKLI NEDOMĀJOT jau šinī septembrī palaistu abus mazos "socializēties" .

3) Manuprāt...Nē, pēc maniem novērojumiem, Nikam pilnīgi pietiek socializēšanās ar bērniem, kas šad tad brauc mums ciemā, tiek satikti lielveikalos, uz ielas, pasākumos - nu nav mans Niklāvs mājās dzīvojot kļuvis par ērmu, kuru bērni izsmej... Viena īpašība gan viņam piemīt - drusku tāds bērnišķīgs mežonīgums! Tāds, ka viņam gribās skriet un dauzīties ar bērniem vai vienam pašam pat situācijās, kurās pieaugušie liek būt rāmam - un es mīlu šo viņa īpašību! Kaut viņam tas maza kucēna draiskulīgums vēl ilgi nepazustu! Tas viņam ļauj spēlēt ķerenes ar bērniem veikalos un iegūt dāvaniņas no darbiniecēm bankās! :D

4) Ja visi zinām, ka bērniem jau piedzimstot ir dažādi raksturi, temperamenti un prasības pret dzīvi; ja zinām, ka viens bērns ir ekstraverts, cits intraverts; ja zinām, ka vienam pieaugušajam patīk darbs mājās, citam bez kolektīva jājūdzas nost; ja visu šo zinām, tad kāpēc, ignorējot šīs cilvēkīpašības, visiem bērniem ir jāiziet viens un tas pats socializēšanās modelis? Kāpēc šī "obligātā armija" parastā bērnudārza veidolā? Varbūt dārziņā jāsūta tas bērns, kurš to vēlas?

5) Iekarsu jau :D:D:D

Man dārziņš bija katorga. Es to ienīdu. Katru rītu tiku vikta uz turieni aiz abām rokām. No dārziņa man ir nepanesami nepareizs priekšstats par cilvēkiem, kas vecāki par mani un ieņem kādus amatus. Man dārziņā neskaitāmas reizes tika tieši un netieši norādīts (vai es to tā uztvēru), cik niecīga es kā bērns esmu uz pieaugušo fona. Es to atceros vēl tagad.
 Es dievināju bastot stundas skolā un nobastoto laiku veltīt zīmēšanai Gaujas krastā un šūšanai ar mammas šujmašīnu.
 Man nekad nebūs 100tiem draugu. Man pārsvarā ir kādi 5 īsti - tie kas mani pieņem ar visiem "asumiņiem" un ļoti daudz labu paziņu.

Man patīk dzīvot laukos. Es dievinu darbu mājās!

Vai man vienai liekas, ka no bērnības līdz šim vecumam nekas manī iekšēji nav mainījies ? 

Mana māsa dievināja to pašu dārziņu, kuru es ienīdu! Viņa lūdzās, lai tikai ātrāk tiktu uz bērnudārzu! Viņa bija trakulīga un kolektīvā jutās kā zivs! Arī šobrīd viņai ir visas šīs pašas īpašības.

 Brālis dārziņā negāja. Tas viņam nav traucējis komunikācijā ar klasesbiedriem un netraucē komunikācijā šobrīd.

Mēs mājās bijām trīs - skaistākie mirkļi un spilgtākās, ievērības cienīgākās atmiņas man ir no kopā bezbēdīgi pavadītajām vasarām!

Tātad - es visu izlaižu caur savu pieredzi. Protams.

 Bet nepārprotiet - es ļooooooti vēroju! Gan savus bērnus, gan viņu komunikāciju ar apkārtējiem, gan viņu zināšanu līmeni. Tāpat es vēroju, klausos, uzzinu daudz ko par saviem tuvākajiem dārziņiem! Konsultējos ar paziņām - bērnudārzu audzītēm (paldies, Sarmīte), psiholoģēm (paldies, Diāna) Esmu procesā. Nākamais rudens būs izšķirošais - tad arī lemsim, ko darīt.

Anna  – (2010. gada 16. decembris 05:46)  

:D:D:D Labs tas teiciens par to pirmsskolu; es neesmu pati gājusi dārziņā, bet, redz, strādāju par bērnudāŗza audzīti...:D Pat forša audzīte esot! Bet te jau tiešām nostrādā, ka visa mūs iestāde organizēta vairāk vai mazāk uz tādu mājas principu- bērns darbojas, mācās kopā ar pieaugušo, spēlējas savā strapā, jā arī "lupatojas" un ceļ "būdiņas", bet, ja redzi, ka sāk lielo dusmu uzsist vai piekust, tiek mainīta darbošanās forma- mazais var iziet arī viens pats ārā, kur ir iežogots mājas iekšpagalms, viņam ir sajūta, ka visu dara pats, bet neredzama auklītes vai audzītes modrā acs seko!
Patiesībā es arī kā reiz briestu tam, ka gribas parādīt to bērnudārziņa ikdienu- savu ikdienu, kas vienkārši ir organizēta kā daudzbērnu mammmas darba diena...Lieki teikt, ka arī "mamma" reizēm piekūst, bijušas pat reizes, kad, mājās atnākot, "mamma" bezspēkā raud, bet tāpat viņus- savus daudzos bērnus, ļoti, ļoti mīl...

Aija Elliņa  – (2010. gada 16. decembris 09:37)  

Paldies, Anna, caur tevi saku visām audzinātājām, tas ir smags un svēts darbs ko Jūs darāt. Tā kā maniem bērniem nav negatīvas pieredzes ar audzinātājām un bērnu dārziem, tad es varu teikt tikai to labāko!

Un galu galā, socializējās cilvēks jau tikai starp citiem cilvēkiem un arī to pieredzi, ka jāmāk sadzīvot ne tikai ar mīļo brāli, māsu, bet arī citiem, varbūt ne tik mīļiem bērniem, bērns var iegūt tikai starp citiem bērniem!

No savas personīgās pieredzes varu spriest, kā jūtas bērns skolā, kas ir audzis viens un nav gājis bd :(

Tas ir tikai mans viedoklis, izsakiet savu, bet nepārmietiet manu! :)))))

Baiba  – (2010. gada 16. decembris 10:06)  

Gaidīšu, Laine, rakstu! Manējiem ir 4 un 6, ar tiem bērnu dārziem iet grūti (pierast grūti), lai gan mūsējie b.d. ir pie lauku skolām - tādas grupiņas ar nedaudz bērniem un tikai pusdienu. Bet, nedzīvojot pilsētā, kur ir citas socializēšanās iespējas - ar pulciņiem, draugiem u.c., neredzu citu iespēju, kā ielauzīties prasmēs sadarboties ar citiem un pastāvēt par sevi ar cieņu. Vienā komentārā jau visu neuzrakstīšu... Ar tām alternatīvajām skolām - tā kā manējiem tas aktuāli - tad esmu palasījusi visu ko par tām. Bet tās skolas ir ļoti maz un katrai ir tāda savdabīga filosofija, - par to neesmu 100% pati pārliecināta, ka spēšu pieņemt, piemēram, 99 Balti zirgi filosofiju.
Meita man ir tāda ļoti liela savdabe, viņai tiešām tradicionālās skolas nav īsti piemērotas. Bet vai es gribu, lai viņas dīvainības vēl vairāk pastiprinās... nezinu gan... kaut kā jau jābalansē uz normālības robežas.

Inese  – (2010. gada 16. decembris 11:10)  

:D cik mīļi tavi draiskuļi izskatās!!! Nevaru vien beigt smaidīt - tādi mīļumi!!!

P.S. Par bd man pat domāt negribas :(, tāds, kāds bija manam dēlam, labāk ka nav vispār - tikai sagrauj bērnu... pat asaras sāka birt, atceroties to laiku... cik baismīgi ir zināt, ka bērnam dara pāri, ka viņam nav pie kā patverties un ka neko nevar mainīt tajā briesmīgajā sistēmā
Tik ļoti man gribētos, ka meitiņai būtu tāda audzinātāja kā Anna (kaut vai uz Bausku pārcelties, vai)
Ai, Laine, laikam jāpaskatās atkal uz taviem mīļumiem, lai smaids atgriežas un jāiet izbaudīt laiks ar savu meitiņu, viņa kāreiz pamodusies...

Alise  – (2010. gada 16. decembris 11:33)  

Peronīgi es neesmu gājusi bērnudārzā, esmu par to pateicīga, kā viena tante man teica- labi vien ir vismaz muļķības nesamācijies..:D.
šogad mana meitiņa sāka iet dārziņā, ai asaras es pati birdināju, kā negribējās bērnu laist, bērns dārziņu uzņēma ar tādu sajūsmu, ne viena pati asara nekas, var redzēt, ka ļoti patīk. atnāk mājās un stāsat ko darīja kā gāja, diena piepildīta. Redzot, kā mans bērns ir aktīvs un mūsu mazajā 2 istabu dzīvoklītī vienkārši garlaikojas un neko īpašu nedara, nekas neaizrauj, šis bija vislabākais risinājums, jo mans bērns ir aktīvs un viņai kaut kur jāizlādē sava enerģija, bet mājās viņa to nedarija, varbūt, ja būru privātmāja viss būtu savādāk.
Mans bērns iet lauku bērnu dārzā, bija izvēle pilsētas vai lauku un esmu pateicīga Dieviņam, ka deva man mājienu vest tomēr uz lauku dārziņu, redzot kā aug pilsētnieku dārziņu bērni un laucinieki ir atšķirība ļoti, ļoti manāma, bet mums ar paveicās ar 1 audzīti un auklīti, otra bērniem ne visai pie sirds iet.:D Bet es neesmu bērnudārzu fane nekādā ziņā

Diāna  – (2010. gada 16. decembris 12:25)  

Es visu laiku biju gatava stāvēt un krist par bērnudārzu (vismaz mūsējo), bet pēdējā laika, iespējams, neiroloģiskās problēmas ar Ralfu man lika vakar ziedot tā jau niecīgās miega stundas, lai lasītu par mājmācību. Tas ir murgains lēmums - izlemt, kā attīstīt savu bērnu, dot viņam kaut ko atšķirīgu vai paļauties, ka viņš iekļausies standarta vidē. Bērni lielākoties ir ļoti adaptīvi un pielāgojas jebkurai videi, piemēram, par Valteru man nav jāuztraucas, bet Ralfs ir ļoti jūtīgs. Izlasīju visu, ko varēju atrast par mājmācību, bet tas ir koks ar diviem galiem - bieži tas ir mātes egoisms, vēlēšanās bērnu turēt siltumnīcas vidē, tādējādi ilgāk padarot atkarīgu no sevis, un otrkārt, tas ir milzīgs darbs, kas nav savienojams ar citiem darbiem. Teorētisko psiholoģijas nostāju es zinu - bērns iet uz bērnudārzu vai skolu ar tādu attieksmi, kādu pauž vecāki. Ja vecāki baidās, kā tam bērnam tai skolā/dārziņā ies, tad viņš iet ar bailēm, un sekas ir kā bailīgam cilvēkam pie suņiem.
Šis jautājums man laupa miegu, bet pagaidām mana nostāja ir tāda, kā ļoti precīzi te komentē Baiba: "Bet vai es gribu, lai viņas dīvainības vēl vairāk pastiprinās... nezinu gan... kaut kā jau jābalansē uz normālības robežas." Precīzi. Paskatīšos brīvlaikā, kā mainās Ralfa tiki, un paklausīšos, ko saka ārsti.

Dzintra  – (2010. gada 16. decembris 18:09)  

sākumā citēšu Diānu - "Teorētisko psiholoģijas nostāju es zinu - bērns iet uz bērnudārzu vai skolu ar tādu attieksmi, kādu pauž vecāki. Ja vecāki baidās, kā tam bērnam tai skolā/dārziņā ies, tad viņš iet ar bailēm, un sekas ir kā bailīgam cilvēkam pie suņiem." redz, mana meita mīl savu dārziņu (Valdorfa) daudz vairāk nekā es palaikam:)) tā ka tas nav akmenī iecirsts, nav mammām sevi par visu jānomoka ar pašpārmetumiem (nu, ka man attieksme nepareiza, tāpēc bērnam kaukas neiet - viņi tomēr ir diezgan patstāvīgas būtnes. to ap 5 g.vecumu jau kļūst pat grūti pieņemt;D, bet tā nu ir)! nu, tiesa, viņa ir ļoti/pietiekami sabiedriska un 3 g.v. ļooooti gaidīja dārziņu. Pierašana gāja gan ar slimošanu roku rokā, bet ne psiholoģiskām problēmām. Es arī vispār biju par dārziņu, praktiski jebkādu (varbūt tāpēc mums tā paveicās), jo pati uzaugu viena laukos. kam bija plusi - un bija mīnusi.
par tiku - nezinu neko tuvāk par jums, bet - mūsu ģimenes draugiem jaunākajai meitai tā uz 6 g. bija nopietns tiks, kaut dzīvojās mājās ar aukli, mammu utt. No tā tika vaļā ar homeopātiju - no sērijas 1 vai 2 graudiņi reizi divās nedēļās. psiholoģija/smilšu terapija, piem., paliekoši nelīdzēja. ja interesē, komentēšu to tuvāk, mēs citā sakarā apmeklējam to pašu dr.

Dzintra  – (2010. gada 16. decembris 18:25)  

.. par atbildi uz Laines pamattekstu un feino bildīti varu piebilst to, kāpēc es tomēr, par spīti viskam (mammas spēj piekasīties viskam...) mīlu sava bērna dārziņu - šitādus skatus ar visvisādi pārģērbušamies gk. gan pasaku tēliem, arābu princesēm, pūķiem utml. tur dabū redzēt katru otro pēcpusdienu pakaļ ejot. un 2 reizes no trim es arī dabūju dzirdēt - nu kāpēc mamm, tu tik agri?!! tas reizēm mēdz pat kaitināt. žēl, ka vairs nav tie laiki, kad vecāki atļāvās vest šurp sīčus no 20- 30 km attālām vietām, un pats dārzā iešanas prieks arī maksā šiem laikiem reālu piķi. vēl žēlāk, ka nav tik daudz tādu dārzu, lai visiem ģimenes tipa(dažādu vecumu sīču)dārziņu gribētājiem pietiktu tuvāk dzīvesvietām.

Laine  – (2010. gada 16. decembris 19:25)  

O, Dzintra - kā es gribētu, lai tāds dārziņš būtu arī netālu no mūsu mājām! Nu kaut vai 15 km! Tas būtu tik vienlīdzīgi, vaine?

Es gan laikam vairāk piesliecos Montessori, kā Valdorfam... To leļļu dēļ - man tās šķiet baisas :D

Diāna  – (2010. gada 16. decembris 20:56)  

Dzintra, vai Tu, lūdzu, varētu kaut ko vairāk par to homeopātu pateikt? Man pašai bērnībā bija problēmas ar nerviem, ko septiņus gadus ārstēja ar zālēm, un es neko tādu savam bērnam nenovēlu, tāpēc ļoti priecātos par jebkādiem padomiem un ieteikumiem.

Laine, par papildinājumu - man aizķērās tas par to mākslīgo sociumu. Tik traki jau tomēr nav. Bērnudārzā rodas arī draudzības. Es nekad mūžā neesmu satikusi ļaunu bērnu, es neticu, ka tādi ir. Var būt neaudzināti vai izlaisti, vai bailīgi bērni, bet ne jau ļauni. Bērnudārza lielais pluss ir tas, ka audzinātājas patiešām zina, kā tos bērnus nodarbināt un kā risināt disciplīnas problēmas. Piekrītu tām meitenēm, kas minēja to pārģērbšanos maskās katru otro dienu, arī pie skatuves bērnus pieradina, lai vēlāk augstskolās nav lampu drudža pirms katras prezentācijas utt. Tava pieredze ir īpaši neveiksmīga, un, man liekas, mūsdienās kaut kas tāds nebūtu pieļaujams. Bet nu jā, ir plusi gan vienā pusē, gan otrā, tāpat arī mīnusi. Katrā ziņā es zinu, ka šobrīd ar saviem kredītiem un darba apjomiem nevarētu pati savus bērnus nodarbināt tik daudz un tik vispusīgi, kā to dara bērnudārzā (un tiešām - mums ir ļoti labs bērnudārzs).

Laine  – (2010. gada 16. decembris 21:28)  

Nu, Diāna, tieši par to jau es runāju, ka bērni savā būtībā ir mīļi! Mājās katrs savā vidē. Bet, kad nonāk bencī - vidē, kur jācīnās 20 gabaliem par vienas audzītes uzmanību, vidē, kur personība ir jāierobežo disciplīnā nepārtraukti(!!!), tur bērni sāk uzvesties tieši pēc dabas likumiem!

Nu, piemēram, dabīgi jau dzīvnieks nav tramīgs, bet, ja jāaizsargā sava teritorija vai jācīnās par barību - tad viņš ir agresīvs.

Par to es runāju...

Nu bet kopumā - kas zina no vēstures - cik seni nez ir tādi bērnudārzi. Vismaz Latvijā? nu tie taču radušies, lai būtu kur bērnus atstāt laikos, kad vecākiem bija jāstrādā bez pārtraukuma! Tātad ne tik sen!

Un nu mēs te diskutējam, cik ļoti tas ir vai nav vajadzīgs. Jo vairāk par to runāju, jo secinu, ka laikam jau maniem bērniem tas dārziņš tiešām nav vajadzīgs. Tas ir apmēram kā tajā labajā teikumā. jo man pašai patīk ar viņiem darboties un dot viņiem interesantas nodarbes - man tas sagādā prieku! Un viņi ir divi - šādā vecumā nav starpības, vai tas ir brālis, vai benča čoms ar ko pēc kašķā jāizlīgst - galvenā ir doma - atvainoties, samīļoties un dzīvot tālāk līdz nākamajam kašķim!

Nu, jā... Pēc gadiem 15 tas mums būs tikpat nesvarīgi, kā šobrīt 6tas, cik gados katrs no šiem bērniem sāka staigāt - jo sāka taču visi!

VIENĪGAIS iemesls, kāpēc tiešām vēlētos, lai mazie pabraukā un dārziņu, ir darbs. Gribu pamēģināt rokdarbošanos pārvērst par īstu darbu diendienā un ar to sākt pelnīt! Ja vien neizlemšu par labu trešajam bērnam...

Tāpēc ar Kundziņu, Diān`, pat Menģeli esam apsvēruši pēc taviem ieteikumim!:D

Grieze  – (2010. gada 16. decembris 21:35)  

Lēmums par to, vai laist bērnudārzā un kādā, vai varbūt uzticēt un uzticēties auklītei, vai varbūt skolot pašai? - tiešām ir smags (protams, ja ir izvēle, jo daudzām mammām izvēles laikam nav, un viņas ir priecīgas, ja bērnu vispār kādā bērnudārzā ņem, lai pašas varētu atgriezties darbā - bet šeit laikam ne par to ir stāsts)
Manai meitenei gan tikai drusku vairāk par pusgadiņu un pati centīšos atgriezties darbā, cik vēlu vien iespējams, bet manas ausis un acis ir vaļā un es jau lasu un dzirdu, kā mammas domā un pārdomā variantus.
Bet lielais paldies Tev, Laine, ka uzjundīji manā prātā šīs domas, un paldies, ka "atklāji"man arī Diānas blogu - būs kur pasmelties padomu un pieredzi.
Nu man ir sajūta, ka jāsāk jau laicīgi domāt, vai es gribēšu laist bērnu dārziņā(jo laikam tomēr pēc kāda gada būs jāiet atpakāl strādāt), to, ka nelaidīšu kurā katrā - tas man jau tagad skaidrs, bet šaubas jau laikam būs visu laiku.
Šī tēma man atsauca arī atmiņā manus bērnudārza laikus; it kā netaceros kaut kādu nepatiku pret dārziņu kopumā, bet pret dažām audzinātājām gan, kā viņas prata sāpināt maza bērna (t.i. manu) dvēselīti; vēl tagad atceroties, paliek dusmīgi un sāpīgi vienlaikus. Un šķiet, ka daudzi kompleksi bērniem tā arī bērnudārzos tiek radīti un daudzas radošas un jaukas īpašības "nogalinātas". Gribas , protams, cerēt, ka tagad ir arī tādi bērnudārzi, kuros bērni netiek, gribētot pat teikt - pazemoti.

Vēl viena lieta par citu tēmu -Laine, lūdzu neaizmirsti šo savu ierosinājumu, ko atradu Diānas blogā: "Un vispār varētu nākamvasar Zaubes mežiņā blogotāju nometni saarīkot ar rokdarbiem pa dienu un naksnīgām sarunām lapenes ugunskura gaismā!!!
Varbūt ieraksti savā blogā vienmēr redzamā vietā trekniem burtiem par atgādinājumu sev un pārējām rokdarbniecēm :D:D:D

Elīna Sprūde-Nesenberga  – (2010. gada 16. decembris 22:53)  

Bērns var iztikt bez bērnudārza, ja mammai ir pietiekami daudz pacietības, prasmju un vēlmju aktīvi darboties ar bērnu. Man piemēŗam trūka pacietības. Un gribējās vairāk pašrealizēties profesionāli. izvēlē auklīte vs. bērnudārzs esmu viennozīmīgi par pēdējo.
pati gan bērnu dārzā esmu dikti maz gājusi un dikti mazā vecumā (pēc tam pārvācāmies un tuvumā dārziņa nebija). vīrs vēlu tika vests uz dārziņu un esot dikti raudājis (bet tur man šķiet īpaši darbojas tas apgalvojums par vecāku ietekmi). Bērns ļoti mazs uzsāka dārziņa gaitas, un esmu priecīga par rezultātu, jo mums arī tā laime būt montesori dārziņā ar mazu grupiņu. jā un arvien vairāk aizraujos ar montessori iepazīšanu, jo pa lielam uzskati sakrīt

Baiba  – (2010. gada 17. decembris 08:08)  

Domāju, ka attālums arī var būt izšķirošs Tavā gadījumā. Cik Tev ir tālu b.d.? Maniem bērniem - 2 un 15 km, tas nav viegli ikdienā, arī sniegi saputina ceļu, neizbraucami dubļi reizēm u.c. un menedžments, kad kurš jāpaņem... Ja būtu vēl tālāk, tad, nezinu... Jau tagad domāju, ka, skolas gaitas uzsākot, būtu labāk, ja dzīvotu skolai tuvāk. Bet, protams, saprotu, ka Rīgā draugi tāpat ved pāri visai pilsētai uz skolu, turklāt pa sastrēgumiem. Kas tad man te uz lauku ceļa...

Irēna  – (2010. gada 17. decembris 08:22)  

mēs visi esam tik atšķirīgi jau no pirmāš dienas šai pasaulē-katram savs temperaments, raksturiņš.. pēc manas nu jau vecmāmiņas pieredze vienkārši ir bērnudārza bērni un bērni, kas nav tam piemēroti dažadu iemeslu pēc ... un tāpēc ne viens, ne otrs nav ne labāks, ne sliktāks.. mani mazbērni ir izteikti bērnudārza bērniņi, kas mani ļoti priecē, bet viņiem arī ir izcils bērnudārzs (diemžēl ne Latvijā), toties par sākumskolu (no 4g. labāk paklusēšu).. tiesa gan es domaju, ka daudz kas (varbūt 99%) atkarīgs no dārziņa darbiniekiem, no viņu attieksmes.. man jaunākā meita necieta dārziņu, jo bija kautrīgs bērns un grupa bija izcili puiciska un skaļa nolasījusies, tāpēc visi trīs gadi bija ar asarām no rīta un nemitīgu slimošanu... priekš manis tas bija murgs... zinu, ka pati būtu viņu sagatavojusi skolai tikpat labi, ja vien būtu bijusi tāda iespēja...vecākā meita dārziņā negāja, un skolā mācījās ļoti labi pati savā laikā tiku vesta uz dārziņu un neveiksmīgi- ar visiem kāvos un pēc mēneša mani izņēma...

Laine  – (2010. gada 17. decembris 11:41)  

Mums gan Ērgļu, gan Nītaures dārziņš sanāk ~18 km no mājām. Neesmu interesējusies par Zaubes vai Mazozolu dārziņiem, ja tur vispār tādi ir. Galu galā - Meņģele mums tikpat tālu, kā Ērgļi!... Ja Diāna teic, ka tur labi, tad jāizskata visi varianti...

Kad sākām dzīvot Zaubes mežiņā, ne prātā nenāca, ka sastapsimies ar šādu problēmu! Un tad vēl valdība brīnās, ko visi uz Rīgu skrien un laukos neko nedara! Tāpēc, ka varbūt nekursē skolas busi pa mežiem, kuros cilvēki labprat dzīvo ? :D:D:D:D:D

Jokus pie malas - Irēna - labs, vērtīgs komentārs!

Dzintra  – (2010. gada 17. decembris 12:11)  

ek, ka izmeta mani no komentiem ar garo tekstu:) tagd tikai īsi Diānai par dakteri homeopāti - konkrētā ir dr. Inga Grundmane Rīgā, pieņem Tallinas ielā. tas tālu no Meņģeles gan, un slikti tas,ka viņa sazvanāma gk. pa kontakttālruni (t.i., ne personīgi). tel 29463494. lai veicas, un varbūt atrodat kādu dakteri tuvāk!
nu kā var šito neiedomāties, ka būs ar bērneļiem uz skolu/dārzu jātiek ak, vai.. viņi taču tik ātri izaug no autiņiem:D. mēs ar, iespējams, dzīvotu sazin kuros mežos, ja tādi skolu autobusi būtu. un vēl arī dārziņu ideālā versijā..:D

Dzintra  – (2010. gada 17. decembris 12:14)  

vēl žetons Elīnai par kodolīgi pausto dzīves patiesību! man arī ir tā pieredze, ka pietiek pacietības, spēka un laika līdz bērneļa apm. 3 gadu vecumam. tad viņš jālaiž dzīvē, un tā ir labāk visiem...

Dace :P  – (2010. gada 17. decembris 12:26)  

gribēju paklusēt, bet nu man tomēr gribas teikt savu viedokli!

Nu vai ziniet MāMIŅAS, kas var,spēj un grib un galvenais var atļauties audzināt savus`bērnus mājās .. tak dariet to , un nelieniet uz tiem dārziņiem! Atstājiet vietu bērniem, kuru vecāki nespēj nodrošināt mājas aprūpi!
Bēnu dārzs jau savā nosaukumā izsaka visu - dārs- sēta , kurā mīt bērni! nekādu īpašo aatīstību jau tam nav jāsniedz ! tā ir pieskatīšanas vieta! bērnu dārzā pieskata (liek darīt kaut ko , lai nekaujas viens ar otru un ekašķējas), skolā skolo ūn māca, universitātē patstāvīgi studē! Nevajag idializēt šīs vietas.
Ja man būtu apstākļi audzināt bērnus mājās...!

Baiba  – (2010. gada 17. decembris 13:27)  

Dacei - laukos nav jāatstāj vieta bērnudārzā citiem... te katra skola cīnās par katru bērnu. Lainei - varu ieteikt painteresēties tuvākajās skolās - man abi bērni iet pirmsskolas grupiņā pie skolas. Pluss ir tas, ka 1.klasē nebūs jāmaina vide un pat skolotāja (vienā gadījumā).

Anna  – (2010. gada 17. decembris 20:33)  

Nu, meitenes, tie 15 km nav nemaz tik traki; es katru dienu mēroju 25 km turp un tik pat atpakaļ...ceļš labos laika apstākļos aizņem 17 min, sliktos( nu, piemēram, tagad) apmēram pusstundu. Ja kāds steidzamāks darbs un pašai nav jābūtdarbā,tad skrienu atpakaļ uz mājām...tātad sanāk divtik...nodeg gan benzīnā baisa nauda, bet tāda dzīve- gan savai, gan bērna labklājībai un izglītībai esmu gatava to ziedot...
Bet nu Daces viedoklis par "liek darīt kaut ko, lai nekaujas..."- tas nu gan man asinis uzsita!!!

Laine  – (2010. gada 17. decembris 21:09)  

Anna, baigie tie 15 km mums tagad... Sevišķi šobrīd, kad ceļš Rīga - Ērgļi remontā un tur 6gb lauku 5 minūšu luksofori... Ui, nervu izturības pārbaude! Katrs, kas reiz mums pavasarī vai rudenī ciemos braucis, saka, ka tas ir piedzīvojums un izturības pārbaude! Banzīnā naudas aiziet, tas fakts. UN mašīnai nebaltas dienas, tas ar` fakts! Vajadzēs kooperēties ar kaimiņiem - ja nu izdomāšu palaist savējos bendārzā ;).

Bet vēl jau tāda lieta, ko šeit neviena neesam minējušas - slimošana! Ja man jāpalaiž 2 nedēļas savējos dārziņā un tad 2 nedēļas jāzāļo - darbi paralizēti, tas toč!!!! Turklāt es kaut kā neirotiski uztveru mazo slimošanu... Nu jau labāk, bet sākumā - man nervi čupā skatīties, kā mazie mokās! Tagad jau liekas gana lieli! :D

Baiba  – (2010. gada 17. decembris 21:57)  

Par slimošanu man negribējās rakstīt, lai Tevi, Laine, nesabaidītu. Iesākumā divas nedēļas neslimot ir liels optimisms (vismaz manas pieredzes prizmā)... Protams, bērni ir visādi, bet viens no maniem bērniem līdz divām nedēļām neslimošanas ir ticis tikai trešajā gadā:)un tad vēl - viens beidz, otrs sāk slimot. Un nav jau arī tā, ka Tu sākumā aizved un laimīga 8 h mājās strādā - kamēr pierod, jāatstāj uz neilgu laiku.

Dzintra  – (2010. gada 20. decembris 12:58)  

par slimošanu no otras puses - jā, tas ir tiešām pretīgi, tai nozīmē, ka nervi netur;) un darbi tiek paralizēti - bet! viņiem ir jātiek pie savas imunitātes, un tas notiek gandrīz tikai izslimojot lērumu vīrusu (potēšana pret visām saukstēšanām taču nav variants). un vēl atkarībā no rūdījuma pakāpes dažiem tas labāk izdodas,ar mazāk slimošanas, citiem mazāk labi. es pati, piemēram, izslimoju savu lērumu jau skolā, no kādas 2. -3.klases uz priekšu, jo dārziņā negāju.
ar to vienk. jāsamierinās...(un nedrīkst krist panikā, jo sākumā viņi spriedzes dēļ saslimstot no jaunās vides vien, pat ja viss patīk) un/vai sīči jārūda vasarā pirms dārziņa uz pilnu klapi;)

Ierakstīt komentāru